No intervijas ar Svētā Franciska katoļu baznīcas tēvu Ibrahimu – par Alepo karā pieredzēto un to, kas vēl būs jāpieredz.
“Ir jautājums, vai piedošanai ir robežas. Vai tad, ja septiņas reizes kādam esi piedevis, beidzot pasaki: „Viss pietiek, es darīju, ko varēju, nu gan ir gana.” Vai arī nopūsties un turpināt piedot? Mums nekad nevajadzētu apstāties piedot, arī saviem ienaidniekiem.
Tas ir tieši tas, ko mēs darījām krīzes laikā. Piemēram, pēc tam, kad dievnama kupolam uzkrita raķete, mēs savācām tās atliekas un jau nākamajā svētdienā atnesām pie altāra, nolikām tā priekšā un aizlūdzām par saviem ienaidniekiem. Mēs aizlūdzām par cilvēkiem, kas to bija uz mums raidījuši.
Mums, kristiešiem, tobrīd ārkārtīgi svarīgi bija nepaturēt sirdī rūgtumu, ievainojumu, bet zināt, saprast, kā piedot. Tas, protams, bija mazliet neparasti, dažiem šoks, kad sacīju: “Tēvs, mēs lūdzam par saviem brāļiem, teroristiem, “Daīš”. Iedomājies, kā cilvēki reaģēja! Daži pirmajā mirklī smējās. Taču cilvēki ļoti ātri saprata vēstījumu, un viņi turpmāk pilnīgi visos dievkalpojumos sāka aizlūgt par saviem ienaidniekiem – par teroristiem “Daīš”, “Al Nusra” un pārējo kompāniju, kas bija mums apkārt, kuri bija nogalinājuši mūsu bērnus…”
Pilns raksts http://www.lsm.lv: Stāsts par Alepo priesteri Ibrahimu
Par Tikumību! 