Džezs – tas ir vudu ritmu, kas atnāca līdz mums no Āfrikas kontinenta kopā ar melnādainajiem un no Āfrikas uz Centrālameriku pārvestajiem vergiem, paveids. Šie cilvēki savācās laukumos Ņūorleānā, dejoja, dziedāja un veica vudu rituālus. Galu galā, pūļus izkliedēja valsts struktūras.
1885.gadā kornetists Badijs Boldens sāka spēlēt šo mūziku jaunā izpildījumā. Viņš vēsturiski bija pirmais džeza muzikants, kas izdomāja īpašu lauztu ritmu – „lielo četrinieku” jeb „lielo kvadrātu”. Šis ritms veidojas, nobīdot uzsvaru taktī uz vājajām takstdaļām – 2.un 4., un no šī mirkļa džezam parādījās savs ritms.
Vēlāk Boldens kļuva par visslavenāko un pieprasītāko melnādaino muzikantu Ņūorlenānā. Bet par visu nākas maksāt: 10 gadus pēc tam, kad viņš radīja jaunu mūzikas novirzienu, mūziķim attīstījās smaga psihiska slimība.
Džezs kļuva par publisko namu mūziku, bet vēlāk tika atļauts deju zālēs un bāros. Kādu laiku pretošanās džezam bija augsta, taču ar laiku attieksme mīkstinājās, un džezs kļuva par vispārpieņemta dzīvesstila mūziku. Šī mūzika kļuva populāra ne tikai melnādaino vergu pēcnācēju vidū, bet arī starp baltajiem amerikāņiem.
Džezam raksturīgs raustīts ritmisks skanējums, kas izsauc lejupejošu enerģijas plūsmu, savukārt klasiskai mūzikai ir pretēja – augšupejoša enerģijas plūsma. Noklausieties sākumā Baha skaņdarbu, bet pēc tam džeza kompozīciju, un Jūs sajutīsiet atšķirību.
Hipnotiskā iedarbība – džeza pamatuzdevums. Tas kļūst par kulta rituālo mūziku. Paralēli tas ietekmē arī sirdsritmu un nemanāmi, bet dziļi ietekmē kā prātu, tā emocijas. Cilvēks pazaudē saiti ar realitāti, jo burtiski aptumšo savu prātu. Pie pirmā kontakta ar šo mūziku cilvēks to uzter kā vardarbību un kroplību. Taču tā kā džezs ir kļuvis par mūsu kultūras daļu, mēs pierodam pie tā gluži tāpat, ka pierodam pie citām nelabvēlīgām lietām…
Par Tikumību! 