Latviešu tautas dzīvesziņa – par dzīvošanas tikumiem un likumiem
Lasījums sagatavots 13. Pasaules Etnisko Reliģiju kongresam Itālijā, Boloņā, 2010. gads, 26.-29. augusts
Mūsu senči, ir pūrlādē krājuši no tiesas labus tikumus, ko nosacīti varam iedalīt: dzīvošanas pamattikumos, ļaužtikumos un galvenajā dievtikumā.
Dzīvošanas pamattikums – labestība
Visi man labi bija,
Kad es pati laba biju;
Visi man ļauni bija,
Kad es ļauna cēlājiņa.
Kā satvars visiem tikumiem ir minams pamattikums – esi labs. Cilvēkus, kas
visvairāk bija iekrājuši lietiskos un garīgos labumus, senāk dēvēja par LABIEŠIEM. Labuma jēdzienā ietilpst pareiza izturēšanās pret sevi, citiem un Dievu. Labums tiek turēts par augstāko sasniedzamo mērķi kā lietiskās, tā garīgās vērīìbās – tā aizbildnis un devējs ir pats Dievs.
Galvenā doma, – ja cilvēks ir gaismai rada, tad tādam ir jādzīvo saskaņā ar savas tautas tikumu un tautai jārada likumu, kas saskan ar tās tikumiem.
Labs ir domāts – labs sev, savai dzimtai un savai tautai. Ja labs sev,tas ir par maz. Ja labs sev un dzimtai,būs mazāks ļaunums, bet ja sev, savai dzimtai un tautai, būs labi visiem – tā visa gudrība!
Pirmais paštikums – gudrība
Ai dzīvīte, ai dzīvīte,
Pie dzīvītes vajadzēja
Vieglu roku, vieglu kāju,
Laba, gudra padomiņa.
Gudrība ir pats pirmais tikums, jo negudrā prātā visi labie tikumi un padomi top ačgārni un var pārvērsties netikumos. Bez gudrības paliktu nesaprasti un nepiepildīti visi pārējie labie tikumi, tamdēļ gudrība jāuzlūko par pašu pirmo tikumu. Gudrība ir labumu un vērtību atziņa, tā ir mērķu un nolūku izpratne. Visa tikumiskā dzīvošana ir cenšanās labo un vērtīgo iegūt, bet slikto un nevērtīgo atmest. Tikai gudrība noteic cilvēka pareizo izturēšanos pret sevi, citiem cilvēkiem un Dievu. Neviens cilvēks nepiedzimst gudrs. Gudrība pieņemas, prātam attīstoties un pašam mācoties.
Esi gudrs sev, savai dzimtai, savai tautai. Esi gudrs, lai tava darbība nes tikai augļus, bet nevis postu, jo tikai tam atveras Esības telpas vārti, kas domā, analizē un dara visu, lai no tā ceļas lielākais labums.
Otrs paštikums – darbīgums
Ne ar miegu laba biju,
Ne ar bargu valodiņu.
Ar darbiņu laba biju,
Ar jauko valodiņu.
Darbīgums ir tikums, ar ko vienmēr varējusi lepoties latvju tauta. Rosīgums un darbīgums ir vajadzīgs visu pārējo tikumu turēšanai un labo nodomu pildīšanai. Darba tikums prasa dvēseles un auguma spēju nodarbināšanu, lai gūtu virsroku pār savu dabu savas iekšpasaules dēļ.
Jādara viss ar apdomu, lai darītais nes lielāko labumu. Darīt darīšanas pēc neviens šai pasaulē nav nācis, jo darītais pārvēršas labumā vai ļaunumā.Tikumības pienākumi uzliek cilvēkam daudz darba ne tikvien paša dēļ, bet arī tautas, valsts, zinātnes, mākslas un reliģijas jeb tautas garīgās kultūras labad. Sekodami darba tikumam, mēs varam sasniegt bagātību kā garīgo tā arī materiālo. Kā zināms, darba veiksmi latvietis guvis no paša Dieva.
Trešais paštikums – daiļums
Glīti, meitas, dzīvojiet Daiļis bija tautu dēlis,
Liela ceļa maliņā: Daiļi savas kājas āva;
Gludu galvu, baltu muti, Stundu šķin zelta pieši,
Tīru namu, istabiņu. No kumeļa nolecot.
Latviešu tautas Dainas pauž, ka daiļuma centieni ir tikums.
Cilvēkam jābūt daiļam, – daiļam ne sejā, bet dvēselē, jo seja ir tik daiļa, cik daiļa ir dvēsele. Reti kāda cita tauta centusies tik neatlaidīgi sasniegt daiļumu savā dzīvē kā latvieši. Daiļš darbs, daiļa valoda, daiļa dziesma ir bijušas augsti turētas vērības. To nav varējusi kavēt pat lielā nabadzība, kurā tautu bija iedzinuši tās kaklakungi. Daiļa dzīvošana ietilpusi latviešu tikumiskajā dzīvē kā viens no galveniem tās tikumiem.
Latviešu tautas lielākais domātājs Rainis ir teicis: “Skaistums ir vienīgais mierinājums būtības vieglumam.Tautas dziesmas dziedot, latvji nemanīja verdzību un klausību.”(KR 15, 332.)
Ceturtais paštikums – līksmība
Priekš Dieviņa apņēmos
Noskumusi nedzīvot.
Gan gulēšu noskumusi
Apakš zaļa velēniņa.
Dainās pats Dievs tēlots kā līksmības un prieka aizbildnis, bet jāsaprot, ka šim tikumam nav nekā kopēja ar izpriecu. Tas ir tikums, kas liek pārspēt bēdas un sirdēstus. Uz prieka pretstatu – bēdām un skumjām latvietis raudzījies kā uz ļaunumu, ko atnesusi Nelaime – ļauna diena vai ļauni ļaudis. No bēdām ir jāatraisās, jo tās ir netikumīgas, tādēļ ka sagrauž cilvēku. Senāk latvieši dažādiem līdzekļiem lūkojuši bēdas remdēt. Par labāko līdzekli bēdu remdēšanai no laika gala turēta dziesma.
Līksmam jābūt ne līksmojot un plostojot, bet līksmam no dvēseles pilnības, līksmam no laimes, ko sniedz mīlestība pret visu dzīvo, kas ir ar cilvēku – tur dvēseles skaistums, arī mīlestības atklāsmes.
Pirmais ļaužtikums – mīļums
Bāleliņi, bāleliņi
Kā tie sila balodīši:
Ļaudìm lieli brīnumiņi,
Kā mēs mīļi dzīvojam.
Mīlestības pamatā ir dvēseles jūtas, kas tiecas uz saistīšanos ar citām dzīvām būtnēm. Pēc gudrības, daiļuma, darba, līksmes – var ikviens censties savrup, bet mīlestībā vienmēr jāmeklē kāds otrs. Mīlestības pretstats ir bardzība, un dainās redzam, ka tai būtu jāizzūd, ieviešoties mīlestībai. Latvieši mīlestību atzinuši vispirms savējo vidū – ģimene un radi bijuši tuvākais loks šim ļaužtikumam.Aiz ģimenes un radiem, kā zināms, sākas tauta un cilvēce. Naids reti kad turēts par mīlestības pretstatu, jo ģimenē un savējo vidū tā nemaz nevarējis un nedrīkstējis būt.
Runājot par mīļumu, kam būtu jāvalda divu cilvēku starpā, ir jāizvērtē atskatoties uz mūsu senču dievišķo pasaules redzējumu un kārtību. Arī Rainis ir par to rakstījis: “Es lasu tautas dziesmas un redzu, ka gluži citāda mīla nekā mēs saprotam. Seksuālisms bez seksuālisma. Mans ideāls tur jau ir bijis. Tas jāpropagandē un jāceļ augšā. Tā skaidrība tika sagānīta”. (Rainis, Kopoti raksti, 24. sēj., 608. lpp.)
Līdz svešiniekiem un sveštautiešiem mīlestības tikums parasti nav sniedzies, jo ar tiem attieksmes kārtojis kāds cits ļaužtikums, proti, saderība, kas slāpējusi naidošanos un karus.
Esi mīļš, bet ne ar katru. Esi mīļš, bet ne bez iemesla. Esi mīļš, bet tam, kas to ir labi sapratis un tā arī dzīvo. Tas ir mīļums, ar g(udrību saistīts. Kas katram mīļš – tas beigās ir muļķītis. Kas mīļš ar gudrību – tas mīļš Dievam.
Otrs ļaužtikums – saderība
Es ar savu bāleliņu
Ilgi naida neturēju:
Namiņā sasabāru,
Istabā saderēju.
Saderības tikumam parasti jākārto attieksmes ar svešākiem ļaudīm un citām tautām. Atsevišķo cilvēku, ģimeņu un tautu rūpestiem gadās daudzreiz naidīgi sadurties, tā ceļas nesaderība, kas pārvēršas naidā un top par lielu dzīves ļaunumu. Saderībai jāsarga ļaudis no naidīgām cīņām, ja vien aiz tām nestāv kāda svēta patiesība, par kuru jākaro. Sabiedrībai jāveicina savstarpēja piekāpība un atsacīšanās no pašlabumiem vispārības dēļ.
Cits – jaunāks vārds saderībai ir draudzība, kas dainās maz lietots. Draudzība liek palīdzēt un dot, lai nekas netraucētu mieru un saticību. Šeit sākas nākošais ļaužtikums – devība.
Esi saderīgs ar savu ģimeni, saderīgs ar savu dzimtu, saderīgs ar savu tautu, bet neesi saderīgs ar to, kas tevi pazemina, kas ir nesaderīgs pats.
Trešais ļaužtikums – devīgums
Dod, Dieviņi, kalnā kāpt,
Ne no kalna lejiņā:
Dod, Dieviņi, otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt.
Devība ir atsacīšanās no savējā par labu otram. Var otram atdot ne vien savu mantu, bet arī savus spēkus un zināšanas. Devība bijusi latvietī ieaudzināta jau no pašas bērnu kājas. Godībās devību mēdz parādīt ar dāvināšanu, mešanu, ziedošanu, veltīšanu. Augstākais devējs ir pats Dievs, tamdēļ devībai un ziedošanai piešķirta sakrāla nozīme, ko izteic paruna: „Dots devējam atdodas.” Arī viesos latvietis nemēdza iet „tukšu roku”.
Pretstatā devējam stāv sīkstulis un skauģis. Skaudība ir nekrietnākais netikums, jo tas visvairāk kavē dažādu labumu vairošanos un labklājības pieņemšanos. Tautas dziesmās skauģis turēts tikpat kaitīgs kā ļauns burvis. Devības tikumu daudzina it visas reliģijas.
Esi devīgs, bet dod ar prātu – dodot gūtais neatņemams. Bet, ja dosi bez prāta, – ļaunuma vairāk kā labuma.
Ceturtais ļaužtikums – taisnīgums
Ej, bāliņ, taisnu ceļu,
Runā taisnu valodiņu,
Tad ij Dievs palīdzēs
Taisnu ceļu nostaigāt.
Taisnība pamatojas prasībā, lai katrs darītu tā, kā vajag, lai ikviens dabūtu to, kas tam pienākas, lai viens otram nedarītu pāri. Latvietis grib dzīvot kā LĪDZĪGS LĪDZĪGOS un šo vienlīdzību negrib liegt pat saviem naidniekiem. Valstī taisnību kārto likumi, bet tie nav piepildāmi bez taisnības tikuma sirdī. Tikumiskos likumus dod sirdsapziņa, tiesiskos – valsts.
Sirdsapziņa izceļas no kauna jūtām, un tamdēļ dainas bieži mēdz atgādināt šo kaunu, kura dēļ mēs vairāmies no netaisna un ļauna. Latviešu tautai nācies daudzreiz pieciest netaisnību, it īpaši no iekarotājiem. Par tiem tautas dziesmas runā ar īgnumu un sašutumu. Taču netaisnība cenšas izlīdzināties, un pāridarījums atdarās ļaundariem. Pretstats taisnībai ir meli un nepatiesais.
Taisnīgs tu būsi tad, ja taisni iesi, taisni domāsi, nelieksies, nepārdosies par naudu – būsi tāds, kas citiem ir kā brīnums, kur ir ēna, tur tevis nav!
Vienīgais dievtikums – dievbijība
Dari, dari, baleliņi,
Dari, Dievu bīdamies:
Pacietīšu, ko darīji,
Atdarīšu dzīvojot.
Dieva bijāšana izpaužas godbijībā pret visu labo un tikumīgo, kā arī Dieva iestādīto likumu ievērošanā. Dievbijība kā tikums nosaka daudzas rīcības, kas apgarotas ar godbijības un cieņas jūtām. Dievbijība cilvēku spilgti atšķir no dzīvniekiem.
Dievišķos likumus neturot – sariebj Dievam un ļaudīm. Ļaunums un pārestības, ko nodarām citiem, pa lielākai daļai atmaksājas, jau dzīvojot Šaisaulē. Latvieši tic, ka tur, Viņsaulē, ļauno darbu sekas atriebjās vēl stiprāk nekā Šajā saulē. Vienīgi dievbijība var darīt cilvēku dievāju un laimīgu.
Vienīgais dievtikums ir dievbijība, bet nav jāķer Dievu no citas pasakas. Būs labāk, ja mīlēsim savas tautas Dievu – savas tautas Pasaules uzskatu, jo tas ir krāts tūkstošiem gadu un satur vislielāko labu pašam, tautai un ir krāšns ieguldījums pasaules tautu garīgā pieredzē.
Un nobeigumā jāteic, ka lasot un pārlasot latviešu tautas dziesmas kārtējo reizi jāatzīst – tie tikumi un Pasaules uzskats, kas ietverti Dainās ir daudz pārāki par tiem, ko mēs redzam ik dienas sludinam Latvijā un Eiropā, proti, kristīgie tikumi, morāle un ētika. Vietā ir atkal minēt Raini: “Nicināt var cilvēku ne tādēļ, ka viņš garīgi stāv zemāk, bet tādēļ, ka viņš garīgi zemāk būdams apspiež garīgi augstāk stāvošo.” (KR 17, 253.) Un citviet : Bet mūsu laikos augstākā prasība ir pēc dvēseles brīvības un attīstības un pēc visas līdzšinējās dzīves pārvēršanas uz skaistumu kā dvēseles uzdevumu. Vai ir ticība, kas izpildītu šo augstāko prasību? (KR 17. 231.)
Irēna Saprovska
Pārpublicēts no:
Uz šo Rainis atbild: “Kāds reliģijas veids jaunais? Jāpieslēdzas pie vecā. . Uzturējusi visu pirmatnību līdz šai dienai pilnā skaidrībā latviešu ticība. . Bet latvju tautas dziesmu dzeja ir dzīva, jo darbojas ap tagadni. . Reliģija ir tikai dzīves un tagadnes poēzija . . mēs dosim cilvēcei jaunu ticību.“ (KR 24, 668-669.)
Par Tikumību! 