ribenaIngūna Rībena, 12. Saeimas deputāte
(Publicēts http://www.delfi.lv)
Arī es runāšu par to pašu – par jezgu, kas sacelta ap zināmo skolotājas Ivetas Ratinīkas “tvītu” par aizrādījumu, kurš viņai izteikts sakarā ar rupja Agneses Krivades dzejoļa iztirzāšanu skolā. Mani pats notikums īpaši nepārsteidza: par ambiciozu cilvēku neprasmi uzklausīt kritiku es vairs nebrīnos, bet skolas vadības reakcija man šķiet gluži normāla un adekvāta. Vienīgais, kas man Ratinīkas “tvītā” šķita īpašas ievērības cienīgs, ir fakts, ka persona, kura strādā par latviešu literatūras skolotāju, izsakās tik kroplā valodā (“tiku brīdināta, ka neko tik netikumīgu vairs nekad lai neizmantoju”).

Tomēr masu informācijas līdzekļiem ir labpaticis izbazūnēt šo precedentu par nacionāla mēroga notikumu. Lai nu tā būtu. Tagad par plašo un skaļo Krivades un Ratinīkas aizstāvības kampaņu, kuras ietvaros bez žēlastības tiek paļāts arī manis aizstāvētais “tikumības likums”.

Šis likums, starp citu, tika iecerēts arī kā atbalsts godprātīgiem, profesionāliem un patiesi inteliģentiem izglītības darbiniekiem, kam nopietni rūp skolēnu tikumiskā audzināšana. Man būtu ļoti žēl, ja šie goda cilvēki noticētu, ka “tikumības likums” tiešām ir drauds demokrātijai.

Patiesībā tieši viens otrs Ratinīkas aizstāvis šoreiz ir spilgti nodemonstrējis, ka ar demokrātiju ir, maigi izsakoties, uz “jūs”.

Tā 29. septembrī portāls “Delfi” sava kultūras žurnālista Henrika Eliasa Zēgnera personā ir aptaujājis četrus intelektuāļus, kas visi četri (ieskaitot dzejoļa autori Krivadi), stāv vienā barikāžu pusē ar pašu Zēgneru, kurš savu viedokli vēl papildus pauž turpat “Delfos” arī 30. septembrī. Savā publikācijā Zēgners lielās, ka ir piedzimis jau neatkarīgā Latvijā, demokrātiskā valstī. Gandrīz vai žēl, ka jaunais cilvēks nav piedzīvojis padomju laikus – varbūt tad viņš pamanītu, cik daudz viņa žurnālistikai kopīga ar padomju laika praksi, kad žurnālisti arī drīkstēja paust tikai vienu – pareizo – viedokli, bet oponenti vispār netika uzklausīti.

Nu, Zēgners, protams, pārstāv privātu mediju, un neviens nevar apstrīdēt privāta medija tiesības virzīt savu lasītāju izpratni par demokrātiju vienīgajā “pareizajā” virzienā. Un, tā rīkodamies, Zēgners laikam nemaz nejūtas neērti. Jaunais cilvēks acīmredzot nezina, ka daudzi latvieši nemēdz ar vienu un to pašu muti rupji lamāties un ēst maizi. Tāpēc iebildumus pret rupjībām skolas mācību procesā viņš klasificē par “paranoju, muļķību un liekulību” – bez ticamiem argumentiem, vienkārši tīras apsaukāšanās līmenī…

Pa kādam “pagodinājumam” lamuvārdu negribētājiem tiek arī no citiem spalvas meistariem. Tā Jānis Joņevs tiem piedēvē trulumu, bet Gundega Repše – provinciālismu. Atkal, protams, bez argumentiem.

Bet neviens “argumentācijas” meistarībā nevar sacensties ar filozofijas profesoru Igoru Šuvajevu, kas īsas radio intervijas laikā savus idejiskos oponentus pagūst apvainot “stulbumā” veselas četras reizes! Šai pašā intervijā profesors Šuvajevs piedāvā klausītājiem arī kādu interesantu psiholoģisku atslēgu. Proti, “psihoanalīzē pierādīts, ka tad, ja cilvēks ļoti intensīvi vēršas pret kaut ko, tad īstenībā viņš šīs vēlmes apjauš pats sevī”.

Respektīvi, ļoti aktīvs homofobs patiesībā ir slēpts homoseksuālis. Bet interesanti, profesor, ko psihoanalīze tādā gadījumā var teikt par cilvēku, kas divpadsmit minūtes ilgas radio pārraides laikā pagūst savus oponentus četrreiz nozākāt par stulbeņiem, aizsūtīt pie psihiatra, apvainot izpratnes trūkumā, neprātā un neizglītotībā, salīdzināt ar papagaiļiem un pie tam vēl aplinkiem norādīt uz viņu idiotismu un šizofrēniju? Vai šis cilvēks, kas tik kaislīgi zākājas par citu stulbumu, sirds dziļumos pats… gadījumā…?

Cik liekulīgas pēc tam izklausās visas runas par to, ka rupjību iekļaušana mācību praksē mudināšot skolēnus domāt, analizēt, diskutēt… Par kādu diskusiju vairs var būt runa, ja skolēni jau tagad redz, ka katru, kas nostāsies tradicionālo vērtību un tikumu pusē, bez žēlastības un argumentācijas apsaukās, pulgos, zaimos, izsmies un nicinās. Un to nedarīs vis kaut kādi šmurguļi, bet gan nācijas gaišākie prāti – dzejnieki, rakstnieki, filozofijas profesori.

Savukārt Liāna Langa (“Delfi” 2.X) norāda uz “publikas mazizglītotību par leksikas normām dzejā”. Atšķirībā no iepriekšējiem kolēģiem Langa savu apgalvojumu tomēr iztirzā, sacīdama, ka šīs publikas “priekšstati vēl arvien lielā mērā sakņojas cenzētā padomju laika poēzijā, kur lamuvārdi netika pieļauti, savukārt modernajā Rietumu dzejā tos jau labu laiku izmanto, ja autoram ir nepieciešams pastiprināt dzejoļa izteiksmi, saturu vai attēlot vienkāršrunu”.

Līdz šim domāju, ka rupju lamuvārdu trūkums Vācieša un Ziedoņa dzejā ceļas nevis no padomju cenzūras, bet gan no dzejnieku ģenialitātes un meistarības, kas spēj radīt izteiksmē un saturā stiprus dzejoļus arī bez jebkādiem lētiem efektiem. Un par to norādi uz “moderno Rietumu dzeju” es gribētu pajautāt, kā tad tas īsti ir: verdziski un nekritiski mērkaķoties pakaļ visām Rietumu negācijām – vai tas mums latviešiem ir neizbēgams liktenis jeb svēts pienākums? Vai tas, ka mēs esam izlutināti ar īstu dzeju un tāpēc smādējam surogātus – vai tas tiešām ir provinciālisms?

Visas šīs vīzdegunīgās literātu pamācības un apsaukājumi vedina mani uz skumjām pārdomām. Kopš latviešiem vispār ir savi dzejnieki un rakstnieki, allaž ir bijis tā, ka literāti mīl savu tautu un tauta mīl savus literātus. Vācietis, Ziedonis, Belševica, Peters ir spilgti šās abpusējās mīlestības simboli. Lasot Zēgnera publikācijas (un arī komentārus pie tām), es jūtu, ka tagad ir izaugusi pirmā latviešu literātu paaudze, kuras attiecībās ar savu tautu mīlestības vietā stājas auksta vienaldzība un pat abpusējs nicinājums. Joņevs izsakās ļoti tieši – “pūļa pārmetumi vienmēr ir kompliments”. Nevaru iedomāties, ka Vācietis vai Ziedonis jelkad būtu atļāvies ko tādu sacīt par savu tautu, savas valodas nesēju.

Gauži dīvaina veidojas šī aina – bariņš augstprātīgu, sevī iemīlējušos pseidointelektuāļu, kas spieto ap Kultūrkapitāla fonda naudiņu, kamēr tauta – šīs naudiņas pelnītāja – silda savu nosalušo dvēseli pie mūsdienās visvairāk pirktās latviešu dzejnieces Kornēlijas Apšukrūmas vārsmām…

Nupat Rakstnieku savienība (laikam taču sakarā ar Ratinīkas precedentu) ir publicējusi kādu diezgan sliktā valodā uzrakstītu paziņojumu. Paziņojuma nozīmi mazina tas, ka tā autors diemžēl nav iedziļinājies problēmas būtībā. Rakstnieku savienība, lūk, esot norūpējusies par “mākslas darbu kropļošanu”. Bet neviens taču Krivades dzejoli nav ne kropļojis, ne taisījies to darīt. Velti te paziņojuma autors (tāpat kā Zēgners un citi savās publikācijās) piesauc Satversmes simto pantu: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.” Kāds sakars šim pantam ar Ratinīkas gadījumu? Krivades dzejolis neder analizējams skolā nevis tanī paustāsinformācijas vai uzskatu dēļ, bet gan tanī izmantoto rupjo lamuvārdu dēļ. Un ja rakstnieki grib atsaukties uz Satversmi, tad lai viņi ir tik laipni un izlasa to līdz galam, kur simtu sešpadsmitajā pantā teikts: “Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes […] simtajā […] pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.”

Bez tam rakstnieki “augstu vērtē un neapšauba literatūras skolotāju profesionalitāti un spēju pašiem izvēlēties piemērotāko materiālu mācību procesā”. Cik ļoti man pašai gribētos parakstīties zem šiem vārdiem! Ivetas Ratinīkas un Daigas Zirnītes gadījumā (sakarā ar filmu “Pilns aptumsums” Rīgas 1. ģimnāzijā) es ceru, ka pie profesionālisma pieder arī prasme apzināties un labot savas kļūdas.

Taču es ļoti paļaujos arī uz skolu vadītāju profesionalitāti un godprātību. Es gribu izteikt trejādu – latvietes, mātes un politiķes – paldies gan Āgenskalna ģimnāzijas vadībai, gan Rīgas 1. ģimnāzijas direktoram Mārim Braslas kungam par to, ka viņi rīkojušies saskaņā ar saviem pienākumiem, ar likumu un sirdsapziņu. Tāpat es gribu sacīt paldies visiem tiem daudzajiem man pēc vārda nezināmajiem Latvijas skolotājiem un skolu vadītājiem, kas grūtos globāla caurvēja un skaļas, bezkaunīgas opozīcijas apstākļos audzina mūsu jauno paaudzi latviski kristīgā mīlestības, ticības, gudras pašaizliedzības un patriotisma garā. “Tikumības likums” nav domāts tam, lai jūs ierobežotu, bet gan tam, lai tas dotu jums vaļu pasargāt savus audzēkņus no destruktīvā un ļaunā. Lieciet lietā šo likumu un skaidrojiet savu rīcību audzēkņiem – tas ir vislabākais veids, kā mācīt kritisku domāšanu un audzināt brīvu, nobriedušu personību. Smelieties spēku Platona vārdos: “Tikums ir dvēseles veselība, skaistums un daile; bet netikums ir slimība, neglītums un vājums.” Ja gribat, tas ir politiķes iedrošinājums. Bet patiesībā tas ir latviešu sievietes lūgums.

Es vienmēr esmu ļoti ieklausījusies mūsu literātos. Visu bērnību tēvs man ir lasījis priekšā latviešu jauno dzeju. Cik žēl, ka šai rakstā man ar literātiem jāstrīdas! Diemžēl pretinieces lomu man ir piešķīruši paši literāti. Joņevam “pūlis” ir kaut kas nicināms, bet man, Saeimas deputātei, – šis “pūlis” ir mani vēlētāji. Un es pati – “mazizglītota”, “provinciāla”, “trula”, četrreiz “stulba” un “liekulīga” “muļķa paranoiķe” – esmu maza daļiņa no šī “trulā” un “provinciālā” pūļa – latviešu tautas.

Skumji, kā Jānis Rokpelnis pauž melīgu argumentu, ka Krivades lietotais vārds esot lasāms bībelē. “Mauka” ir semantiski pareizs, taču stilistiski neadekvāts Krivades lietotā vārda tulkojums, un to tiešām var atrast jau Glika bībelē (jo latviešu valodā “mauka” nav lamuvārds, kaut gan lamāties ar to, protams, var). Turpretim Krivades lietotais krievu vārds ir ļoti rupjš lamuvārds, un krievu bībelē tā nav (tai vietā, ja kādu interesē, ir vārds “bludņica”). Vēl melīgāk to savā tīmekļa vietnē atreferē Latvijas Sabiedriskie mediji (redaktores Guntas Gaidamavičas personā): “lamuvārds lietots arī Bībelē” – patiesībā lamuvārds nav lietots ne latviešu, ne krievu, nedz senebreju bībelē (ja vien Rokpelnim vai Gaidamavičai nav zināms kāds īpašs bībeles tulkojums urlām).

Savukārt Rokpeļņa apgalvojums, ka “mākslai, estētikai kā tādai sakars ar morāli nav”, ir, maigi izsakoties, ļoti diskutabls. Un pat ja Rokpelnim būtu taisnība un mākslai tiešām ar morāli sakara nebūtu, tad izglītībai turpretim ar morāli ir vistiešākais sakars. Tā nu Rokpeļņa arguments tikai lieku reizi apliecina, ka kurai katrai mākslai skolā vietas nav.

Līdz banalitātei jau ir nodeldēts arguments, kas lamuvārdus visi vidusskolēni jau tāpat esot dzirdējuši un paši varbūt protot lamāties vēl treknāk par Krivadi. Bet vai nevienam neienāk prātā, ka dažam labam skolēnam skolas mācību stunda varbūt ir vienīgā vide, kur viņš nedzird un pats nelieto lamuvārdus? Tikpat labi jau varētu teikt, ka visi vidusskolēni, iespējams, ir pamēģinājuši uzsmēķēt, – bet kāpēc, nez, cigaretes nepārdod skolas bufetē?

Daži (un sevišķi profesors Šuvajevs) domā, ka skolā var runāt par pilnīgi visu. Tā varētu būt (protams, ar neskaitāmām piebildēm un izņēmumiem) un tomēr. Skolā var runāt par alkoholu, bet skolēniem nepiedāvā pagaršot. Skolā var runāt par narkotikām, bet skolēniem nepiedāvā uzsmēķēt kāsīti. Skolā var runāt par pornogrāfiju, bet skolēniem – par spīti vārda brīvībai – nedemonstrē pornogrāfiskus materiālus. Mācību stundā var runāt par ļoti rupjiem lamuvārdiem, bet tos nelietot – ne mutvārdos, ne rakstveidā, ne mācību materiālos. Tik vienkārša loģika!

Saka jau gudri literāti, ka lamuvārdi skanot visapkārt, tāpēc neesot jēgas sargāt no tiem vecāko klašu skolēnus. Bet es savā “trulajā muļķes” prātā domāju tā: arī jūrā ūdens ir visapkārt. Bet kuģa kajītē tomēr parasti ir sauss. Kad ūdens sāk smelties kajītē, tad acīmredzot ir notikusi katastrofa. Jā, rupjības skan visapkārt. Bet es biju cerējusi, ka baznīca un skola varbūt vēl ir tās kajītes… Vai krievu lamuvārdi latviešu literatūras stundā neliecina par katastrofu? Lai notiek, es esmu “muļķa paranoiķe”, bet varbūt mums tomēr der ieklausīties Kārļa Sebra vārdos: “Visvairāk mūsu tautai jābīstas no gara nabadzības, kas mūs pārņem kā ļauns mēris. Valoda ir kā termometrs, kas pirmais brīdina par draudošām briesmām.”

Kaut gan kāds tur vairs Sebris, kad Ratinīka visu jau tik skaisti ir salikusi vietās: “tiem, kas nesaprata, – lamuvārds uz sienas – huligānisms, lamu vārds dzejolī, lietots ar jēgu, – mākslinieciskās izteiksmes elements. āmen”.

Ko te – pēc āmen – lai iebilst? Vairs neko. Te viss ir skaidrs kā pieci pirksti. Mīzt pie Brīvības pieminekļa ir huligānisms. Bet mīzt pie Brīvības pieminekļa performances ietvaros – tas ir mākslinieciskās izteiksmes elements. Galvenais, lai mīziens ir jēgpilns, lai tas kā spontāns un dziļi izsāpēts dvēseles kliedziens laužas ārā no sevī nenoturamas Mākslinieka pašizpausmes nepieciešamības. Lai Mākslinieka karstais vēstījums šļācas caur skatītāju apziņu, lai tas šļācas pa avīžu slejām un televizoru ekrāniem, lai tas aumaļām gāžas no radio skaļruņiem, lai tas kļūst par vareniem plūdiem, kas krākdami aizskalo neskaitāmu latviešu kauna un goda jūtas, aizrauj pazudībā tūkstošiem stulbeņu, provinciāļu un homofobu, noslauka no zemes virsas Tēvzemes un Brīvības garīgās robežas – jo Brīvībai robežu nav! Lai Mākslinieka ķermeņa siltums līst pār Kārļa Zāles aukstajiem akmens tēliem un ielūdz tos uz deju – uz sātanisku bojā ejas virpuli, kurā sajūk svētais ar nešķīsto, labais ar ļauno, patiesais ar nepatieso, svētības ar lāstiem…

Nē, nē, tā es nedomāju. Mākslinieks te ir tikai viens – Kārlis Zāle. Bet tas imaginārais otrs – nav nekas. Ja viņš mīztu nevis pie Brīvības pieminekļa, bet pie savas garāžas pakša, gailis viņa “mākslai” pakaļ nedziedātu. Tāpat ir ar lamuvārdiem dzejā. Langa saka, ka tie pastiprinot dzejoļa izteiksmi un saturu. Bet es tam neticu. Stipri tādā dzejā ir nevis lamuvārdi, bet gan sabiedrības goda kodekss, uz kura tāds dzejnieks ar savām rupjībām parazitē. Atceliet šo kodeksu, un šī dzeja zaudēs savu “spēku” kā slapjš pulveris.

Vispār es domāju, ka cīņā starp mūžīgu vērtību aizstāvjiem un provokatoriem, iespējams, uzvarēs pēdējie. Ja neiejauksies kāds stiprāks, tad uzvarēs nevis tas, kam ir muca dzidra ūdens, bet gan tas, kam ir karote indes. Tikai viņu uzvara būs arī viņu pašu bojā eja. Jo viņi ir tikai parazīti uz kristīgās civilizācijas koka. Viņi var dzīvot tikai šā koka paēnā. Bez tā viņi nav nekas.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: