Kāpēc tik ļoti bail no tikumības aizsardzības?

Latvijas masu mediju telpā joprojām nerimst “tikumības kari”, kaut arī izmaiņas Izglītības likumā pieņemtas nu jau pirms vairākiem mēnešiem. Kāpēc tādas bailes no tikumības aizsardzības? Un kāpēc šobrīd ir pēdējais mirklis izcelt saulītē pusaizmirsto jēdzienu “tikumība”?

I. Karlsbergas intervija ar Saeimas deputātu un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas locekli Ivaru Brīveru (Latvijas Reģionu apvienība).

Publicēta http://www.aprinkis.lv

brivers

– Jūs jau no priekšlikuma virzīšanas pašiem pirmsākumiem atbalstījāt to, ka Izglītības likumā jāizceļ vārds “tikumība”. Kāpēc jums šķita tik būtiski izcelt tieši tikumību izglītības saturā?

– Biju viens no tiem, kas komisijā kopā ar vairākumu atbalstīja šo priekšlikumu. To, ka tikumības jēdziens jāiekļauj likumā, sapratu tieši diskusiju laikā, kas notika komisijas ietvaros. Troksnis, kas tagad ir sacēlies, liecina, ka to tiešām vajag darīt, un varbūt, ka ir jau par vēlu. Jo Saeimas deputātiem, ministrijas ierēdņiem un skolotājiem, izrādās, nav kritēriju, kas varētu noteikt to, kas ir netikumīgi. Līdz ar to mēs redzam, kas tagad notiek skolās – bērni dedzina viens otram matus, liek laizīt grīdu.

Tātad šis tikumības jēdziens sabiedrības izdzīvošanai ir nepieciešams. Bez tikumības sabiedrība nevar eksistēt. Ja tikumi zūd, sabiedrība arī izzudīs. Tas, ka mēs tagad nesaprotam, kas ir tikumības jēdziens, liek jautāt – vai nav jau par vēlu? Varbūt šobrīd ir pēdējai brīdis skolās to izcelt.

Kā attiecīgās komisijas loceklis iestājos par tikumiskām vērtībām. Esmu šī priekšlikuma atbalstītājs, nevis iniciators. Lai gan līdz galam nepiekrītu grozījumu formulējumam, uzskatu, ka skolās attiecīgajā vecumā jārunā par tikumiem. Protams, visu atbildību nevar uzvelt tikai skolām. Pirmām kārtām tikuma mācība ir ģimenes atbildība, bet tas nenozīmē, ka skolai tas nebūtu jādara. Redzam, ka mūsdienās ir ģimenes, kurās nav tikumisko vērtību, tāpēc nebūtu labi atstāt šos bērnus bez tikuma mācības.

Neesmu speciālists seksuālajā audzināšanā, un man nav pamata apgalvot, ka līdz šim skolās tas notiek nepareizi. Bet, cik saprotu, skolās tiek izplatīta informācija, kas raisa vecāku pretestību. Tāpēc tikai normāli būtu, ja skolās izvērtētu materiālu izplatīšanu. Ar to es nedomāju tikai tos, kas saistīti ar seksuālo audzināšanu, bet arī ar, piemēram, politisko aģitāciju, propagandu un tamlīdzīgi. Un, ja vecāki ceļ pretenzijas, skolu vadībai būtu jāizskaidro vecākiem, ka attiecīgie materiāli ir vai nav kaitīgi bērnu audzināšanā.

Nekādā gadījumā neuzskatu, ka tikuma izcelšana likumā būtu pārmetums skolotājiem vai izglītības sistēmai. Bet tajā pašā laikā teikt, ka viss ir kārtībā, būtu aplami. Ja divpadsmitgadīgām meitenēm iestājas grūtniecība, tas norāda uz zināmiem defektiem audzināšanā. Tātad kaut kas nav pirms tam izdarīts.

Savukārt tiem, kuri tikumības izcelšanu likumā uzskata par cenzūru, vēlos atgādināt, ka gan Satversme, gan Eiropas Konvencija par cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzību atrunā, ka minētās brīvības var tikt ierobežotas ar mērķi aizsargāt veselību un tikumību.

– Ja likumā nav atsevišķa panta par tikumību, uzskatāt, ka tai netiek pievērsta pietiekama uzmanība?

– Protams, tikai tas, ka jēdziens tiek ierakstīts likumā, pats par sevi neatrisina problēmu, bet kaut vai tas vien, ka Izglītības ministrija pasaka, ka tai nav kritēriju, lai vērtētu, kas ir netikumīgi, liecina, ka šī diskusija būs par pamatu tam, ka šādi kritēriji tiks izstrādāti. Jo šādu kritēriju trūkums ir sabiedrībai bīstams. Pat negatīva balsojuma rezultātā šī lieta būs iekustināta un cilvēki atcerēsies, ka tāds jēdziens kā tikumība pastāv. Protams, var jau teikt, ka likuma 2. pantā šis jēdziens jau ir, bet dzīve rāda, ka ir vērts to ienest atsevišķā punktā.

Ja cilvēki sāks domāt par tikumības kritērijiem, tas jau būs būtisks solis uz priekšu.

– Tas nozīmē, ka mums vajadzētu vienoties par tikumības jēdzienu? Kā jūs definētu tikumību?

– Vienoties vajadzētu, bet gribētu teikt, ka tas nav nekas jauns. Tā nav, ka neviens nezina, kas ir tikumība. Latvijā 30. gados, kas, manuprāt, nav slikts piemērs, cilvēkiem bija skaidrs, kas tas ir. Es piekrītu cienījama avota – Latviešu konversācijas vārdnīcas – definīcijai: “Tikumība ir gara un kultūras dzīves sastāvdaļa, kas pastāv un mērķtiecīgi veidojas gribas vadītu aktīvu cilvēku kopdzīvē, atkarībā no vērtībām un normām, kas saistīgas mūsu sirdsapziņai un brīvai iekšējai pārliecībai par labo un ļauno.”

Tā ir arī mana tikumības definīcija, jo tajā parādās tikumības būtība. Šeit ir uzsvars uz tikumiskajām vērtībām, un tās ir vērstas uz pienākumu, nevis uz tiesībām. Šobrīd mums populārākas ir tās, kas vērstas uz tiesībām. Mums ir tiesības teikt, ko vien vēlos, izskatīties, kā vien vēlos utt.

Ja mēs skatāmies tālāk, man sāk rasties aizdomas, kāpēc daudzi baidās no šī jēdziena. Jo te tiek pieminēts gars. Negribu gan vērpt sazvērestības teorijas, bet būtībā mūsdienu sabiedrībā tiek mēģināts spiest uz to, ka cilvēkam nav gara, ka ir tikai miesa. Tiek sludināts, ka cilvēkam ir jākopj miesa, bet gars ir tikai kaut kāda mistika. Tāpēc, redziet, tikumība ir gara dzīves sastāvdaļa. Varbūt cilvēki baidās sev atzīties, ka viņi ir miesu kopuši, bet garu ne?

– Varbūt mūsu vērtības ir mainījušās?

– Jā, tā arī varētu būt. Jo definīcija saka “atkarībā no vērtībām un normām”. Mēs redzam, ka tās mainās. Par laimi, mēs to nemanām vienas paaudzes laikā. Ja vērtības nomainās vienas paaudzes laikā, tas nozīmē, ka tās zūd. Pateicoties tikumiskajām vērtībām, mēs vispār esam dzīvi. Sabiedrības, kurām zūd tikumība, izmirst. Diemžēl Latvija arī atrodas tajā pasaules daļā, kur tas notiek.

– Kāpēc mums un jebkurai tautai ir svarīgi saglabāt tikumības kodu?

– Ja cilvēks dzīvo sabiedrībā, nevis uz vientuļas salas, kaut savas intereses katram ir pirmajā vietā, tās tomēr ir jāierobežo sabiedrības labā. Savu interešu īstenošana tiek saskaņota ar visas sabiedrības interesēm. Priekš tam ir likumi. Bet ar likumiem vien nepietiek, ir vajadzīgi tikumi. Tie nerakstītie likumi balstās uz tikumiskajām vērtībām, kas cilvēkam ar mātes pienu tiek iebaroti. Tāpēc cilvēks prot atšķirt, kas nav tikumīgi. Mēs taču neēdam suņus vai kaķus, kaut tas ar likumu nav aizliegts.

Katrā vidē šīs pamatvērtības veidojas atšķirīgas. Piemēram, tas, ka musulmaņi neēd cūkgaļu, mums nav izskaidrojams. Teikt, ka mūsu tikumi ir pareizi, bet viņu ne, būtu nepareizi.

Katrai tautai ir savi tikumi un vērtības. Mēs nevaram teikt, ka labākas vai sliktākas, jo tās ir viņu vērtības, kas uztur viņu sabiedrību. Ja kāda tauta sāk savas vērtības uzspiest citiem, notiek tas, ko redzam pasaulē, – līdz pat asinsizliešanai. Jo, ja cilvēks jūt, ka tiek apdraudēts, viņš sāk pretoties.

Vieglākais veids, kā iznīcināt sabiedrību, ir sagraut tās garu jeb tikumu. Tāpēc tas ir tik svarīgs!

– Satversmes 116. pants pēc būtības pasaka, ka daudzas cilvēku aktivitātes var tikt ierobežotas, ja tās aizskar tikumību. Kā jūs skaidrotu to, ka Satversmes tēvi tik lielu nozīmi likuši tikumības ievērošanai? Vai tikumība ir mainīga vērtība?

– Jā, Satversmes tēvi pēc būtības jau ir pateikuši tikumības nozīmi. Ja mēs mēģināsim no jauna definēt savas vērtības, daļa no tām, visticamāk, zudīs. Vērtības tiek nodotas no paaudzes paaudzei. Piekrītu arī, ka viss pasaulē mainās, bet, kā jau minēju, vērtībām nebūtu jāizzūd viena gadsimta laikā. Domāju, ka tikumiskās vērtības pēc būtības ir nemainīgas. Ne velti tās ir iekļautas desmit baušļos un eksistē jau tūkstošiem gadu.

Adams Smits un citi liberālo uzskatu paudēji, pirms teica, ka cilvēki var domāt un rīkoties brīvi, kā pašu par sevi saprotamu pieņēma, ka cilvēki tajā pašā laikā ievēro desmit baušļus. Tajos ir pateikti tikumi.

– Kāpēc tie, kuri iestājas pret tikumības izcelšanu likumā, uzskata, ka iestājaties pret seksuālo audzināšanu skolās?

– Mani pārsteidz tas, ka viņi uzskata, ka likums ir vērsts pret seksuālo audzināšanu. Tātad viņi tikumu saista tikai ar seksu un uzskata, ka seksuālā audzināšana ir netikumiska? Varbūt viņi jūt, ka tas, kā viņi uztver seksuālo audzināšanu, ir netikumīgi? Varbūt viņi to uztver kā apdraudējumu?

Jo, kā jau iepriekš esmu minējis, ar tikumu domāju darba tikumu, attiecību tikumu, mīlestību un cieņu pret vecākiem utt. Es neuzskatu, ka seksuālā audzināšana ir galvenais iemesls, kāpēc tikumībai būtu jāpievērš uzmanība ar tās izcelšanu likumā.

Tomēr, es kā kristietis uzskatu, ka, ja mīlestības jēdziens tiek aizstāts ar seksa jēdzienu, tas gan ir bīstami. Mana izpratne ir, ka sākumā ir mīlestība, kas ir garīga izpausme. Un mīlestība nav jāuztver tikai kā mīlestība vīrietim pret sievieti, bet arī bērnam pret māti, tēvam pret dēlu, jebkuram cilvēkam pret jebkuru cilvēku. Tas, ka tēva mīlestība pret dēlu tagad nereti tiek izprasta perversā nozīmē, ir liels drauds sabiedrībai.

Sekss ir dabīgs mīlestības turpinājums kā miesiska izpausme. Tad viss ir kārtībā. Un par to ir jārunā skolās. Mani uztrauc tas, ka mūsu sabiedrībā galvenā loma ir seksam, nevis mīlestībai. Pat antropologs Klāvs Sedlenieks ir paudis, ka ģimenes pamatā nav mīlestība, bet sekss un materiālās vērtības. Uzskatu, ka tas ir bīstami un sabiedrību apdraudoši.

Protams, cilvēkam ir miesa, un tā ir jāgodā, bet cilvēkam ir arī gars. Un, ja mēs garu noliekam otrajā plānā vai vispār ignorējam, tad tikumisko vērtību vairs nav.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s