Nikolajs II Romanovs

Nikolajs II – patiesi unikāls cilvēks un vadītājs. Tas ir smalks inteliģents, garīgi stipra personība. Tas ir tikumiskas harmonijas, vienkāršas, augstas un nedalāmas mīlestības pret Dievu un Krieviju piemērs. Viņam varēja visu atņemt, pakļaut jebkādiem pārbaudījumiem, taču viņu nevarēja piespiest nodot Dievu un mīlestību pret tēvzemi. Šāda cilvēka parādīšanās Krievijas varas tronī bija pilnīgi negaidīta viņa laikabiedriem,un tie nespēja viņu pienācīgi novērtēt, nespēja viņu pieņemt.

Bērnība un jaunība

 

Nikolajs Romanovs piedzima 1868.g. 6. maijā, dienā, kad pareizticigā baznīca piemin svētā daudzcietušā Ījaba dienu. Šai sakritībai viņš piedēvēja lielu nozīmi, visu dzīvi izjūtot “dziļu pārliecību”, ka “ir nolemts briesmīgiem pārbaudījumiem”.
Nikolajs bija vecākais imperatora Aleksandra III  un Marijas Fjdorovnas piecu bērnu ģimenē, Krievijas troņmantinieks.
Kroņprinča Nikolaja audzināšana un izglītošana notika tiešā viņa tēva uzraudzībā – uz tradicioāli reliģiskiem pamatiem un spartiešu apstākļos. Tēvs pieradināja dēlu gulēt uz vienkāršām zaldātu gultām ar cietiem spilveniem, no rita aplieties ar aukstu ūdeni, brokastīs ēst vienkāršu putru. Mācības notika pēc rūpīgi izstrādātas programmas 13 gadu garumā. Visi pasniedzēji – krievu zinātnieki ar pasaules vārdiem – atzīmēja sava apmācāmā neatlaidību, precizitāti, novērotāja spējas un labo atmiņu.
Lai topošais imperators apgūtu praktiskas iemaņas, pec teorētiskā kursa pabeigšanas tēvs Nikolaju nosūtīja uz 4 gadu ilgu dienestu valsts armijā. Pēc kā Nikolajs iemanto oficieru un ierindas zaldātu cieņu sava rakstura noteiktības un pienākuma apziņas dēļ.
22 gadu vecumā troņmantinieks Nikolajs devās savā pirmajā patstavigajā ceļojumā, kas ilga 9 mēnešus. To laikā apmeklējot un nostiprinot personiskas diplomātiskas attiecības ar Austrijas, Grieķijas, Ēģiptes, Indijas, Siāmas, Ķīnas, Japānas dinastijas vadītājiem.
Pēc atgriešanās, jaunais troņmantinieks sāka vadīt Sibīrijas dzelzceļa sliežu izveides projektu.
1892.gadā Nikolajs kļuva par priekšsēdētāju īpašai Komisijai, kas piegādāja palīdzību neražu cietušajiem apgabaliem, savācot vairāk kā 13 miljonus rubļu lielu ziedojumu summu, no kuriem pats Nikolajs bada cietējiem ziedoja 5 miljonus zelta rubļu no sava mantojuma.
26 gadu vecumā, priekšlaicīgi no dzīves aizejot tēvam, Nikolajs 2 stājas valsts vadības priekšgalā. Atguvies no notikušā un jaunieņemamā amata pienākumu smaguma apziņas, jaunais cars sāk veidot patstāvīgu politiku, ar ko iemanto dažu apkārtesošo neapmierinātību, kas cerēja ietekmēt jauno valsts vadītāju.
Kaut arī cars savus valsts vadības pienākumus sāka pildīt tūlīt pēc iepriekšējā imperatora nāves, tomēr pēc Krievijas impērijas likumiem augstāko svētību valsts galva ieguva vienīgi pēc svinīgās kronēšanas ceremonijas, kura notika pēc 1-2 gadiem un kurai vienmēr ilgstoši un nopietni gatavojās. Cara Nikolaja 2 kronēšanas ceremonija notika 1896.gada 14.maijā Kremļa Uspenskas katedrālē, pie altāra lūdzot Dievu sūtīt viedumu un sirds gudrību valsts vadīšanā. Cars vēlāk rakstīja dienasgrāmatā: “Viss, kas notika Uspenskas katedrālē, kaut arī liekas īsts sapnis, tomēr neaizmirstas uz visu dzīvi.”
Pēc tradīcijas ceturtajā dienā pēc kronēšanas jānotiek tautas svētkiem – Hodinskas laukumā izvietoja garus galdus. Tika ielūgti visi pilsētnieki un zemnieki uz svētku mielastu, pēc kura sākās svinības ar dejām un dziesmām. Caram ar ģimeni uz svinībām vajadzēja ierasties pusdienlaikā. Vēl pirms saullēkta laukumā savācās vairāk kā pusmiljons cilvēku. Kaut kas palaida baumas, ka dalīšot dāvanas, bet visiem gan nepietikšot. Ļaudis sāka drūzmēties, sākās panika, tūkstoši guva traumas, daudzus saspieda līdz nāvei. Policija bija bezspēcīga tāda pūļa priekšā. Cars Nikolajs 2 un viņa jaunā sieva Aleksandra Fjodorovna stipri pārdzīvoja notikušo un gribēja atcelt balli par godu cara kronēšanai, kurai vajadzēja notikt pie franču vēstnieka, kā arī visus pārējos tradicionālos ceremoniālos pasākumus. Taču cars ir etiķetes un protokola ķīlnieks. Balles atcelšana būtu diplomātisko starpvalstu attiecību  aizvainošana. Cars negribīgi piekrita, tomēr visu dienu gan pats, gan sieva un visa cara ģimene apmeklēja Maskavas slimnīcās izvietotos cietušos, kas bieži vien ar asarām acīs lūdza caru piedot viņiem, “negudrajiem”, ka sabojāja “tādus svētkus”.
Cars vienkāršo tautu nevainoja. Viņš izdeva rīkojumu piešķirt 1000 rubļu (tiem laikiem salīdzinoši liela summa) katrai Hodinkas laukumā mirušā ģimenei, piešķīra īpašas pensijas mirušo un cietušo ģimenēm, par bāreņiem kļuvušajiem bērniem izveidoja speciālu patversmi, bet visus bēru izdevumus uzņēmās uz sevis.
Tika veikta rūpīga notikušā izmeklēšana un vainīgie saņēma sodu.

Imperatora personība

Daudzskaitlīgās Nikolaja II laikabiedru liecības, dienasgrāmatas ieraksti un plašās cara sarakstes vēsta par cilvēku, kam piemitis liels gara spēks, un noteiktām rakstura īpašībām, kas nepieciešamas valdniekam.

Nikolajs II bija apveltīts ar izcilu pašsavaldīšanās spēju, bija iekšēji izteikti tiešs un nelokāms. Par viņa pašsavaldīšanās spēju var spriest pēc tā vien, ka nekad neviens netika viņu redzējis ne izteikti dusmīgu, ne aktīvi dzīvespriecīgu, ne arī acīmredzami satrauktu. Reiz ārlietu ministram S.D.Sazonovam cars atbildēja: „ Šo personīgā aizkaitinājuma stīgu man jau sen ir izdevies sevī pilnībā apklusināt. Ar aizkaitināmību neko nepalīdzēsi, turklāt ass vārds no manis skanētu aizvainojošāk nekā no jebkura cita. ”

Vācu diplomāts grāfs Rekss uzskatīja caru par garīgi apdāvinātu cilvēku ar cēlu domugājienu, piesardzīgu un taktisku.”Viņa manieres, – rakstīja diplomāts, – ir tik pieticīgas un viņš ārēji tik maz izrāda noteiktību, ka ir viegli izdarīt secinājumu par stipras gribas neesamību; taču cilvēki, kas viņam ir blakus ikdienā, apgalvo, ka viņam ir visai noteikta griba, ko viņš māk realizēt dzīvē vismierīgākajā veidā.”

Bijušais Francijas Republikas prezidents Emīls Lubē savās atmiņās par Nikolaju II  rakstīja: „Par krievu Imperatoru runā, ka tas ir pieejams dažādām ietekmēm. Tas ir dziļi nepatiesi. Krievu Imperators pats realizē savas idejas. Viņš tās aizstāv ar neatlaidību un lielu spēku. Viņam ir nobrieduši, pārdomāti un rūpīgi izstrādāti plāni. To iedzīvināšanā viņš pūlas nemitīgi.”

Starp valsts vadītājam nepieciešamajām īpašībām jāmin arī cara milzīgās darbaspējas. Nepieciešamības gadījumā viņš spēja strādāt no rīta līdz vēlam vakaram, izejot cauri visiem daudzskaitlīgajiem dokumentiem un materiāliem, kas tika nosūtīti uz viņa vārdu. Šajā nevieglajā nodarbē viņš redzēja sava pienākumu un neatkāpās no tā. „Es nekad neatļaušu sev iet gulēt, kamēr pilnībā neattīrīšu savu rakstāmgaldu,” teica Nikolajs II.

Pats būdams lielisks piemērs maigumam un atsaucībai citu cilvēku vajadzībās, viņš arī savus bērnus audzināja tādām pašām vērtībām, teikdams: „Jo augstāks ir cilvēka stāvoklis sabiedrībā, jo vairāk viņam ir citiem  jāpalīdz, nekad viņiem neatgādinot par savu stāvokli.”

Daudzi vēsturnieki un valsts darbinieki ir atzīmējuši Nikolaja II neparasto personīgo pievilcību. Viņš nemīlēja svinības, skaļas runas, izrādīšanos, samākslotību, etiķete viņu apgrūtināja. Šaurā lokā, sarunā ar aci pret aci viņš mācēja apburt sarunbiedrus – vai tie bija augstākās amatpersonas vai kāda amata meistari, ko viņš apmeklēja.

Cars un viņa sieva Aleksandra dzīvi uztvēra ar pazemību un dzīvoja tam laikam reti sastopamā dziļā dievbijībā un lūgšanās. Nikolajam II bija milzīga loma Krievijas baznīcas dzīvē, daudz lielāka nekā viņa priekšgājējiem. Cara dziļā ticība, viņa pastāvīgie svētceļojumi pa pareizticīgo svētvietām satuvināja viņu ar krievu tautas pamatiedzīvotājiem. Nikolaja II dzīves laikā par svētajiem tika pasludināti vairāk sirdsskaidro ticīgo kā pa visu 19.gs. Viszināmākais gadījums ir svētā Serafima Sarovska kanonizācija. Tika uzceltas tūkstošiem jaunas baznīcas.Klosteru skaits palielinājās no 774 cara valsīšanas sākumā līdz 1005 1912.gadā.

Vēsturnieks S.S.Oldenburgs rakstīja: „Ticība Dievam un savam Cariskās kalpošanas pienākumam bija pamatā visiem imperatora Nikolaja II uzskatiem. Viņš uzskatīja, ka atbildība par Krievijas likteni guļ uz viņa pleciem, ka viņš atbild par viņiem Visaugstākā Troņa priekšā. ”

Par sevi imperators reiz teicis: „Ja jūs redzat mani tik mierīgu, tad tas ir tāpēc, ka man ir neapgāžama ticība tam, ka Krievijas liktenis, mans personīgais un manas ģimenes – ir Dieva rokās. Lai arī kas nenotiktu, es noliecos Viņa gribas priekšā.”

 Tautas labā

Jebkura valsts darbinieka personība atklājas viņa iecerēs un darbos. Nikolaja  II laikā Krievija sāka pārvērsties par agrāri industriālu lielvaru. Ekonomikas, sociālajā, kultūras dzīvē – it visur – notika dinamiskas izmaiņas.

Vispatveroša miera ideja.

Nikolajam II pieder visaptverošas un pilnīgas atbruņošanās ideja. Pat tikai šī viena vēsturiskā iniciatīva dod viņam tiesības uz nemirstību.

1898.g. vasarā pēc cara pavēles tika sagatavots dokuments ar vēršanos pie visām pasaules valstīm izbeigt nepārtraukto bruņošanos un novērst visai pasaulei draudošās nelaimes – „tāds ir augstākais visu valstu pienākums.”

Krievija piedāvāja sasaukt visaptverošu miera konferenci, kuras organizēšanā tika paveikts milzīgs darbs. Tomēr konferencē pārstāvēto valstsvīru vairuma politiskā doma bija saistīta ar karu neizbēgamības doktrīnu. Galvenie Nikolaja II piedāvājumi netika pieņemti, kaut arī atsevišķos jautājumos tika sasniegts noteikts progress – aizliegums izmantot visnežēlīgākās kara metodes unizveidota pastāvīga tiesa mierīgam strīdu risinājumam, izmantojot vidutājus un šķīrējtiesas. Pēdējā institūcija kļuva par paraugu Nāciju Līgai un Apvienoto Nāciju Organizācijai.

Cīņa ar alkoholismu.

Kopš jaunības cars pārliecinājās, ka alkoholisms – tas ir netikums, kas grauj krievu ļaudis, un ka cariskās varas pienākums ir cīnīties ar šo netikumu. 19.gs. beigās cars sāka ieviest reformas dzeršanas izskaušanā, veidojot t.s.”tautas atturības aizbildniecības”, kuru mērķis bija „cīņa ar alkoholismu, kā arī kristīgās tikumības un dievbijības izplatīšana militārajās aprindās”. Mērķa realizēšanā tikai iesaistīti garīdzniecības, administratīvāš un tiesu varas, valsts iestāžu un privāto personu pārstāvji.

Īpašu uzmanību cars veltīja armijas „skaidrībai” – 1908.g. armijā aizliedza lietot degvīnu, aizvietojot to ar vieglu vīnogu vīnu.1914.g., īsi pirms Pirmā pasaules kara sākuma, valsts bruņotajos spēkos tika noteikts stingrs „sausais likums”. Nevienā pasaules valstī ne pirms 1914.g., ne pēc netika ieviesti tik radikāli mēri alkoholisma ierobežošanai. Tas bija grandiozs, nedzirdēts piemērs, īpaši ņemot vērā to, ka daudzi iestājās pret šādu notikumu pavērsienu, jo alkohola tirdzniecība jebkuras valsts kasē ienes lielu naudas summu. Cars tomēr spēja saredzēt arī ekonomisku ieguvumu – daudzkārtīgi samazinājās izdevumi par alkoholiķu ārstēšanu dažādu dzērumā iegūtu traumu dēļ, samazinājās pamestu novārtā vai pat pilnībā vecāku pamestu bērnu skaits, ko citkārt ievietoja bērnunamos. Vairākkārtīgi saruka dažādu dzērumā veiktu kautiņu, strīdu un nekārtību skaits, kas samazināja kārtībsargājošo institūciju izdevumus.

1915.g. janvārī Valsts Dome bez iebildumiem apstiprināja tekošā gada budžetu, kas neparedzēja ienākumus no spirtotajiem dzērieniem.

Monarha nasta

Sākot ar 1904.g. Nikolajam II reti gadījās diena, kad bija par ko priecāties.

Februārī sākās karš starp Krieviju un Japānu par Mandžūrijas un Korejas kontroli. Kreivijas armija cieta smagus zaudējumus. Sākotnēji karš apvienoja visas partijas, visu tautu. Taču, tiklīdz sāka pienākt ziņas no frontes par neveiksmēm, situācija krasi mainījās. Visi sāka izteikt neapmierinātību, pieprasīt izmaiņas.

1905.g. 9.janvārī Pēterburgā norisa asiņaini notikumi, kas tautā iegājās kā „asiņainā svētdiena”. Kaut arī caram netika savlaicīgi ziņots par notikumiem, viņš nenovēla atbildību uz citiem, bet pavēlēja ministriem savākt delegāciju no dažādu rūpnīcu darbiniekiem un 19.janvārī pieņēma tos, izsakot runā savu nostāju un atvēlot 50 000 rubļu pabalstiem ģimenēm, kas cieta 9.janvārī.

1906.g. notika pirmās Valsts Domes vēlēšanas. Tagad neviens valsts galvas izplānots likumprojekts nevarēja stāties spēkā bez Domes un Valsts Padomes apstiprinājuma.

Sarunā ar Padomes ministru S.J.Vitti cars teica: „Es lieliski saprotu, ka radu sev nevis palīgu, bet ienaidnieku, bet mierinu sevi ar domu, ka man izdosies izaudzināt tādu valsts spēku, kas izrādīsies noderīgs tam, lai nākotnē nodrošinātu Krievijai mierīgas attīstības ceļu, bez to balstu krasiem pārkāpumiem, uz kuriem tā pamatojās tik ilgu laiku.”

Diemžēl šīm cerībām nebija lemts piepildīties.

Atkāpšanās

Kad 1914.g. Austro-Ungārija pieteica karu Serbijai, Krievija iestājās par mazo slāvu zemi. Tā iesākās Pirmais Pasaules karš.

Kara sākums atnesa krieviem uzvaras frontē, un valsti pārņēma patriotisks pacēlums.

Taču drīz zaudējumi kļuva arvien lielāki. Atkal sāka pieaugt neapmierinātība. Neveiskmes frontē veikli izmantoja revolucionāri, izvēršot savu propagandu.Vācieši strauji virzījās uz Krievijas centru; šajos apstākļos, vēloties pacelt karavīru noskaņojumu, cars uzņēmās uz sevis virspavēlniecību un kopā ar troņmantinieku Alekseju pārbrauca uz štābu Mogiļovā. Vajadzēja pielikt neiedomājamas pūles, lai nostiprinātu armiju un uzlabotu frontes stāvokli. 1916.g. „bojā gājusī” krievu armija atbildēja ar spēcīgu kanonādi un uzbrukumu.

Krievijas panākumus atzīmēja Anglijas kara ministrs Vinstons Čērčils: „Maz ir tik pārsteidzošu epizožu Lielajā karā kā Krievijas atdzimšanā, pārbruņošanā un atjaunošanā pieliktās gigantiskās pūles 1916.gadā. Pret 1916.g.vasaru Krievija, kas pirms tam bija praktiski neapbruņota un kura 1915.g. laikā piedzīvoja nepārtrauktu šaušalīgu zaudējumu virkni, patiesi spēja ar saviem spēkiem un , izmantojot sabiedroto līdzekļus, izvirzīties karalaukā – organizēt, apbruņot, apgādāt 60 armijas korpusus 35 vietā, ar kuriem uzsāka karu.”

S.S.Oldenburgs: „Pats grūtākais un pats aizmirstākais Imperatora Nikolaja II varoņdarbs bija tas, ka viņš pie neaptverami smagiem apstākļiem aizveda Krieviju līdz uzvaras slieksnim: viņa pretinieki neļāva viņai pārkāpt šim slieksnim”.

Notikumi, kas ir tiešā saistībā ar Nikoaja II atkāpšanos no troņa, sākās 1917.g.14.februārī, kad ar trūkuma pilno kara laika dzīvi neapmierinātie ļaužu pūļi izgāja Petrogradas ielās ar lozungiem „Nost ar karu!”, „Lai dzīvo republika!”. Tauta pieprasīja maizi, ko ar noziedzīgu nodomu apzināti nepieveda pilsētā un nepārdeva veikalos. Sākās veikalu izzagšana, grautiņi maizes veikalos, policistu piekaušana un nogalināšana. Policija saviem spēkiem nespēja apspiest nemierus. Sākās tautas sacelšanās.

Cars nodod pavēli nosūtīt uz Petrogradu nemieru apspiešanai no frontes noņemtās karaspēka daļas, paraksta dekrētu par Valsts Domes un Valsts Padomes darba apstādināšanu. Nikolajs II bija iecerējis sakoncentrēt varu savās un savas valdības rokās, balstoties uz caram uzticīgu armiju.

Taču notikumi risinājās pretēji cara gribai. Viņa pavēles netika pildītas. Ģenerāļi neaizveda karaspēka daļas līdz Pēterburgai, nemiernieku propagandas uzkurinātie zaldāti atteicās pakļauties oficieriem. Dome iebilda cara dekrētam un noorganizēja Pagaidu valdību. Sazvērestību atbalstīja ģenerāļi no štāba un augstākie komandieri, kas vērsās pie virspavēlnieka „ar stingriem ieteikumiem Krievijas un uzvaras pār ienaidnieku labā atteikties no Troņa”.

Imperatora vilcienu apzināti novirzīja nevis uz Mogiļovu, bet Pskovas staciju ar simbolisku nosaukumu „Apakša” (Дно). Faktiski no 28.februāra imperators bija sazvērnieku bloķēts savā vilcienā.

„Visapkārt nodevība, gļēvums un viltus”, vēsta cara ieraksts dienasgrāmatā.

Caru nodeva visi, pat tuvākie radi, lielkņazi, nevēloties uzņemties atbildību valstij tik smagajā brīdī.

Turklāt visi centās pārliecināt caru par to, ka tikai viņa atteikšanās no troņa spēj glābt Krieviju. Un imperators, ar seju pret nodevību un pēc garas nakts, pavadītas lūgšanās ikonas priekšā, 2.martā atteicās no troņa.

„Nav tāda upura, kādu es neizdarītu patiesa labuma vārdā un lai glābtu Krieviju. Tādējādi esmu gatavs atteikties no troņa”,  – šāda telegramma tika nosūtīta Domes priekšsēdētājam.

Šādā veidā radās dokuments, ko melīgi nosauca par „Nikolaja Otrā atteikšanās manifestu” un ko zem šāda falša nosaukuma nopublicēja marta avīzēs. Patiesībā tā bija telegramma, ko cars sūtīja uz štāba priekšniekam Aleksejevam, turklāt parakstīta ar zīmuli.

Imperators Nikolajs II līdz pēdējam saglabāja sirdī pašu galveno – ticību Dieva Gribai un uzticību Tēvzemei. „Man ir stingra un pilnīga pārliecība, ka Krievijas liktenis, tāpat kā manējais un manas ģimenes, ir Dieva rokās, kas ielika mani manā vietā. Lai arī kas notiktu, es paklanos Viņa gribas priekšā, ticot, ka man nekad nav bijusi cita doma, kā tikai kalpošana valstij, kuru man uzticēja”.

Nevis cars atteicās no troņa – bet Krievija atteicās no cara.

Atvadīšanās no  karavīriem

Ģenerāļa N.M.Tihmeņova apraksts par cara Nikolaja  II atvadīšanos no armijā dienošajiem zaldātiem un oficieriem pirms izbraukšanas no Mogiļovas: „Tieši pulksten 11 durvīs parādījās Imperators… Uz viņa krūtīm karājās vienīgi viens Georga krusts, spilgti spīdot uz tumšā fona. Kreiso roku ar tajā sažmiegto cepuri viņš turēja uz zobena spala. Labā bija nolaista un stipri, acīmredzami drebēja…

Imperators… sāka teikt runu… Viņš runāja skaļā un skaidrā balsī, ļoti tēlaini, tomēr stipri uztraucoties, veidojot pauzes starp teikuma daļām. Labā roka visu laiku stipri drebēja. „Šodien es redzu jūs pēdējo reizi, – sāka Cars, – tāda ir Dieva griba un mana lēmuma sekas”.

Tālāk viņš atgādināja atnākušajiem par pienākumu pret Dzimteni, aicināja apvienoties un uzvarēt baiso ienaidnieku, ar ticību un patiesīgumu kalpot Pagaidu valdībai.

Imperators beidza…Nekad vēl es nebiju vērojis tik dziļu, pilnu, mirušu klusumu telpā, kur bija sapulcināti vairāki simti cilvēku. Paklanījies mums, viņš pagriezās un aizgāja uz to vietu, kur stāvēja Aleksejevs. No turienes viņš uzsāka klātesošo apgaitu. Padodot roku vecākajiem ģenerāļiem, paklanoties pārējiem, pasakot kādam pāris vārdu, viņš tuvojās manai vietai. Kad viņš bija pāris soļu attālumā no manis, zāles saspringums, visu laiku arvien sabiezinājies, beidzot atrisinājās.

Cara aizmugurē kāds drudžaini ieelsojās. Ar šo pietika, lai šņuksti, kurus daudziem acīmredzami vairs nebija iespējams sevī apturēt, izlauztos vienlaicīgi vairākās vietās. Daudzi vienkārši raudāja un slaucīja degunus… Tomēr viņš turpināja apgaitu. Pieejot pie sava konvoja oficieriem, viņs nevienam nepadeva roku, varbūt tāpēc, ka redzējās ar viņiem no rīta atsevišķi. Toties viņš sasveicinājās ar visiem Georga bataljona oficieriem, kas tikko kā bija atgriezušies no ekspedīcijas uz Petrogradu. Drudžainie šņuksti un saucieni nerimās. Georga bataljona oficieri – cilvēki, kas pārsvarā visi tikuši vairākas reizes ievainoti – neizturēja: divi no viņiem noģība. Otrā zāles galā nogāzās kāds no konvojieriem…

Kad gāztais cars pameta štāba ēku un virzījās uz automašīnu, vairāki simti konvojieru un zaldātu nokrita ceļos, raudot pilnā balsī. Zaldāti atvadījās no sava cara.

Šis acīmredzamās kopības mirklis bija tas, kas laicīgajā sabiedrībā allaž kalpoja par sarkastiska apsmiekla tēmu. Notikuma autentiskumu neatzina neviens no „”Februāra varoņiem”. Neticēja šai mistiskajai kopībai arī daudzas amatpersonas. Ieraudzījis tik patētisku skatu, ģenerālis M.B.Aleksejevs sastinga kā noburts…

Tai pēdējā dienā štābā asaras vēl ne reizi vien bija uz cara sejas. Vakarā viņš ierakstīja dienasgrāmatā: „Sirds mans gandrīz salūza!”

Pēdējais ceļš

Pēc atkāpšanās no troņa notika pretējais tam, par ko runāja opozicionieri: sākās tautas, kas padevusies zemākajām kaislībām, sašķelšanās; ar neapturamu ātrumu Krievija aiztraucās posta ceļā. Nekāds tūlītējs ārējs labums no atkāpšanās nenotika. Cars bija tas mistiskais sākums, kas aizturēja ļaunuma spēkus; tagad nekas vairs neaizšķērsoja tiem ceļu pasaulē.

Caram un viņa ģimenei sākās jauns pārbaudījumu un ciešanu laiks. Viņi atradās zem aresta Carskoje Selo, paciešot pazemojumus no apsardzes puses un citiem „jauniem cilvēkiem”, kas nu bija visapkārt.

31.jūlijā viņus izsūtīja uz Sibīriju. 6.augustā ar vilcienu viņi ieradās Toboļskā. „Dvēsele tik neciešami sāp par dārgo Krieviju, ka nemaz aprakstīt nav iespējams”, rakstīja Aleksandra Fjodorovna privātā vēstulē tais dienās.

1918.g.vasarā ģimeni izšķīra – no Maskavas ieradās boļševiku komisārs un paziņoja, ka caru vedīs prom. Aleksandra Fjodorovna nolēma pavadīt vīru, kaut arī viņas sirds lūza sāpēs par to, ka jāatstāj slimais dēls Aleksejs. Ar vecākiem kopā brauca arī meita Marija. Ģimenei šķiršanās bija dvēseles mokas.

Viņus aizturēja Jekaterinburgā, un maija sākumā kopā ar dažiem uzticīgiem kalpotājiem atveda arī pārējos ģimenes locekļus. Šeit ņirgāšanās par viņiem kļuva vēl izsmalcinātāka, taču pat daži zvēriskie apsargi ar laiku atmaiga, redzot ģimenes dziļo dievbijību un pazemību.

Dzīvot bija atlicis vairs divarpus mēnešus. Tuvojās mūka Ābela pareģojuma piepildīšanās laiks, par ko cars uzzināja vēl 1901.gadā.

Pagaidu valdības komisija, ko izveidoja, lai atrastu pierādījumus „cara prettautiskajās darbībās”, neko neslavu nesošu neatrada. Galvenais izmeklētājs V.M.Rudņevs savu atskaiti pabeidza ar vārdiem: „Imperators ir tīrs, kā kristāls”.

* * *

Vai cars varēja aizbraukt no Krievijas un tādā veidā glābt savu ģimeni, kā to izdarīja daudzi no viņa augstākā līmeņa padotajiem?

Uz šo jautājumu atbildēja pats Nikolajs II. Uz pulkveža A.A.Mordvinova piedāvājumu pēc iespējas ātrāk aizbraukt no Krievijas, cars atbildēja: „Nē, ne par ko. Es negribētu aizbraukt no Krievijas, es viņu pārāk mīlu. Aiz robežas man būtu pārāk grūti.” Arī pēc sekojošajiem vairāku mēnešu pazemojumiem no apsardzes puses, viņš vienalga rakstīja: „Tik smagā laikā nevienam krievvalodīgajam nevajadzētu pamest Krieviju”.

Liekas – imperatore varēja vēlēties vienīgi pēc iespējas ātrāk izrauties no gūsta un pēc iespējas tālāk aizbraukt no Krievijas, tomēr viņas vēstulēs Annai Virubovai viņa stāsta pavisam ko citu: „Dievs, kā es savu Dzimteni mīlu ar visām viņas nepilnībām! Viņa man tuvāka un dārgāka kā daudz kas cits, un es ik dienu slavēja Radītāju, ka mūs atstāja te un neaizveda tālāk”.

Arī bērni savu dzīvi nespēja iedomāties bez Krievijas, un dalījās ar savu tautu kā priekos, tā bēdās. Viņi zināja ne tikai dzīves gaišo pusi cariskajās sienās, viņiem nācās iepazīt arī asinis, asaras, ciešanas, nāvi, nenogurstoši strādājot Sarkanajā Krustā kara laikā, netaisnību un cilvēku cietsirdību, atrodoties ieslodzījumā.

Kara laikā Aleksandra Fjodorovna rakstīja vīram: „Mūsu meitenes izgāja cauri smagiem kursiem priekš viņu gadiem, un viņu dvēseles ļoti attīstījās… Viņas dalījās ar visiem mūsu dvēseliskajiem uztraukumiem, un tas iemācīja viņām skatīties uz cilvēkiem ar vaļējām acīm, tāpēc tas ļoti palīdzēs viņām vēlāk dzīvē. Mēs esam viens, bet tas, diemžēl, ir tik reti sastopams mūsdienās”.

Vai varēja Aleksandra Fjodorovna šķirties no vīra unDzimtenes, ko bezgalīgi mīlēja, lai kopā ar bērniem dotos uz ārzemēm?

Vai varēja cars pamest savu zemi?

Viņš palika kapteinis, kas nepamet savu grimstošo kuģi. Viņš palika imperators, savas tautas tēvs un nepameta savu lielo ģimeni. Un viņa tuvie un mīļie palika ar viņu kopā līdz beigām.

„Varbūt ir nepieciešams izpirkšanas upuris Krievijas glābšanai, es būšu šis upuris, – lai notiek Dieva griba!”, mokošās pārdomās rakstīja Nikojs II.

Tas ciešanu un pārbaudījumu mērs, ko nācās izciest visai cara ģimenei, pēc parastiem cilvēciskiem standartiem ir grūti aptverams.

Rakstā izmantots materiāls pēc saites:

http://sirius-ru.net/liki/nikolai2.htm

Par pēdējo Krievijas caru Nikolaju II , kuru kopā ar visu viņa ģimeni Pareizticīgā baznīca kanonizēja 2000.g. (savukārt krievu Pareizticīgā baznīca ārzemēs šo kanonizāciju bija veikusi jau 1981.gadā), ir izdotas daudzas grāmatas un ievērojams skaits filmu. Diemžēl lielākā daļa šo materiālu nes apzināti vēstures sagrozītu informāciju un ne tikai neatspoguļo patiesību, bet pat propagandē melus un visādā veidā cenšas nomelnot šos sirdsskaidros, dievbijīgos cilvēkus.

Mūsu uzdevums ir celt saulītē tos materiālus, kas ir maksimāli pietuvināti vēsturiskajai patiesībai, par ko liecina laikabiedru atmiņu pieraksti, cara ģimenes locekļu plašās sarakstes, kā arī konkrēti dokumenti.

Tā kā nav iespējams vienā rakstā aptvert visu plašo informāciju par Krievijas pēdējā imperatora Nikolaja II Romanova personību un valdīšanu, kā arī visas viņa ģimenes absolūti tikumisko dzīvesveidu kā paraugu mums visiem, tad uzskaitīsim šeit avotus, kuri katrs atsevišķi un visi kopā sniegs pilnīgāku ieskatu šās apbrīnojamās ģimenes dzīvesstāstā.

 “Grēku nožēlošana glābs Krieviju. Par cara ģimeni”

autores: T. Mikušina, O. Ivanova, J. Iļjina

Izdevniecība Sol Vita ir laidusi klajā autoru kolektīva uzrakstīto grāmatu “Grēku nožēlošana glābs Krieviju. Par cara ģimeni” latviešu valodā.

Ar dziļu cieņu un pietāti aprakstīta cara ģimenes dzīve, bērni un viņu audzināšana, detalizēti raksturots katrs ģimenes loceklis. Lasītājs var gūt pilnīgu priekšstatu par šīs ģimenes ļoti augstajām morālajām īpašībām, bezgalīgo Tēvzemes mīlestību un uzticību Dievam.

Grāmatā aprakstīta arī traģiskā visas cara Nikolaja II ģimenes nošaušana 1918. gadā un skaidri norādīts, ko Krievijas tautai, kas apzināti vai neapzināti to pieļāva, nozīmēja šis noziegums: gadsimtu ilgas nebeidzamas ciešanas, kari, miljonu upuri, kad tauta novirzījās no Dieva paredzētā ceļa: sabiedrības attīstības uz augstāko garīgo un tikumisko principu pamata garīgi apgaismota cara vadībā.

Grāmatā arī norādīts, kā Krievijai var no jauna pavērties gaišais attīstības ceļš: katram sabiedrības loceklim savā sirdī ir jānožēlo pastrādātie grēki un noziegumi. Tautai ir jāatgriežas pie Dieva.

Grāmata domāta plašai lasītāju auditorijai. Tā palīdzēs labāk saprast gan gadsimtu senos vēsturiskos notikumus, gan mūsu dienās notiekošo kā pagātnes kļūdu sekas. Bet pats galvenais – saskatīt iespēju nožēlot pagātnes kļūdas, lai atgrieztos uz Dievišķa attīstības ceļa nākotnē.

Grāmata “Grēku nožēlošana glābs Krieviju” ir nopērkama Latvijas grāmatnīcās.
To var nopirkt arī izdevniecībā Sol Vita (par izdevniecības cenu).

Grāmata pieejama arī krievu valodā.

Filmas: