Es pret citiem izturos tā, kā gribu, lai citi izturētos pret mani

Šajā pirmajā Starptautiskās sabiedriskās kustības dalībnieka kodeksa punktā atspoguļojas tikumības Zelta likums, kas ir sastopams katrā kultūrā: hinduismā, budismā, jūdaismā, kristietībā, islāmā, konfuciānismā, antīko filozofu darbos.

Šis fundamentālais likums atspoguļo tikumības prasību: (ne)izturies pret citiem tā, kā tu (ne)gribētu, lai citi izturas pret tevi. Tas radies pirmās tūkstošgades vidū pirms mūsu ēras, turklāt tas parādījies vienlaikus un savstarpēji nesaistīti dažādās austrumu un rietumu kultūrās, acīmredzot tajā visspilgtāk izpaužas tai laikā notiekošais humānistiskais apvērsums. Savu nosaukumu “Zelta” šis likums ieguva XVIII gadsimtā Rietumeiropas garīgajā tradīcijā.

Dažādos formulējumos tas sastopams “Mahābhāratā”, Budas domu graudos.

Konfūcija atbilde uz skolnieka jautājumu, vai var visu mūžu par vadošo pieņemt vienu vārdu, bija: “Šis vārds ir savstarpība jeb pretmīlestība. Nedari citiem to, ko negribi sev.”

No sengrieķu avotiem jāmin Homēra “Odiseja” un Hērodota “Vēsture”, tikumības Zelta likums tai vai citā formā sastopams arī Talesa no Milētas, Hesioda, Sokrāta, Platona, Aristoteļa un Senekas darbos.

Bībelē tas minēts Kalna sprediķī šādā formulējumā: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem.” (Mateja ev. 7:12). Šo likumu vairākkārt atkārtoja arī Jēzus Kristus apustuļi (mācekļi).

Korānā Zelta likums nav fiksēts, bet tas sastopams “Sunnā” kā viens no Muhameda izteikumiem, kurš augstāko ticības principu mācīja šādi: “Dariet visiem cilvēkiem to, ko jūs vēlētos, lai cilvēki darītu jums, un nedariet citiem to, ko jūs nevēlētos sev.”

Vienreiz radies, tikumības Zelta likums ir paliekoši iegājis kultūrā un masu apziņā, iestrādājies kā sakāmvārdi. Piemēram, krievu sakāmvārds saka: “Kas tev citos nepatīk, to nedari arī pats.”

Šis likums visbiežāk tika saprasts kā svarīgākā morālā pamatpatiesība, centrālā praktiskā gudrība un bija viens no pastāvīgajiem ētisko pārdomu priekšmetiem.

Padomāsim arī mēs.

Varētu šķist, ka viss ir saprotams: nedari citiem to, ko negribi, lai citi darītu tev.

Ja es negribu, ka citi mani apvaino (apkrāpj, nogalina u.t.t.), tad es neapvainošu (neapkrāpšu, nenogalināšu u.t.t.) citus.

Ja es gribu, lai pret mani izturētos ar sapratni un labvēlību, tad arī es pats būšu labvēlīgs, iemācīšos sadzirdēt un centīšos saprast citus.

Tātad es dodu pasaulei to, ko pats gaidu no pasaules.

Lūk, no šejienes arī izriet: ja es gribu saņemt prieku, pateicību, rūpes, mīlestību, tad vispirms man pašam jāiemācās priecāties, būt pateicīgam, rūpēties, mīlēt – īsāk sakot, kļūt par tādu, ieaudzināt sevī šīs brīnišķīgās īpašības.

Bet ko mēs darām katru dienu? Kliedzam uz bērniem par nepaklausību, izrādām neapmierinātību un spiežam savus tuviniekus pieņemt mūsu uzskatus, lamājam ierēdņus, valdību un savu valsti. Kur tajā visā ir pozitīvais, pateicība un rūpes?

Padomāsim: ja mēs nemitīgi savās domās iztēlosimies drūmas savas ģimenes vai mūsu valsts nākotnes ainas, vai tad varam sagaidīt kaut jel kādas pozitīvas pārmaiņas mūsu valstī?

Tāpēc ir steidzami jāiemācās radīt sevī pozitīvu noskaņojumu par apkārtējo realitāti. Sapņosim par skaistu nākotni, radīsim brīnišķīgu priekšstatu par to, kādu mēs vēlamies redzēt savu ģimeni, savu valsti. Jo detalizētāk un biežāk mēs radīsim brīnišķās ainas, jo ātrāk tās sāks īstenoties.

Tātad, pirmais, kas cilvēkam ir jāsaprot, – nepieciešamība mainīt savu apziņu.

Otrais – iegūt priekšstatu, kas viņam šajā virzienā ir jādara.

Turpmākais ir tikai tehnika. Un iecerētā īstenošana notiks automātiski, neizbēgami, tiklīdz cilvēka galvā stingri nostiprināsies tas tēls, uz ko viņam jātiecas.

Algoritms ir vienkāršs. Piemēram:

– Es gribu, lai pret mani izturētos ar labvēlību un laipnību.

– Tātad man pašam jākļūst labvēlīgam un laipnam.

– Es sāku iztēloties, ka tieši tāds es esmu.

– Es varu patrenēties pie spoguļa, varu sākumam sagatavot laipnas frāzes, varu iepriekš noskaņoties uz cilvēku, saprast, kas varētu viņu iepriecināt.

– Es sāku sajust un attīstīt savā sirdī labvēlību, eju un dāvāju pretimnākošajiem cilvēkiem savu smaidu, laipni sasveicinos ar kaimiņiem, pārdevējiem, pasta vai poliklīnikas darbiniekiem u. tml.

– Es zinu, ka ne visi cilvēki ir nolēmuši būt labvēlīgi, un tāpēc esmu noskaņots saglabāt labvēlību jebkurā gadījumā, lai vai kā viņi reaģētu.

– Es priecājos, ka cilvēki smaida par atbildi man. Es sāku ievērot, ka viņi uzsmaida man agrāk nekā es izrādu savu laipnību.

– Es redzu, kādi jauki cilvēki ir man visapkārt! Visa pasaule ir kļuvusi laipnāka, viss ir pārmainījies!

Arhimēds ir teicis: “Dodiet man atbalsta punktu, un es pacelšu visu zemeslodi!” Kur gan ir šis atbalsta punkts? Mēs ar pārliecību varam teikt: tas ir pašā cilvēkā, viņa apziņā, viņa uzskatos par pasauli.

Maini savu apziņu, – un mainīsies visa pasaule!

Jeļena Iļjina

Otrā saruna

Trešā saruna

Ceturtā saruna

Piektā saruna

Sestā saruna

Septītā saruna

Astotā saruna

Devītā saruna

Desmitā saruna

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s