Dažādos vēsturiskajos laikos, kad bija jāpaceļ tautu apziņa jaunā līmenī, Lielie Skolotāji nāca uz Zemes kā dažādu Mācību pamatlicēji, no kurām vēlāk radās reliģijas.

Viņi atstāja cilvēkiem Dievišķos baušļus, to taisnīgo, garīgi tikumisko likumu pamatus, uz kuriem balstīta kārtība visā visumā. Šie likumi regulē visu izpausto Dzīvību, bez tiem uz Zemes valdītu haoss.

Visi garīgo Skolotāju baušļi ir domāti tam, lai palīdzētu cilvēkiem pārvarēt zemāko viņos un dot iespēju izpausties augstākajam. Tas ir visu reliģiju pamatā. Patiesība ir viena, Visuma likumi – vienoti, un visas reliģijas ir ceļi pie Vienotā Dieva.

Tomēr cilvēciskā apziņa sava nepilnīguma dēļ izkropļo uz Zemes atnesto zināšanu jēgu.

  1. Tikumības Zelta likums

Pirmais, kas ir katrā tai vai citā formā izteiktā reliģijā, ir tikumības Zelta likums. Tas ir fundamentālais tikumības likums, kas izsaka tikumības prasību: “Izturies pret citiem tā, kā tu gribi, lai citi izturas pret tevi” jeb “nedari citiem to, ko tu negribi, lai citi darītu tev”. Tas radies pirmās tūkstošgades vidū pirms mūsu ēras, un tajā visspilgtāk iemiesojies tajā laikā notiekošais humānistiskais apvērsums. Savu nosaukumu “Zelta” šis likums ieguva XVIII gadsimtā Rietumeiropas garīgajā tradīcijā.

Šis likums parādās it kā savstarpēji nesaistīti dažādās kultūrās: hinduismā, budismā, kristietībā, islāmā, konfuciānismā, antīko filozofu izteikumos. Tas liecina par avotu vienotību.

Dažādos formulējumos tas sastopams ” Mahābhāratā”, Budas domu graudos.

Konfūcija atbilde uz skolnieka jautājumu, vai var visu mūžu par vadošo pieņemt vienu vārdu, bija: “Šis vārds ir savstarpība jeb pretmīlestība. Nedari citiem to, ko negribi sev.”

No sengrieķu avotiem jāmin Homēra “Odiseja” un Hērodota “Vēsture”, un tai vai citā formā tikumības Zelta likums sastopams arī Talesa no Milētas, Hesioda, Sokrāta, Platona, Aristoteļa un Senekas darbos.

Bībelē tas minēts Kalna sprediķī šādā formulējumā: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem.” (Mateja ev. 7:12). Šo likumu vairākkārt atkārtoja arī Jēzus Kristus apustuļi (mācekļi).

Korānā Zelta likums nav fiksēts, bet tas sastopams “Sunnā” kā viens no Muhameda izteikumiem, kurš augstāko ticības principu mācīja šādi: “Dariet visiem cilvēkiem to, ko jūs vēlētos, lai cilvēki jums darītu, un nedariet  citiem to, ko jūs nevēlētos sev.”

Vienreiz radies, tikumības Zelta likums ir paliekoši iegājis kultūrā un masu apziņā, iestrādājies kā sakāmvārdi. Piemēram, krievu sakāmvārds saka: “Kas tev citos nepatīk, to nedari arī pats.”

Šis likums visbiežāk tika saprasts kā svarīgākā morālā pamatpatiesība, centrālā praktiskā gudrība un bija viens no pastāvīgajiem ētisko pārdomu priekšmetiem.

 

 

 

  1. Tikumības principu vienotība

 

Manu likumi.

Grāmata “Manu likumi” tiek uzskatīta par vissenāko grāmatu uz Zemes, kurā sniegti tikumības priekšraksti. J. Blavatska savā darbā “Atsegtā Izīda” nosauc to par pirmsvēdiskā perioda grāmatu un pavēsta arī, ka tie, kas grāmatu nodevuši tālāk nākamajām paaudzēm, to stipri saīsinājuši, un līdz mums nonākuši tikai tās fragmenti. Mums svarīgi zināt, ka grāmata bijusi jau apmēram pirms 4,5 tūkstošiem gadu un tajā aprakstīti tikumības principi.

“Pazemība, ļaunā atmaksāšana ar labo, mērenība, godīgums, tīrība, savaldība jūtās, Šastru (svēto grāmatu) zināšana, augstākās dvēseles zināšana, patiesīgums un atturēšanās no dusmām – šie ir desmit tikumi, kas ir obligāti, uz kuriem balstās tikumīga uzvedība… Tie, kas apgūs šos desmit obligātos principus un ievēros tos dzīvē, sasniegs augstāko stāvokli.” ((Законы Ману. Кн. VI, шл. 92). 2

 

Mozus likumi.    

Tikumības likumi, ko cilvēcei nesa ebreju pravietis Mozus, ir izklāstīti Vecajā derībā, divās Mozus grāmatās – Otrajā un Piektajā. Saskaņā ar leģendu3 ebreju garīgais vadonis Mozus Sinaja kalnā saņēma akmens plāksnes ar desmit Dieva baušļiem. Šos baušļus ciena ne tikai ebreji, bet arī visas pasaules kristieši. Citēsim tos saīsinātus.

  1. “Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. 2. Netaisi sev elku tēlu. 3. Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu velti valkāt. 4. Ievēro sabata dienu, ka tu to turi svētu. 5. Godā savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu. 6. Nenokauj. 7. Nepārkāp laulību. 8. Nezodz. 9. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku. 10. Neiekāro sava tuvāka sievu, ne viņa namu, ne viņa tīrumu, ne viņa kalpu, ne viņa lopus.”
    (1. Mozus grāmata 20:2 – 17; 5. Mozus grāmata 5:6 – 21).

 

Mahāvīras ētiskie principi.

Mahāvīra (599. g. – 527. g. p.m.ē.) – sludinātājs, Gautamas Budas laikabiedrs, senās Indijas reliģijas džainisma pamatlicējs. Džainisms māca nedarīt ļaunu nevienai dzīvai būtnei šajā pasaulē. Džainisma filozofija un prakse balstās uz dvēseles sevis pilnveidošanu, lai sasniegtu viszinību un mūžīgu svētlaimi.

Ir pieci galvenie ētiskie principi – solījumi, kas jāizpilda šīs mācības sekotājiem:

  1. Nedarīt ļaunu nevienai dzīvai būtnei (atteikšanās no vardarbības).
  2. Būt patiesam un dievbijīgam (patiesīgums).
  3. Nezagt.
  4. Nepārkāpt laulību.
  5. Nebūt mantkārīgam.

Pamatprincips ir “atteikšanās no vardarbības”, tā neievērošana padara bezjēdzīgu citu principu ievērošanu. Dažkārt to interpretē kā “nenokauj”, taču tas ir plašāks jēdziens. Tas nozīmē nenodarīt ļaunu vai neaizvainot nevienu dzīvību ne tieši, ne arī netieši. Nedrīkst pat domāt par ļaunuma nodarīšanu, vienalga, kam, nedrīkst teikt neko, kas varētu kādu aizvainot. Ir arī jāciena citu cilvēku uzskati.

 

Gautamas Budas baušļi.

Buda Šakjamuni jeb Gautama Buda (563. g. – 483. g. p.m.ē.)4 bija garīgais skolotājs, leģendārais budisma pamatlicējs. “Pratimokša sūtra” un citi budistu reliģiskie traktāti satur šos desmit baušļus, ko atstājis Buda:

„1. Tu nedrīksti nokaut nevienu dzīvu būtni.

  1. Tu nedrīksti zagt.
  2. Tu nedrīksti pārkāpt savu šķīstības solījumu.
  3. Tu nedrīksti melot.
  4. Tu nedrīksti atklāt citu noslēpumus.
  5. Tu nedrīksti vēlēties savu ienaidnieku nāvi.
  6. Tu nedrīksti vēlēties citu bagātības.
  7. Tu nedrīksti lietot apvainojošus un lamu vārdus.
  8. Tu nedrīksti nodoties greznībai (gulēt mīkstā guļvietā vai būt slinks).
  9. Tu nedrīksti pieņemt zeltu un sudrabu.” 5

 

Lielā Skolotāja Jēzus Kristus baušļi.

Jēzus Kristus galvenos baušļus zina visi. Augstākais bauslis ir – “mīlēt to Kungu savu Dievu no visas savas sirds un no visas savas dvēseles…” Un otrs – “mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu”. Šos baušļus Kristus deva kā papildinājumu Mozus baušļiem.

Grāmatā “Atsegtā Izīda” līdzās Manu likumiem J. Blavatska citē un uzskatāmi parāda Budas un Kristus baušļu identiskumu: “…viens piegāja pie Viņa un jautāja: “Mācītāj, ko labu man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?” Viņš tam sacīja: “Ko tu Man jautā par to, kas labs; tik viens ir Labais. Bet, ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus.” Tas saka Viņam: “Kurus?” Un Jēzus sacīja: “Tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; godā savu tēvu un māti; un tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (Mateja ev. 19: 16-18).

“Kas man jādara, lai iemantotu Bodhi (mūžīgās patiesības zināšana)”, – skolnieks jautā savam budistu skolotājam. “Kāds ir ceļš, lai kļūtu par upasaka (gudrā skolnieku)?” – “Ievēro šos baušļus”. – “Kādi tie ir?” – “Tev visu mūžu jāatturas no nogalināšanas, zagšanas, laulības pārkāpšanas un meliem”, – atbild skolotājs. Identiski norādījumi, vai ne? Dievišķi norādījumi; atbilstoši tiem dzīvojot, cilvēce attīrītos un paaugstinātos” 6, – secina J. Blavatska.

Kā redzam, ceļi visās reliģijās ir vienādi, atšķirības ir tikai to formās. Tātad tie, kam svarīga ir forma, savā starpā naidosies, bet tie, kas ir izpratuši pamatus, apvienosies uz tiem.

Raksta autors: J.Iļjina, Dzīvās Ētikas universitāte

Tulk. L.Ērgle

(saīsināts raksts)

Advertisements