Kas glābs Krieviju un pasauli?

Ceļš uz Jauno Pasauli

 Kas glābs Krieviju un pasauli?

Kā ērglis Krievija pacelsies virs zemes un pārklās visu zemi ar saviem spārniem. Visi atzīs tās garīgo pārākumu.

Vanga

No Krievijas nāk pasaules cerība.

E.Keisijs

… šai zemei ir sagatavota liela misija – vest tautas sev līdzi garīgajā Ceļā. Lūk, tagad beidzot ceļš ir vaļā, un Krievija ir nonākusi tajā sava ceļa punktā, no kura jau ir redzama nākotnes misija…

Māte Marija 2007. gada 25. jūnijā

 

 

Pareģojumi un realitāte

Mēs esam dzirdējuši daudzus pareģojumus par to, ka Krievijai ir sagatavota misija kļūt par pasaules garīgo vadītāju jaunajā laikmetā. Par to ne reizi vien ir runājusi bulgāru gaišreģe Vanga, kuras pareģojumi ir piepildījušies 80% gadījumu (pārējie 20% netika saprasti). To pašu ir apliecinājis amerikāņu “snaudošais” gaišreģis Edgars Keisijs. Par to ir teikts arī Fatimas pareģojumā, kad Māte Marija parādījās bērniem un lūdza veltīt Krieviju Viņas Šķīstajai Sirdij. Svēto un priesteru – Sarovas Serafima, mūka Avela, Poltavas Feofana, Viricas Serafima, Kronštates Jāņa un citu – pareģojumos vēstīts par Krievijas augsto uzdevumu. Arī daudzi citi pravieši, gaišreģi un sūtņi ir runājuši par Krievijas lielo lomu pasaules likteņos, ko šī valsts realizēs noteiktā laikā. Pēc pareģojumiem šie laiki jau ir pienākuši, 21. gadsimts ir sācies.

Ko mēs redzam savām acīm? Jau reālu ekonomisko karu. Pret Krieviju sacēlusies visa “civilizētā” pasaule un ieviesusi ekonomiskās sankcijas. Tiek izdarīts spiediens uz banku sistēmu, ārzemju bankas aizliedz Krievijas ekonomikas ilgtermiņa kreditēšanu. Tiek ietekmēts valsts vislielāko uzņēmumu darbs. Mākslīgi tiek ietekmēta naftas cena, no kuras ir atkarīga Krievijas labklājība. Kas gaida Krieviju turpmāk? Kāds var būt Krievijas turpmākās attīstības scenārijs?

Krievija ir sava turpmākā ceļa vēsturiskas izvēles punktā, kurā pat neliela iedarbība, iekšējas pārmaiņas var krasi mainīt valsts attīstības ievirzi. Senā gudrība saka, ka vājais uzvar stipro un klusais uzvar skaļo. Tāpēc Krievijas turpmākais ceļš var būt dažāds, un tas ir atkarīgs ne tikai no to spēku plāniem un darbības, kas tiecas sagraut Krieviju, bet no mūsu katra izvēles – tās “vājās” iedarbības, kas var mainīt vēsturisko notikumu norisi un, neņemot vērā nekādas ārējās iedarbības, virzīt Krievijas attīstību uzplaukuma, garīgas atdzimšanas un evolūcijas gultnē.

Aplūkosim iespējamos Krievijas attīstības variantus, ko nosaka mūsu katra brīva izvēle, balstoties uz līdzīgu izvēļu un to seku analīzes Krievijas nesenajā pagātnē. Viens no iespējamiem variantiem – tas, uz ko ļoti cer spēki, kas destabilizē situāciju Krievijā un pasaulē, ir saistīts ar mūsu negatīvo izvēli. Virknes rietumu valstu vadītāju un aiz pasaules vēstures kulisēm stāvošo personu mērķtiecīgas un pārdomātas darbības dēļ preču cenas paaugstināsies, bet pensijas un algas tik strauji nepieaugs, jo budžets netiek papildināts zemo naftas cenu dēļ pasaules tirgū. Centrālā banka turpinās paaugstināt kredītu procentu likmi. Tātad uzņēmēji nevarēs ņemt kredītus biznesa attīstībai. Būs ražošanas kritums, uzņēmumu slēgšana, un tam sekos zemi ienākumi un bezdarbs. Tālāk – nemieri, valdnieka gāšana… Lūk, ko cenšas panākt pretējie spēki.

Bet vai tiešām visi gaišreģi, kas vienā balsī paredzējuši lielo, garīgo Krievijas nākotni, būtu kļūdījušies?! Daudzu gadsimtu vēsture nepārprotami liecina, ka tad, kad jānotiek kaut kam gaišam, pirms tam pretējie spēki aktivizējas un izmisīgi mēģina pretoties. Hērods nogalināja jaundzimušos, lai atbrīvotos no Jēzus, nākamā “jūdu ķēniņa”. Uz inkvizīcijas sārta tika sadedzināts sava laika izcilais zinātnieks Džordano Bruno, kas apgāza vecos priekšstatus par Saules sistēmas uzbūvi un apgalvoja, ka Visumā ir bezgalīgi daudz pasauļu. Ziema pretojas nenovēršamajai pavasara atnākšanai. Vistumšākā nakts ir pirms saullēkta.

Šis tumšais laiks ir jāpārdzīvo! Nevajag padoties panikai un bailēm. Nevajag nolaisties līdz valdnieka apvainošanai un nomelnošanai. Nekļūt kā senajiem romiešiem, kas prasīja “maizi un izpriecas”. Nezaudēt to svēto, kas ir un vienmēr ir bijis mūsu dvēselēs, – tikumiskos pamatus un izpratni, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet ar līdzcietību un žēlsirdību, augstsirdību un savstarpēju palīdzību, godu un sirdsapziņu.

Krievija jau ir diezgan cietusi gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā. Tagad to grib ievilkt trešajā pasaules karā. Uz Krievijas rēķina risināt savas ekonomiskās problēmas. Jo karš – tās ir lielas naudas, milzīga peļņa. Kam peļņa? Valdošajai elitei. Taču nekad nevienai tautai karš nav nesis labklājību, tikai ciešanas un bēdas, nabadzību un zaudējumus.

Tas viss jau ir bijis Krievijā, mēs jau esam pieļāvuši visas šīs kļūdas! Vai tiešām atkārtosim tās?!

Neatkārtot pagātnes kļūdas!

Pašreizējā situācija atkārto pagājušā gadsimta sākuma situāciju: tad valstis – Vācija, Austroungārija, Bulgārija un Turcija, kā arī kopā ar tām ASV un Japāna – nostājās pret Krieviju, ko vadīja imperators Nikolajs II. Sākumā Krieviju novājināja no iekšpuses ar dumpjiem un revolūcijām, bet pēc tam, iznīcinot valdnieku, iegrūda sabrukumā uz ilgiem gadiem.

Nikolaja Aleksandroviča Romanova valdīšanas laikā Krievija pacēla galvu un iztaisnoja plecus. Valstī bija vērojams straujš rūpnieciski ekonomisks kāpums. No 1885. g. līdz 1913. g. rūpnieciskā produkcija palielinājās 5 reizes, nacionālais ienākums – 3 reizes, izdevumi izglītībai un kultūrai – 8 reizes, kas pārsniedza šo rādītāju pieauguma tempus attīstītākajās pasaules valstīs. Pēc galveno lauksaimniecības kultūru ražošanas apjoma Krievija izvirzījās pirmajā vietā pasaulē. Norisinājās aktīva dzelzceļu būvniecība, attīstījās upju flote un lidmašīnu būvniecība. Rublis sacentās ar franku un marku, apsteidza dolāru, pēc kotēšanās tuvojās sterliņu mārciņai. Pēc Nikolaja II iniciatīvas bija mēģinājums ierobežot bruņošanās sacensību ( Starptautiskās Hāgas miera konferences 1899., 1907. g.).

Apturēt Krieviju varēja tikai šādi: iznīcināt pamatu – ticību Dievam, caram un Tēvzemei. Krieviju vienmēr vadīja cars – Dieva iesvaidītais. Tas ir Dievišķais valdīšanas princips, kad cars ir Dieva Gribas izpildītājs zemes plānā. Sakompromitējot caru un cara ģimeni, varēja ātri nospiest Krieviju uz ceļiem. Un sākās cara ģimenes vajāšana plašsaziņas līdzekļos (tai laikā plašas vārda brīvības apstākļos pastāvēja aptuveni 1000 izdevumu, no kuriem lielākā daļa uzskatīja par savu pienākumu publicēt cara ģimenei tuvā Rasputina, kā arī imperatora un imperatrises karikatūras).

Jebkura situācija tūlīt pat tika pavērsta pret caru, pat tās, ar kurām viņam nebija tieša sakara.

Hodinkā, kronēšanas svinību laikā kāds bija palaidis baumas, ka dāvanu visiem nepietikšot, un pusmiljona pūlis metās uz izsniegšanas vietu, cits citu grūstot un spiežot; tūkstoši tika ievainoti, daudzi tika sabradāti līdz nāvei. Un cara vārdam jau piesprausta birka “asiņainais”. Ļoti daudzie cara labie darbi jau ir izsvītroti no ļaužu apziņas, visi apspriež tikai kļūdas un neveiksmes.

Cits piemērs: 9. janvāra provokācija. Tajā dienā daudzu tūkstošu strādnieku gājienu uz Ziemas pili vadīja jaunais garīdznieks Gapons. Viņš veda strādniekus uz tikšanos ar caru, lieliski zinādams, ka imperators ar ģimeni nemaz nebija Pēterburgā.

Iegansts streika sākšanai bija ikdienišķi maznozīmīgs – 4 strādnieku atlaišana, kuri, kā vēlāk izrādījās, tika atlaisti darba kavējumu un nemākulīga darba dēļ. Taču no dzirksteles iedegās liesma. Gapona un viņa palīgu prasmīgās propagandas apstrādātie strādnieki parakstījās zem petīcijas, kuras teksts uz beigām papildus ekonomiskām prasībām apauga vēl arī ar politiskām. Šīs prasības, protams, bija neizpildāmas. Strādnieki atnāca pie pils ar pavisam citādiem priekšstatiem un motīviem, nekā eseru provokatori revolucionāri, kas sūtīja Gaponu. Provokatoriem vajadzēja diskreditēt un pazemot caru tautas acīs. Šis mērķis tika sasniegts.

Tagad mēs zinām, ka 1905. gada 9. janvāra provokācija tika realizēta ar Japānas un Amerikas naudu. Krievu japāņu karā novājināta, Japāna pūlējās uzkurināt iekšēju neapmierinātību Krievijā, lai vājinātu savu pretinieku. Un viņai tas izdevās.

1914. g. Krievija tika ievilkta Pirmajā pasaules karā. Lai apturētu Krieviju, kas pārliecinoši tuvojās uzvarai, atkal tika mēģināts sagraut valsti no iekšienes. 1917. g. februāra revolūcijas iegansts bija noziedzīgs izdomājums: Pēterburgai nepieveda maizi un ar nodomu to nepārdeva veikalos. Sākās tautas dumpis. Valdība bija spiesta atvilkt karaspēku no frontes un sūtīt to apspiest sacelšanos.

Cara tuvākās aprindas, lielākā daļa armijas komandieru un pat daži Romanovu ģimenes locekļi nodeva caru. Viņš palika viens un bija spiests parakstīt Atteikšanos no troņa. Sekoja visas cara ģimenes izsūtīšana un nošaušana. Krievija palika bez Dieva vadības – bez Dieva iesvaidītā, bez Dieva dvēselē uz ilgiem 70 gadiem.

Aukstais karš turpināja Krievijas drupināšanu no iekšpuses. Un, lūk, 1991. g. beigās notiek PSRS sadalīšanās (darbojas princips “skaldi un valdi!”). Krievijā plašā straumē ieplūst rietumu “vērtības”: tieksme pēc labklājības un komforta, skaistām lietām un iesaiņojumiem, bet pie viena arī narkotikas, brīvais sekss, graujoša mūzika… Fiziskā plāna merkantilās intereses sāk nomākt garīgo pamatu, no tautas apziņas tiek izspiests viss svētais. Jo valsts, kuras rūpes ir patēriņš, diezin vai domās par garīgo vadību.

Taču Dievs mīl Krieviju. Viņš deva tai jaunu valdnieku. Tagad tas ir Putins. Ko mēs redzam? Atkal viss atkārtojas. Daudzus prezidenta rīkojumus ignorē “piektā kolona” – dažādu rangu ierēdņi. Pasaules attīstītās valstis visādi uzbrūk Krievijas valdniekam, izraisot naidu pret viņu dažādu valstu tautās. Krieviju sauc par agresoru. Smacē ar sankcijām, cenšoties panākt rubļa sabrukumu un Krievijas iedzīvotāju dzīves līmeņa pazemināšanos. Uzkurina neapmierinātību valsts iekšienē.

Ko mēs izvēlēsimies? Trešo pasaules karu? Otro Maidanu?

Vai notikumi Maidanā neatgādina 1905. gada 9. janvāra provokāciju? 1905. gadā strādnieku masu gājiens pārauga asiņainā sadursmē ar varas pārstāvjiem. Ukrainā 2013. g. masu protesta akcija pret līguma parakstīšanas apturēšanu ar Eiropas savienību pārauga pilsoņu karā.

Mūsu acu priekšā Ukrainā ļoti prasmīgi tika īstenota tā pati vadāmu krāsaino revolūciju izraisīšanas tehnoloģija, kas Tunisijā, Lībijā, Sīrijā. Bija jau arī neveiksmīgi mēģinājumi izraisīt revolūcijas Venecuēlā, Ēģiptē, Turcijā un Ķīnā (Honkongā). Krievijā 2011. g. decembrī pēc tam kad tika konstatēti pārkāpumi parlamenta vēlēšanās, provokatori ātri savāca Bolotnaja laukumā mītiņu “Par godīgām vēlēšanām”. Piedalījās vairāk nekā 70 tūkstoši cilvēku un “civilizēto” valstu sūtņi Krievijā. Sagatavoti kaujinieki sarīkoja provokācijas ar OMON. Citās pilsētās arī tika organizēti mītiņi. Toreiz neizdevās.

Visas krāsainās revolūcijas tiek rīkotas pēc tā paša scenārija, pēc kura tika realizēta sarkanā revolūcija Krievijā 1917. g.

Vai mēs tagad vēlamies to pašu Krievijā?

Vistuvākajā laikā mūsu priekšā būs pati galvenā izvēle: materiālais komforts vai garīgie ideāli, bet pēc būtības, evolucionārā attīstības ceļa izvēle ar garīgajām vērtībām pamatā, kas vēsturiski krieviem ir tuvas, vai haoss un degradācija.

Vistuvākajā laikā Krieviju sagaida cenu kāpums, materiālā stāvokļa pasliktināšanās, kādam var pienākt nabadzība un bads. Atkal pēc kāda noziedzīga rīkojuma pārtrauks pievest maizi kā Pēterburgā 1917. g. Toreiz Krievijas tauta izdarīja netikumīgu izvēli, izvēli pret savu sirdsapziņu, pret Dievu, atsakoties un nogalinot savu Caru. Vai tiešām mēs atkārtosim to pašu kļūdu?

1917. g. 80% no tautas bija par caru. Tagad 80% krievu atbalsta savu Prezidentu. Taču ne jau visa tauta taisa revolūciju, bet tikai daži procenti nodevēju, kas prasmīgi vada tautas masas savu personīgo plānu īstenošanai – varas un peļņas iegūšanai. Tauta vienmēr paliek zaudētājos, ja iet elites samaksātu plašsaziņas līdzekļu pavadā, pakļaujoties propagandai, provokācijām, panikai un bailēm.

Krievijai ir jāpārvar situācija ar gara spēku, jāsaglabā cieņa un izpratne par to, kas notiek! Runa nav tikai par valstu pretstāvi. Runa ir par kauju starp Labo un ļauno, Gaismu un tumsu.

Tumsas spēki mēģina gūt pārsvaru, iznīcinot pamatu – mūsu attiecības ar Dievu. Krievijā pašlaik šis pamats ir iedragāts. Ja krievi neapzināsies pagātnes kļūdas, nenožēlos tās, tad mūs sagaida to notikumu atkārtojums, kas bija pagājuša gadsimta sākumā, tikai daudz smagāku pārbaudījumu formā.

Krievija izdarīja izvēli, kad nogalināja caru. Un mums atkal ir jāizdara izvēle.

Katrā no mums ir Labais un ļaunais. No mums ir atkarīgs, uz kuru pusi mēs virzām savu apziņu. Ja kultivēsim niknumu un agresiju, tad aiziesim pa 1917. gada ceļu.

Izvēle vispirms tiek izdarīta apziņā, pēc tam tā realizējas reālos notikumos.

Ja tautas apziņas līmenis ir pietiekami augsts, ja tādas vērtības kā gods un sirdsapziņa ir pirmajā vietā, tad nekādas nogāšanas, nekāda kara un citu kataklizmu nebūs. Visa situācija pavērsīsies un noritēs citādā, pozitīvā un gaišā virzienā.

Dievišķā palīdzīgā Roka

Dievs patiešām mīl Krieviju. Viņš vienmēr “darbojas apsteidzot” un sūta pasaulē izcilus valdniekus, kā arī praviešus un sūtņus, kas gatavo augsni Dieva vadības uztverei un nes cilvēkiem Dievišķo Mācību.

Piemēri nav tālu jāmeklē. Tā tas bija pirms Pirmā pasaules kara, kad cilvēces Lielie Vadoņi deva slepenās zināšanas ar J. Blavatskas starpniecību. Tā bija pirms Otrā pasaules kara, kad ar Rērihu ģimenes starpniecību tika dota Agni Jogas Mācība. Tagad jauna Mācība – Gudrības Valdoņu Mācība – ir nākusi uz zemes ^[1].

Šī Mācība ir ļoti sena – kā pati pasaule. Tā ir universāla, jo izskaidro sabiedrības problēmu cēloņus, lai kurā attīstības posmā cilvēce nebūtu: kā pirms gadu tūkstošiem, tā arī 21. gadsimtā. Mācība ir īpaši aktuāla, jo saprotami skaidro pašreizējo situāciju un to, kāda ir iespēja izkļūt no globālās krīzes.

Mācība ir dota krievu valodā un tāpēc domāta vispirms krieviem. Vēstījumi tik tiešām ir Dievišķā palīdzīgā Roka, un cilvēkam, kas to lasa, tā palīdz saglabāt augstu apziņas līmeni un no šī apziņas līmeņa uztvert realitāti.

Mācība balstās uz trim vaļiem – trim Visuma Likumiem:

– Karmas likumu,

– Reinkarnācijas likumu,

– Augstāko tikumisko likumu.

Ja šos Likumus izteiktu visvienkāršākajā valodā, tad iegūstam šādu sakarību.

Cilvēks ir ne tikai fiziskais, t.i. mirstīgais ķermenis. Bez mirstīgās daļas cilvēkam ir arī nemirstīgā daļa, kas evolucionē daudzu iemiesojumu jeb inkarnāciju laikā. Saskaņā ar Reinkarnācijas likumu cilvēks atgriežas šajā pasaulē mūžu pēc mūža tikai ar vienu mērķi – apjēgt visus maldus un kļūdas un izzināt Patiesību. Katrā savā dzīvē viņš veic tādas vai citādas darbības, kas izriet no viņa ticības maldiem jeb ilūzijai. Ja šīs darbības neatbilst Augstākajam tikumiskajam likumam, tad to rezultātā rodas karma. Ļaunums, ko mēs esam radījuši vienā no savām dzīvēm, atbilstoši Karmas likumam atgriežas pie mums kā nelaimes nākamajā dzīvē. Tā tas turpināsies iemiesojumu pēc iemiesojuma, kamēr cilvēks nepārstās radīt ļaunumu un neiegūs gudrību.

Ja padomā, tad tā ir ļoti gudra Visuma uzbūve! Jo vienā mūžā taču nav iespējams kļūt pilnīgam. Ja mēs dzīvotu tikai vienu mūžu, tad nemaz nebūtu jēgas censties būt augsti tikumīgiem, bet varētu nodzīvot savu vienīgo dzīvi, baudot visus tās labumus, nerūpējoties par savu necienīgo izturēšanos pret citiem cilvēkiem.

Lūk, tāpēc arī Visumā darbojas bezkaislīgais Karmas likums, kas skan: “Katram cēlonim ir savas sekas” jeb “Ko sēsi, to pļausi”. Katram cilvēkam ir jābūt atbildīgam par savu izvēli! Agri vai vēlu, šajā vai nākamajā mūžā cilvēku sasniedz šī karmiskā atbildība.

Pavērosim Mācību dzīvē. Pašlaik Krievijā atkal ir iemiesojusies tā paaudze, kas pirms gadsimta nogāza caru. Viņu dvēseles – mūsu un jūsu dvēseles – ir iemiesojušās, lai atkal nokļūtu līdzīgas izvēles priekšā. Toreiz izvēle bija nepareiza: atteikšanās no Dieva, cara un visas cara ģimenes nodevība un slepkavība. Sekas kā sabrukums, bads, tikumu pagrimums, represijas, kari, lēģeri, bezdievība un citas nelaimes nekavējās izpausties.

Kādu izvēli šī paaudze izdarīs tagad?

Gudrības Valdoņu Mācība tika dota, lai palīdzētu izdarīt pareizu izvēli. Mācība satur daudzas dažādas Mācības, arī galveno – Mācību par apziņas mainīšanu. Tāpēc, ka tikai pareizā, augstā apziņas stāvoklī ir iespējams izdarīt pareizu izvēli.

Vairāk pilnīgotai apziņai atbilst pilnīgāka pasaule.

Ja šo Palīdzīgo Roku krievi būtu pieņēmuši, tad kārtējais karš būtu pārvarēts. Taču savā lielākajā vairākumā valsts nav izmantojusi piedāvāto iespēju. Ir grūti pateikt, kas mūs sagaida tuvākajā nākotnē.

Grēku nožēlošana glābs Krieviju

Grāmatu “Grēku nožēlošana glābs Krieviju” izdevniecība «СириуС» (“Sirius”) laida klajā 2013. g. Romanovu dinastijas 400. gadadienā ^[2]. Tā ir veltīta imperatoram Nikolajam II un viņa ģimenei. Grāmatā katrs cara ģimenes loceklis ir parādīts pavisam citādā gaismā nekā aprakstīts tēvzemes skolas vēstures mācību grāmatās visa iepriekšējā gadsimta laikā.

Ar Nikolaja II uzkāpšanu tronī Krievijai radās unikāla izdevība pamazām pārveidot sabiedrību uz augstāko garīgo un tikumisko principu pamatiem.  Krievijai jau bija visi priekšnoteikumi, lai kļūtu par pasaules garīgo vadoni, lai īstenotu un parādītu citām tautām, ka patiesam Dieva izredzētajam ir iespēja realizēt Dievišķu valsts vadību. Bet – neļāva! Veikli manipulējot ar divu lielāko pilsētu – Maskavas un Pēterburgas – strādnieku un inteliģences apziņu, ieraujot valsti ārējā pasaules un iekšējā pilsoņu karā, pretējie spēki uz ilgu laiku atņēma Krievijai šo iespēju.

Pareizāk sakot, atņēmām mēs paši, padodamies zemākajiem instinktiem un izvēlēdamies nepareizu ceļu. Tagad mūsu priekšā atkal ir ceļa izvēle.

Varbūt pietiks kāpt uz tā paša grābekļa?

Grāmatā apliecināts:

“Visu var mainīt. Mēs ticam, ka Krieviju gaida liela nākotne. Bet, lai Krievijai atklātos jauns gaišais Ceļš, katram sabiedrības loceklim savā sirdī ir jāatzīst un jānožēlo grēki. Nožēlošanai nav vajadzīgi ļaužu pūļi, mītiņi un demonstrācijas. Pat viena cilvēka klusu nožēlu savā sirdī uztver visa nācija. Viena cilvēka sasniegumi garīgajā ceļā pievienojas nācijas garīgo sasniegumu krājumam. <…>

Mainot savā apziņā attieksmi pret notikumiem pirms gadsimta, pārskatot iekšējo vērtību sistēmu, mēs mainām Krievijas un visas pasaules attīstības vēsturisko gaitu, ievirzot to Dievišķā gultnē.

Mums ir jāatgriežas pie Dieva.”

Pirmais solis ir pieļauto kļūdu apzināšanās un nožēlošana. Tikai nožēlojusi pastrādāto – nevainīgo nogalināšanu, – Krievijas tauta var spert nākamo soli.

Otrais solis ir pieņemt stingru lēmumu neatkārtot pagātnes kļūdas.

Trešais – saglabāt iekšējo mieru un cieņu, nepadoties provokācijām, izdarīt izvēli par labu Dievam, par labu Augstākajam tikumiskajam likumam: jebkurā situācijā izturēties un rīkoties tikumīgi.

Šajā solī palīgs būs Gudrības Valdoņu Mācība.

Kas glābs pasauli?

Pašlaik rietumi un austrumi viens otrā saskata ienaidniekus. No šī stereotipa vajag atbrīvoties. Ja Krievija Eiropas valstīs un ASV saskata ienaidniekus un šīs valstis uzskata Krieviju par agresoru, tad tas izraisīs karu. Jo tas, kas ir kritiska cilvēku daudzuma apziņā, agri vai vēlu nogulsnējas fiziskajā plānā.

Pašā Eiropā pašlaik mēģina izraisīt antiislāmisku noskaņojumu, un ir tādi, kas finansē starpnacionālu naidu. Vienmēr ir bijuši spēki, kas centušies destabilizēt situāciju pasaulē ar jebkuru ieganstu un par katru cenu.

Bet tāpat pastāv arī gaišie spēki, kas harmonizē un stabilizē stāvokli pasaulē. Šī robeža starp gaismu un tumsu iet caur katra cilvēka apziņu.

Katrs cilvēks neatkarīgi no viņa tautības, ticības, sociālā stāvokļa un dzīvesvietas pastāvīgi izvēlas: rīkoties saskaņā ar sirdsapziņu, ar Dievu sevī vai rīkoties pret sirdsapziņu; uzvesties tikumīgi vai netikumīgi. Šīs izvēles summējas ar citu cilvēku izvēlēm un rada vai nu gaišu nākotni, vai bēdu pilnu nākotni visai cilvēcei. Mūsu katra izvēlei ir nozīme!

Pašreizējā situācija pasaulē nav Krievijas problēma. Tā ir visas pasaules sistēmas problēma: ko cilvēce izvēlēsies? Vai tieksies uz materiāliem mērķiem vai pievērsīsies Dievam?

Krievijai tikai ir jāiesāk šis process. Pēc pareģojumiem tai jākļūst par pasaules uzskata nesēju Jaunajā Pasaulē. Bet pašlaik Krievijai nav, ar ko dalīties ar pasauli. Krievijai ir vajadzīga visas zemeslodes gaismas nesēju palīdzība. Tieši tagad!

Grēku nožēlas process attiecas ne tikai uz Krieviju. Nikolaja II valdīšanas laikā Krievijas impērijas sastāvā ietilpa daudzu vēlāk atdalījušos valstu teritorijas: Ukraina, Baltkrievija, Austrumpolija, Somija, Baltijas valstis, Aizkaukāzs un Vidusāzija. Šīm valstīm arī ir atbildība par notikumiem, kas risinājās Krievijas impērijā pirms gadsimta. Atbildība ir arī ASV, Japānai un Vācijai, par kuru naudu tika realizēta 1905. g. provokācija un 1917. g. revolūcija, kā arī valstīm, kas karoja ar Krieviju Pirmajā pasaules karā, – Vācijai, Austroungārijai, Bulgārijai, Turcijai. Tāpēc visām šīm valstīm nevajag norobežoties, bet to uzdevums ir palīdzēt Krievijai. Katra no šīm valstīm ir devusi savu ieguldījumu, lai Krievijā tiktu gāzts Dievs. Norobežojot sevi no Krievijas, cilvēki norobežo sevi no Dieva. Tāpēc, ka saskaņā ar pareģojumiem no Krievijas jānāk Jaunajai pasaules kārtībai, kas balstās uz Dievišķajiem principiem.

Krievijas intervencē 1918. – 1920. g. piedalījās arī citas valstis: Lielbritānija, Francija, Grieķija, Rumānija … Pavisam 14 valstis. Kā redzams, daudzas valstis tā vai citādi ir bijušas pret Krieviju.

Ja mēs vēlamies, lai pasaulē viss mainītos uz labu, tad visiem ir jāpalīdz Krievijai. Palīdzēdamas Krievijai, valstis palīdz arī sev un visai pasaules sabiedrībai sākt kustēties Jaunās Pasaules virzienā – pasaules bez kariem, bez slepkavībām, bez korupcijas, bez daudzām problēmām, kas pastāv tikai tāpēc, ka trūkst augstāko garīgo un tikumisko vērtību prioritātes, trūkst Dievišķās ideoloģijas.

Modernajā sabiedrībā pastāv 4 varas: likumdevēja vara, izpildvara, tiesu vara un mediju vara. Bet visi kaunīgi noklusē pašu galveno, augstāko varu – Dieva un Augstākā Likuma varu. Ja visas 4 varas un sabiedrību kopumā nevada Dievišķais Likums, tad tāda sabiedrība ir lemta degradācijai un izmiršanai.

Modernās sabiedrības galvenā ideoloģija ir patēriņa ideoloģija. Kā pretsvaram tai pirmajā plānā ir jāizvirzās augstas tikumības jeb Dievišķai ideoloģijai^[3].

Patērētāju sabiedrībā pastāv rasu, mantiskā, reliģiskā un cita tipa nevienlīdzība, bet tikumiskā sabiedrība raudzīsies uz cilvēci kā uz tautu brālību.

Patērētāju sabiedrībā pastāv visatļautība, brīvības ļaunprātīga izmantošana vēlmju apmierināšanai un baudas gūšanai, bet augsti tikumiskā sabiedrībā brīvība būs apzināta nepieciešamība ievērot Augstāko tikumisko likumu, kas pastāv šajā Visumā. Cilvēks ar jauno domāšanu iegūs neierobežotu brīvību darboties šī likuma robežās.

Patērētāju sabiedrībā vara cenšas ar visiem iespējamiem līdzekļiem turēt tautas masas paklausībā, izmanto politisko konjunktūru, cīnās par varu, pērk amatus un rada korupciju, bet jaunajā sabiedrībā vadošos amatus ieņems tautas labākie pārstāvji, kam piemīt augstas morālās īpašības.

Patērētāju sabiedrībā pret Dievu izturas no patērētāja viedokļa: lūdz personīgos labumus, ievēro ārējos rituālus, bet augsti tikumiskā sabiedrībā Dievs tiks uzskatīts par absolūto vērtību avotu, kas nosaka visu cilvēka dzīvi, par Augstāko Likumu, ko brīvprātīgi ievērot ir galvenā dzīves prioritāte.

Kamēr cilvēce neatzīs un nepieņems par dzīves pamatu trīs galvenos Visuma likumus: Karmas likumu, Reinkarnācijas likumu un Augstāko tikumisko likumu, kamēr tā dzīvos ar vienas vienīgās dzīves mirstīgās eksistences jēdzieniem, kamēr tā neiemācīsies atbildību par savām domām, vārdiem un rīcību, kamēr tā nesapratīs, ka tās eksistences galvenais mērķis ir pacelšanās pie Dieva pa evolūcijas pakāpieniem, tā negūs mieru un dzīves jēgu. Tā atkal un atkal plūks savas maldu “elles” augļus, pavēršot pret sevi savas pašas darbības sekas.

Šo patiesību apzināšanās ļauj mums pieņemt pasniegto Palīdzīgo Roku – Mācību, kas satur visu Ceļā uz Jauno Pasauli nepieciešamo, uz pasauli, kurā prioritāte būs augstākās garīgās un tikumiskās vērtības.

Tad, kad ar Mācību jaunā ideoloģija izaugs ļaužu prātos un sirdīs, tad pasaule būs glābta!

Tatjana Mikušina

Jeļena Iļjina

___________________________________________________________________

^[1] 10 gadu laikā no 2005. g. līdz 2014. g. Tatjana Mikušina ir pieņēmusi fiziskajā plānā filozofiski ētisku Mācību vēstījumu vai sarunu formā. Šai laikā viņa ir uzrakstījusi 50 Mācību saturošas grāmatas. Ar Gudrības Valdoņu Mācību var iepazīties Tatjanas Mikušinas interneta vietnē http://sirius-ru.net (latviešu valodā http://sirius-riga.lv). Tatjanas Mikušinas  grāmatas oriģinālvalodā iznākušas izdevniecības «СириуС» (http://id.sirius-ru.net) apgādā.

1. Mikušinas grāmatas latviešu valodā izdevusi izdevniecība “Sol Vita” (http://www.solvitasgramatas.lv/).(tulk. piez.)

^[2]    Покаяние спасёт Россию. О Царской семье / авт.-сост.: Т.Н. Микушина, О.А. Иванова, Е.Ю. Ильина. – Омск: Издательский Дом «СириуС», 2013. – 264 с.

Latviešu valodā grāmata “Grēku nožēlošana glābs Krieviju. Par cara ģimeni” iznāca 2014. g. izdevniecības “Sol Vita” apgādā. (tulk. piez.).

^[3] Tikumības koncepcija ir izklāstīta Augstas tikumības doktrīnā, ko radījusi Starptautiskā sabiedriskā kustība “Par tikumību!”. Doktrīna latviešu valodā ir šeit: http://www.sirius-riga.lv/dokumenti/Augstas%20tikum%C4%ABbas%20doktr%C4%ABna.doc