skuratovska

Marina Skuratovska – profesore, pedagoģisko zinātņu doktore,
referāts SSK “Par tikumību!” 2. kongresā

Viena no modernās civilizācijas īpatnībām ir pāreja uz informācijas sabiedrību un strauja televīzijas un interneta tehnoloģiju attīstība.

Televizora klātbūtne katrā mājā nozīmē, ka daudzi cilvēki ievērojamu daļu sava brīvā laika pavada pie televizora ekrāna. Tikšanās ar draugiem, pastaigas, grāmatu lasīšana, sporta nodarbības tiek aizstātas ar ilgstošu televīzijas skatīšanos. Kāpēc cilvēki tik ātri ir mainījuši savu dzīvesveidu? Izrādās, ka tam ir zinātnisks izskaidrojums.

Zinātnieki uzskata, ka šāda tieksme pēc televīzijas veidojas tāpēc, ka cilvēkam piemīt iedzimta īpašība – tā sauktais pētīšanas reflekss, kas ir dabas ielikts kā aizsargreakcija ātrai dzirdes un redzes reakcijai uz negaidītu vai jaunu kairinātāju, kurš varētu signalizēt par briesmām.

Jau 1986. gadā Stenfordas universitātes un Misuri universitātes (ASV) zinātnieki nāca pie secinājuma, ka tādi televīzijas efekti kā montāža, plānu maiņa, pietuvināšana, trokšņi, gaismas iedarbojas uz cilvēka pētīšanas refleksu un spēj ilgstoši saistīt viņa uzmanību. Piemēram, reklāmas rullīšos, muzikālajos klipos plāni un rakursi mainās ar vidējo ātrumu viens objekts sekundē, nepārtraukti kairinot pētīšanas refleksu. Tieši ar pētīšanas refleksu, kas ierosināts līdz galējībai, var izskaidrot izplatīto televīzijas skatītāju atbildi: “Kad es skatos televīziju, jūtos kā hipnotizēts”, “Kad televizors ir ieslēgts, es nevaru atraut skatienu no tā”  u.t.t. (1).

Hipnotiskajā stāvoklī ir krasi ierobežota informācijas uztvere un pārstrāde, bet pastiprināta tās iespiešanās atmiņā un uzvedības programmēšana.

Taču ir arī vēl dziļāka reklāmas ietekme uz cilvēku. Krāsainība, spilgtums izraisa stipru nobīdi uz preču patērēšanas pusi, stimulē nevis garīgas, bet izteikti materiālas intereses. Krievijas Tautu draudzības universitātes Psihoekoloģijas katedras vadītājs, akadēmiķis I. Smirnovs stāsta, ka katras diagnostikas procedūras laikā zinātnieki vienmēr testējuši arī augstākās tikumiskās sfēras: Dieva ideju, ģimenes ideju, Dzimtenes ideju un vēl virkni tamlīdzīgu pamatideju. Rezultāti parādīja, ka cilvēki noliedz augstākos, galvenos jēdzienus. Par nevērtīgu tiek uzskatīts tas, kā dēļ cilvēkam ir jēga dzīvot. Tā vietā tiek pasniegtas materiālas vērtības: patērēšana, izklaides, krāšana.

  1. Smirnovs ir novērojis, ka ideja par Dievu, ne vārdos, bet kā dziļa uztvere, ir pilnīgi pazudusi no lielākās daļas mūsu laikabiedru dvēselēm. Pat nevienam no garīdzniekiem, kam tika veikta diagnostika Psihoekoloģijas katedrā, nebija šīs idejas (2).

Šo ļoti satraucošo reklāmas iedarbības rezultātu acīmredzot veicina vēl kāda telekomunikāciju tehnoloģija – noteiktu scenāriju “iemontēšanas” tehnoloģija cilvēka dzīves ciklā.

Akadēmiķis, Kinoizglītības un mediju pedagoģijas asociācijas loceklis V. Sobkins raksta: “Vardarbības un erotikas scēnu translācijas laiks pietiekami precīzi atbilst dienas un nedēļas dzīves ciklam. <…> Vardarbības un erotikas scēnas tiek “ievietotas” cilvēka dzīves ciklā tieši tajos brīžos, kad paredzama vislielākā atslābināšanās, apziņas kontroles pazemināšanās (fāze, kad gatavojas gulētiešanai, brīvdienu rīta stundas).” Vakara stundās vairāk tiek rādīta vardarbība un erotika, kas izraisa to, ka šīs ainas televīzijas skatītājs sāk apgūt zemapziņas līmenī. “Tādējādi mēs redzam īpašu sociokultūras tehniku televīzijas darbā, lai ieviestu oficiāli neatļautas normas un uzvedības modeļus masu apziņā.”(3)

Diemžēl pēdējā laikā, lai kuru kanālu arī neieslēgtu, katrā ziņā kādu nogalina, stāsta par avārijām un katastrofām. Masu medijos tiek pasniegta aina: “visur viss ir slikti”. Cilvēkos tas izraisa gan apātiju, gan agresiju vienlaikus. Profesors A. Prihožans no L. Vigotska Psiholoģijas institūta (Maskava) saka, ka televīzijai ir stimulatora loma, kas modina cilvēkā negatīvo ar kriminālajiem sižetiem televīzijas programmās. Pastāvīga vienu un to pašu, piemēram, vardarbības un cietsirdības ainu atkārtošana ne tikai samazina uzmanību un reakciju uz tām, bet galvenais – krasi pazemina līdzjūtību upuriem un padara vardarbību un cietsirdību par parastu ikdienas dzīves sastāvdaļu.

Pēc profesora domām, izeja no radušās situācijas ir vispār neskatīties televīziju!

  1. Prihožans saka: nepieciešams, lai no emocionālā un tikumiskā viedokļa pozitīvu sižetu skaits krietni pārsniegtu televīzijas negatīvās informācijas plūsmu.

Ja televīzijas tehnoloģijas tik ļoti ietekmē pieaugušos, tad kādu gan ietekmi tās atstāj uz bērna organismu un psihi, kas vēl tikai formējas, kam vēl nav izveidojušies aizsargmehānismi?

tvBērna smadzenes ir ģenētiski ieprogrammētas uz attīstību apstākļos, kad notiek pastāvīga mijiedarbība ar apkārtējiem pieaugušajiem cilvēkiem, bet vēlāk – ar vienaudžiem. Lai cik ģeniāls bērns būtu piedzimis, bez šādas savstarpējas mijiedarbības viņš nespēs realizēt savu potenciālu. Atcerēsimies zināmos notikumus ar bērniem maugļiem, kas kopš agras bērnības bija auguši starp dzīvniekiem un vēlāk, nokļuvuši cilvēku vidē, tā arī nespēja iemācīties runāt un apgūt cilvēku uzvedības modeļus.

Tas ir saistīts ar to, ka tieši pirmajos dzīves gados saskarsmes procesā ar apkārtējiem notiek efektīvākā neironu saišu formēšanās galvas smadzeņu garozā, un tas ļauj bērnam strauji attīstīties un iepazīt apkārtējo pasauli.

Zinātniece no ASV Merija Vinna raksta: “Trūkst paša galvenā, kas jāsaņem bērnam: skatoties televīziju, bērns nepiedalās verbālajā komunikācijā – simti un tūkstoši vārdu netiek izrunāti, un tātad nav arī atbildes reakcijas, jautājumi netiek uzdoti un atbildes netiek saņemtas, dialoga nav.” (5).

Kā saka viena no Anglijas vadošajām zinātniecēm šajā jomā Sallija Vorda, šādas vienpusīgas saskarsmes rezultāts ir atpalicība attīstībā jau no pirmā dzīvības gada. Saskaņā ar viņas pētījumu datiem bērni, kuru vecāki par aukli bija izmantojuši televizoru, triju gadu vecumā atpaliek no saviem vienaudžiem jau par veselu gadu. (6).

Tāpēc kļūst saprotams Kalifornijas pētnieces Sjūzenas Džonsones viedoklis, kura pēta smadzeņu un televīzijas mijiedarbību: “televizoru nedrīkst izmantot pat bērna īslaicīgai atpūtai. Bērna acis no dzimšanas ir paredzētas, lai skatītos uz cilvēku sejām. Tāpēc labākā atpūta mazam bērnam ir klusa laika pavadīšana mātes vai tēva sabiedrībā.” (7).

Televīzijas un informācijas tehnoloģiju ienesto fundamentālumu zinātnieki salīdzina ar “vizuālo” vai “grafisko revolūciju”. Kā saka amerikāņu sociologs un kulturologs, mediju kultūras speciālists Postmans, informācijas vienība vairs nav vārds, kā tas ir bijis daudzus simtus un tūkstošus gadu, bet gan vizuāla zīme, turklāt visbiežāk reklāma. (8). Ko tas maina bērna attīstībā?

Pirmkārt, atšķirībā no izteikuma, attēlu nevar ne apstiprināt, ne atspēkot, jo tas tikai tiek parādīts skatītājam. Taču, kā novērojuši psihologi, pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērni neprot atšķirt izdomu no realitātes, neprot kritiski vērtēt saņemto informāciju. Vajag ņemt vērā šīs bērnu teleinformācijas uztveres īpatnības.

Otrkārt, lai arī programmās ir izglītojoši un izziņas raidījumi, tomēr televīzija neveicina noturīgas intereses attīstību par apkārtējo pasauli, par citiem cilvēkiem. Tā modina tikai ziņkārību, kas tūlīt pat tiek apmierināta, bieži ar virspusējām, bet dažkārt arī ar sagrozītām ziņām, turklāt pasniegtām saistošā formā. Zinātniskie novērojumi pierāda, ka aizraušanās ar televizoru vecumā no viena līdz trim gadiem izraisa uzmanības koncentrēšanas problēmas septiņu gadu vecumā, tātad tad, kad jāsāk skolas gaitas. Bet bērni, kas nespēj koncentrēties, vienkārši zaudē iespēju kaut ko uzzināt un atcerēties.

Treškārt, pēc zinātnieku novērojumiem sakarā ar plašo televīzijas un interneta izplatību saistīta bērnišķīgās ziņkāres izzušanas problēma. Vienmēr apkārtējā pasaule bērnam ir uzdevusi daudz mīklu, bet pieaugušais bija autoritāte, kas spēja šīs mīklas atklāt bērnam. Internets un televīzija padara informāciju vispārpieejamu, lai arī ne vienmēr patiesu. Pieaugušie vairs nav bērnam autoritatīvs zināšanu avots. Rezultātā bieži bērnišķīgā ziņkāre tiek nomainīta pret cinismu un pašpaļāvīgu augstprātību.

Ceturtkārt, informācijas plūsma no televizora ekrāna daudzkārt pārsniedz bērna spējas uztvert un patstāvīgi apstrādāt to. Pats par sevi televīzijas vizuālais komponents prasa nepārtrauktu skatāmā materiāla uztveri, un tā izraisīto asociatīvo tēlu apguvei vajadzīga noteikta intelektuāla un emocionāla piepūle, lai tos novērtētu un piebremzētu. Nervu sistēmas spēkos (īpaši bērniem) nav iespējams izturēt tik intensīvu apguves procesu, un jau pēc 15 – 20 minūtēm tā formē bremzējošu aizsargreakciju kā hipnotisku stāvokli, kas krasi ierobežo informācijas uztveri un pārstrādi, bet, kā mēs jau konstatējām, pastiprina tās “iesēšanos” atmiņā un uzvedības programmēšanu.

Saskaņā ar socioloģiskiem pētījumiem, ko veikuši vairāku valstu zinātnieki, bērns, kas audzis šādos apstākļos, savā pieauguša cilvēka dzīvē vienmēr gaida, ka nepieciešamā informācija atnāks no ārienes. Viņš gandrīz nemaz nav spējīgs patstāvīgi ģenerēt savas idejas un vērtējumus. Vēl vairāk – viņam nav vēlēšanās to darīt.

Aplūkosim vēl kādas televīzijas tehnoloģiju ietekmes sekas uz bērnu. Jūs, protams, esat dzirdējuši par tādu mūsu dienās ļoti izplatītu parādību bērnos, ko mediķi un psihologi sauc par “hiperaktivitātes un uzmanības deficīta sindromu“. Ar katru gadu kļūst vairāk bērnu ar šādu sindromu. Zinātnieki sliecas uzskatīt, ka “bērnu neuzmanības” fenomens kaut kādā mērā ir saistīts tieši ar ātrās nozibēšanas efektu. Visa vaina slēpjas ātrā un negaidītā kadru maiņā uz ekrāna, bet tas destabilizē bērna uzmanību un koncentrēšanos. Bērns kļūst tikpat impulsīvs un nav spējīgs ilgāku laiku koncentrēties uz kaut kādu nodarbību. Viņam vajadzīga pastāvīga ārēja stimulācija, ko viņš ir pieradis saņemt no ekrāna.

Svarīgi ir atcerēties: tas, kas ir bērna apkārtnē bērnībā, nosaka visu viņa nākamo dzīvi.

Cilvēces dižākais izgudrojums – globālais interneta tīkls arī slēpj sevī potenciālus draudus. Grāmatā “iBrain: Как пережить технологическое изменение мозга” tās autors Harijs Smols raksta: “… tā kā internets pazemina spēju koncentrēties un vērot, tad … domāšana kļūst fragmentāra un lasīšana – virspusēja. Lietotāji tikai pa diagonāli pārskata virsrakstus un anotācijas. Bet smadzeņu zonas, kas nodrošina abstrakto domāšanu un līdzi dzīvošanu, parasti atrofējas.” (9).

Monogrāfijas ” Происхождение мозга” autors S. Saveļjevs saka: “Internets rada tikai ilūziju par informācijas pieejamību un tehnisko aprīkojumu. Tā sauktajiem “digitālajiem aborigēniem” smadzeņu slodze nepārtraukti samazinās. Pat no programmētājiem mūsu dienās netiek prasīts tāds intelektuālais līmenis, kāds viņiem bija nepieciešams pirms 10 – 15 gadiem. Viņi raksta programmas, it kā saliekot klucīšus. Šādos apstākļos intelektuālā degradācija ir garantēta.” (10)

Televīzijas un interneta atkarība maina ne tikai cilvēka spējas un psiholoģiskās īpašības, bet maina pat cilvēka smadzenes. Ķīniešu zinātnieku grupa no Magnētiskās rezonanses pētījumu centra Uhaņ pilsētā pārbaudīja 17 pieaugušu cilvēku smadzenes, kam bija konstatēta interneta atkarība. Šos rezultātus zinātnieki salīdzināja ar 16 veselu cilvēku datiem. Mediķu pētījumi pārliecinoši pierādīja, ka tiem, kas internetā pavada daudz laika, ātri attīstās divi galvas smadzeņu apgabali – tā daļa, kas nodrošina īslaicīgo atmiņu, un centrs, kas nodrošina ātru lēmumu pieņemšanu. Taču tās smadzeņu zonas, kuru funkcijas ir detalizēta analīze un dziļa problēmas pārdomāšana, pēc būtības netiek noslogotas. (11)

Kultūras, garīguma, intelekta, zinātnes attīstība ir valsts nākotnes problēma. Valsts nevar pastāvēt, ja netiek veicināta tās iedzīvotāju garīguma, kultūras un intelekta attīstība. Valsts nevar tikai ar naudu vai militāru spēku, vēl jo vairāk – ar varas diktatūru nostiprināt savas pozīcijas pasaulē.

Kultūras jautājumi mūsu laikā savijušies ar politikas un nacionālās drošības jautājumiem. Modernajā pasaulē valsts varenību un nākotni nosaka nevis resursi un ražotājspēki, bet lielā mērā zinātne un māksla, nācijas garīgums.

Lai mūsu bērni nākotnē ir to vidū, kas apgūs kosmosa plašumus, cels pilsētas, radīs brīnišķīgas gleznas un padarīs zemi skaistu. Bet šodien iesākumam vajag vienkārši izslēgt televizoru un palīdzēt mūsu bērniem saglabāt savu neatkārtojamo unikalitāti.

Izmantotā literatūra:

  1. Самая лёгкая смерть (Электрон. данн.) / softmixer. URL:http://www.softmixer.com/2013/05/blog-post_4977.html.
  2. Смирнов И.В. Как ТВ разрушает мозг и душу. / Газета «Вечерняя Самара», 24.12.2004 г.
  3. Собкин В.С., Кузнецова Н.И. Российский подросток 90-х: Движение в зону риска. – М.: Юнеско, 1998. – С. 51.
  4. Прихожан А.М. Влияние электронной информационной среды на развитие личности детей младшего школьного возраста (Электрон. данн.) // Психологические исследования: электрон. науч. журн. 2010. No 1(9). URL:http://psystudy.ru.
  5. Winn М. The Plug – In Drug. – N. Y. Penguin. – P.24-25.
  6. Гафнер В.В. Информационная безопасность: учеб. пособие. – Ростов-на-Дону: Феникс, 2010. – 324 с.
  7. Телевидение и младенцы (Электрон. данн.) / Электронный журнал «Наука и жизнь». URL:http://www.nkj.ru/archive/articles/4099/.
  8. Постман Н. Исчезновение детства (Электрон. данн.) // Отечественные записки. 2004. N 3(17). URL:http://www.strana-oz.ru/?numid=18&article=8611988, свободный.
  9. Современные мультимедийные лекции и их усвоение студентами (Электрон. данн.) / Библиотека научных статей. URL:http://www.stattionline.org.ua/pedagog/104/18688-sovremennye-multimedijnye-lekcii-i-ix-usvoenie-studentami.html.
  10. С.В. Савельев «Происхождение мозга». – М.: ВЕДИ, 2005.
  11. Мозг человека и интернет (Электрон данн.) / Электронный научно-популярный журнал «Физическая экология человека». URL:http://aurasvit.com/archives/472.