Iecietība ir viena no augsti tikumīga cilvēka īpašībām, kura pieļauj, ka citiem ir savs, atšķirīgs viedoklis. Iecietība prasa apslāpēt savu “ego”, augstprātību un iedomību, saglabāt nosvērtību, iekšēju mieru un apzināties, ka citu cilvēku uzskatiem un darbībām var būt ļoti dažādi iemesli, pamatojumi un cēloņi, dažkārt pilnīgi atšķirīgi no mūsu pieredzes un zināšanām. Iecietība sakņojas cieņā pret cita cilvēka un sabiedrības uzskatiem, tradīcijām, uzvedības normām, tā izpaužas tieksmē panākt savstarpējo saprašanos, saskaņojot dažādas intereses un viedokļus, bet nelietojot piespiešanas līdzekļus, un tā nedrīkst tikt vispārināta, izkropļota vai pārprasta kā visatļautība – kā to nereti redzam mūsdienās. Tā piemēram, iecietība pret ļaunprātību, netikumisku darbību, melošanu, svešas vai nepieņemamas ideoloģijas uzspiešanu, jebkāda veida kaitējumu cilvēkam, dzīvniekam vai dabai u.tml. – šais gadījumos iecietība jeb tolerance iegūst negatīvu virzienu un kļūst par manipulācijas instrumentu. Īstai iecietībai nav nekā kopīga ar visatļautību un anarhiju.
“Mēs varam uzdot sev jautājumu, vai tiešām cilvēce ir garīgi tik tālu evolucionējusi, lai katrs varētu runāt un rīkoties, kā viņam labpatīkas, bez jebkādām robežām? Patiesībā, lai būtu tādas brīvības cienīgs, ir jāattīsta sevī ļoti augsta personības ētika un jāsaglabā visstingrākā cieņa pret otru cilvēku. Tāpēc labākais veids, kā būt vai kļūt patiesi iecietīgam – tas ir pārliecināt sevi, ka katram no mums ir dvēsele, kas vēl tikai attīstās, un ka mēs no absolūtas Patiesības viedokļa esam neizglītoti. “(S.Tusēns)
JUNESKO iecietības principu deklarācija
1955.gadā JUNESKO pieņēma iecietības principu deklarāciju. Šai deklarācijā tiek atzīmēts: Iecietība ir tikums, kas dara iespējamu panākt mieru un sekmē kara kultūras nomaiņu ar miera kultūru (1.1 pants); tā nav piekāpšanās, līdzcietība vai izdabāšana, bet gan visupirms aktīva attieksme, kas veidojas, pamatojoties uz cilvēka universālo ttiesību un pamatabrīvību atzīšanu. Nekādos apstākļos iecietība nevar kalpot par attaisnojumu šo galveno vērtību apdraudējumam (1.2 pants); pienākums veicināt cilvēka tiesību, plurālisma (tostarp kultūru plurālismu), demokrātijas un tiesiskās kārtības ieviešanu, to nostiprinošās normas, kuras pauž starpatautiskie tiesību akti cilvēktiesību jomā (1.3. punkts) nenozīmē iecietīgu attieksmi pret sociālo netaisnību, atteikšanos no saviem uzskatiem vai piekāpšanos citu uzskatiem. Tas nozīmē, ka ikvienam ir brīv saglabāt savus uzskatus, atzīstot tādas pašas tiesības arī citiem. Tāpat tas nozīmē, ka viena cilvēka uzskatus nedrīkst uzspiest citiem. (1.4. punkts). Komunikāciju līdzekļi spēj uzņmeties konstruktīvu lomu, veicinot brīvu un atklātu dialogu un diskusiju, izplatot iecietības vērtības un izskaidrojot, kādas briesmas draud, ja vienaldzīgi izturas pret grupām un ideoloģijām, kuras sludina neiecietību un aizvien pieņemas spēkā (1.4. punkts); audzināšana iecietības garā sākas, iemācot cilvēkiem viņu vispārējās tiesības un brīvības, lai nodrošinātu šo tiesību īstenošanu un veicinot tiekšanos aizsargāt citu tiesības (4.1. punkts); tai jāsekmē, lai jaunatnē veidotos prasme neatkarīgi domāt, kritiski vērtēt un izdarīt spriedumus, kas pamatojas uz morāles vērtībām (4.3. punkts); tas nozīmē, ka nepieciešams pievērst īpašu uzmanību labākas pedagoģiskās sagatavotības, mācību plānu, mācību grāmatu satura un nodarbību līmeņa paaugstināšanai, citu mācību līdzekļu pilnveidei – ieskaitot jaunas izglītības tehnoloģijas – ar mērķi izaudzināt jūtīgus un atbildīgus pilsoņus, kas ir atvērti citu kultūru uztverei, spēj novērtēt brīvību, respektēt cilvēka cieņu un individualitāti (4.4. punkts).
„Mēs varam būt patiesi Evolūcijas līdzstrādnieki. Šajā lietā īstās zināšanas balstās uz patiesu iecietību; no patiesas iecietības nāk absolūta izpratne; no absolūtas izpratnes dzimst tieksme uz mieru, kas attīra un svētī”. N.Rērihs
Par Tikumību! 