Mēs dzīvojam tādā laikā, kad, uzsākot sarunu ar cilvēkiem par Dievu, viņu reakcija bieži ir ļoti līdzīga: viņi cenšas izvairīties, daži pat izrāda negatīvu attieksmi. Droši vien cilvēki domā, ka es tūlīt sākšu sludināt, un tāpēc mēģina aiziet.
Šis raksts nav sprediķis, bet pārdomas par Dievu. Es pacentīšos tajā atklāt ļoti nelielu šī globālā jēdziena aspektu.
Tātad mēs dzīvojam duālā pasaulē. Mūsu pasaulē katrai parādībai eksistē pretmets: gaisma – tumsa, tikumīgais – netikumīgais. Pastāv arī Dievam pretējais jēdziens. Tā kā mēs intuitīvi jūtam, ka pats galvenais dzīvē tomēr ir mūsu attiecības ar Dievu, tad mēs baidāmies kļūdīties. Droši vien ar to var izskaidrot, kāpēc cilvēki baidās klausīties un runāt par Dievu. Tas viss ir tāpēc, ka šajā visgaišākajā jēdzienā ir ieviesti ļoti daudzi izkropļojumi.
Kas tad mums ir Dievs? Daudzi cilvēki uzskata, ka Dievs ir būtne, kas dzīvo kaut kur templī, baznīcā, mošejā vai pagodā. Viņi iedomājas, ka tas, kas saistīts ar Dievu, galvenokārt attiecas uz reliģijām, kuras pastāv uz zemes: kristietību, budismu, islamu un citām reliģijām (tur droši vien arī dzīvo Dievs).
Jāteic, ka visi cilvēki, kas dzīvo uz planētas Zeme, ir dažādās apziņas pakāpēs. Īstenībā jēdziens Dievs katram cilvēkam būs savs. Katram no mums ir savs priekšstats par šo dižo jēdzienu un sava izpratne par Dievu.
Modernā zinātne tās progresīvajos virzienos, arī kvantu fizikā ir atzinusi un sapratusi, ka ir kāds vispārējs Likums, kas vada visu šajā Visumā notiekošo, un pastāv saistība starp visu un visiem. Tas ir, kaut kādā plānā mēs visi esam cieši saistīti cits ar citu un ar visu Visumu.
Izpratne par Dievu katrā apziņas pakāpē būs sava. Ir apziņas līmenis, kam vajadzīga aizbildnība, un tādam cilvēkam pareizi būs saprast Dievu tās konfesijas robežās, pie kuras pieder viņa ģimene, viņa dzimta. Bet līdz ar cilvēka attīstību jēdziens Dievs viņam kļūst vairāk vispārināts. Vairāk vispārināts nekā jebkura reliģiska dogma vai koncepcija. Cilvēks sāk saprast, ka Dievs droši vien atrodas dažus centimetrus zem plaukstas, kas pielikta pie sirds. Nākamais Dieva apzināšanās līmenis cilvēkam ir tad, kad viņš sāk saprast, ka viņš arī ir tā milzīgā organisma šūniņa, kas ietilpst visā Visumā, gan izpaustajā, gan neizpaustajā. Viss Visums ir Dieva ķermenis. Un katrs no mums ir šī Dieva maza mazītiņa daļiņa. Šo Dieva izpratni apstiprina modernā zinātne.
Visā cilvēces vēsturiskās pastāvēšanas laikā pasaulē ir nākuši gudrie, kas mācījuši savu Dieva izpratni. Uz viņu mācību pamatiem ar laiku radušās reliģijas. Šie gudrie ir nesuši arī likumu vai noteikumu kopumu mūsu pasaulē. Šie likumi nebija patvaļīgi izdomāti. Ja mēs pievērsīsimies reliģijām, tad redzēsim, ka vairums no tām sniedz vienus un tos pašus priekšstatus par morālo, tikumisko likumu. Tā ir Dieva godāšana, vecāku godāšana, baušļi “nenogalini”, “nezodz”. Tā ir šķīstības saglabāšana un tikumīga dzīves veida piekopšana itin visā. Tādējādi mēs ieraugām to kopīgo, kas cilvēcei bija jāievēro pēc daudzu jo daudzu gudro domām, kuri dzīvojuši pirms tūkstošiem gadu.
Ar laiku no daudzām reliģijām ir izņemts Karmas likums un Reinkarnācijas likums. Tā kā mēs dzīvojam duālā pasaulē, tad tajā notiek divu spēku – labā un ļaunā – pretstāve, cīņa starp šiem spēkiem. Kaut kā pretējie spēki ir pacentušies, lai Karmas likums tiktu aizmirsts daudzās reliģijās. Kāpēc tas bija vajadzīgs? Ja mūsu apziņā nav sapratnes par to, ka katra mūsu darbība šajā pasaulē izraisa to, ka ar šīs darbības sekām mēs sastapsimies vai nu šajā vai nākamajās dzīvēs, ja mums šīs izpratnes nav, tad viss ir atļauts. Tad var nogalināt, zagt, melot, un nekāda atmaksa par to nesekos. Bet kāpēc bija vajadzīgs izņemt Reinkarnācijas likumu? Ja mums nav sapratnes par to, ka mēs dzīvojam ne jau vienu vienīgo mūžu, ka mūsu priekšā būs arī citas dzīves, tad kāda jēga mums saudzīgi izturēties pret dabu, kāda jēga mums darīt labu? Vajag gluži vienkārši ņemt no dzīves visu, lai gūtu baudu no tās.
Mūsu sabiedrībā visas galvenās problēmas ir saistītas tieši ar to, ka mēs gluži vienkārši vairs pienācīgi nepievēršam uzmanību Dievam. Tikai no tā ir radušās visas mūsu problēmas.
Mēs esam radījuši kustību ar nosaukumu “PAR TIKUMĪBU!”. Ko nozīmē vārds tikumība?
НРАВ СТВ ЕНН ОСТЬ
Vārds «НРАВ» – apzīmē raksturu, dvēseles tikumu kopumu.
Burtus «СТВ» – saīsināti var lasīt kā «ствол» (stumbrs).
«ЕНн» vai «ЕН» – ir Dieva vārds. Komi un citu tautu leģendās, kas joprojām dzīvo Krievijas teritorijā, ir saglabājies Dieva vārds «ЕН». Pēc viņu priekšstatiem šis Dievs ir radījis visu – Zemi un Visumu.
«ОСТЬ» – tas ir pamats vai mugurkauls.
Tādējādi vārdu НРАВСТВЕННОСТЬ var traktēt kā cilvēka pamatu, un tā ir cilvēka rakstura, tikumu saistība ar Dievu. Citiem vārdiem sakot, tas ir Dievs jeb Dievišķība cilvēkā. Tātad krievu valodā vārda НРАВСТВЕННОСТЬ saturs ir saistīts ar Dieva nozīmi.
Kad mēs sākām tulkot kustības “PAR TIKUMĪBU!” nosaukumu citās valodās, mēs saskārāmies ar lielām grūtībām. Ir angļu vārds moral, kas īstenībā ir izplatītais latīņu vārds moralitas. Bet šis vārds satur normu un noteikumu kopumu un tajā nav saistības ar Dievišķo pasauli. Kad tulkojām vācu valodā, atradām piemērotu vārdu Sittlichkeit, šis vārds tieši nozīmē tikumība. Bet, kad parādījām vāciešiem tekstu tulkojumu ar šo vārdu, viņi nesaprata tā īsto nozīmi. Vēl vairāk – šis vārds viņus biedēja, jo tam viņu uztverē piemita negatīva nokrāsa, kas ierobežo viņu brīvību. Tikai viens vācietis teica, ka šis vārds var nozīmēt nodomu tīrību. Pārējie nekā nespēja šo vārdu traktēt. Tāpēc mēs vācu valodā lietojām vārdu moraliti, moral. Atgādināšu, ka šis vārds nesatur saistību ar Dievu, bet tas vismaz ir cilvēkiem saprotams.
Patiesībā morālei un ētikai nav nekādas jēgas, ja ar tiem nesaprot saistību ar Dievu. Visas mūsdienu sabiedrības problēmas mums ir tikai tāpēc, ka mēs esam pazaudējuši šo saiti ar Dievišķo.
Tagad mēģināsim saskatīt, kādas ir sekas šai atrautībai no Dieva dažās cilvēku dzīves jomās. Tā kā kustības 2. kongress ir veltīts bērniem, aplūkosim bērnu izglītības un audzināšanas jomu.
Kādreiz senos laikos, pirms desmitiem tūkstošiem gadu pastāvēja Zelta laikmeta civilizācija, kas aprakstīta indiešu grāmatā “Upanišadas”. Tajā vēstīts, ka līdz 7 – 8 gadu vecumam bērns tika audzināts ģimenē, kur apguva ģimenes dzīves un tradīciju pamatus. 7 – 8 gadu vecumā vecāki atdeva bērnu apmācībai klosterī. Turpmākajos 17 gados vecākiem nebija kontaktu ar savu bērnu, un līdz 25 gadu vecumam bērns tika audzināts klosterī. Tātad svētie cilvēki, mūki, skolotāji bērnam sniedza zināšanas. Tā pirmām kārtām bija tikumiskā audzināšana un zināšanas par tikumiskā likuma ievērošanu, kā arī savas seksuālās enerģijas pārvaldība, tās pacelšana augstākajās čakrās. Lūk, kam tika veltīti 17 bērna dzīves gadi klosterī. Šīs audzināšanas pamats bija tikumība.
25 gadu vecumā jaunajam cilvēkam bija atļauts precēties. Tātad līdz 25 gadu vecumam gan meitenes, gan puiši saglabāja nevainību. Tālāk pienāca dzīves galvenais brīdis – garīga dēla ieņemšana. Tas bija reliģisks rituāls, kad noteiktā laikā vīrietim un sievietei bija iespēja veltīt visu labāko, kas viņos ir, bērna ieņemšanai. Tātad viss 17 gados uzkrātais milzīgais garīgais potenciāls vienā momentā tika ielikts sēklā, nākamajā pirmdzimtajā. Iedomājieties, kāda milzīga veselības, spēka un garīgā noturīguma rezerve bija šim bērnam! Cik ļoti šāds audzināšanas veids atšķiras no tā, ko mēs redzam mūsu laikā.
Tagad sabiedrībā notiek diskusijas par to, no kāda vecuma bērniem jāpasniedz dzimumaudzināšanas pamati. Latvijā debatē par to, ka bērnus vajag apmācīt jau no bērnudārza vecuma. Bet mēs saprotam, ka ne jau tikumību bērniem mācīs. Bet ko tad? Īstenībā tā ir bērnu samaitāšana.
Visam pamatā ir bērna ieņemšana (atcerieties, kā tas notika Zelta Laikmeta civilizācijā). Tagad tā vietā runā par to, no kāda vecuma cilvēki var nodarboties ar seksu un ka nav svarīgi, ar kāda dzimuma cilvēku šīs seksa nodarbes notiek. Tas tiek ieviests sabiedrībā.
Cilvēkus var iznīcināt karā, var iznīcināt ar ģenētiski modificētu pārtiku, bet visvienkāršākais paņēmiens ir atņemt viņiem iespēju vairoties. Tad pēc 25 gadiem jebkuras valsts vietā paliks tuksnesis, jo tur nebūs cilvēku.
Ja bērns ir nepareizi ieņemts, viņam jau tiek atņemta lauvas tiesa veselības un viņa garīgā potenciāla.
Ļoti svarīgi ir, kā norisinās grūtniecība, bērna iznēsāšana. Bērna nākotni lielā mērā nosaka tas, ko topošā māte ēd, vai viņa nodarbojas ar garīgajām praksēm grūtniecības laikā, vai viņa sarunājas ar savu bērnu, kāds ir viņas noskaņojums.
Tālāk – audzināšana. Ģimenē mēs varam vairāk vai mazāk pareizi audzināt bērnu no mūsu viedokļa. Bet, kad bērns nokļūst bērnudārzā vai citā izglītības iestādē, vai arī viņš smeļas zināšanas internetā, vai mēs varam būt pārliecināti, ka tie cilvēki, kas māca mūsu bērnus, ir cienīgi to darīt? Tas, ka viņi ir saņēmuši diplomus vai nopirkuši tos, neko neliecina par viņu garīgo līmeni. Ko šie cilvēki māca mūsu bērniem? Vai šī apmācība neietekmēs mūsu bērnus vairāk nekā visi mūsu mēģinājumi kaut kā norobežot bērnus no visa negatīvā, kas pastāv sabiedrībā?
Tālāk – nepareizs dzīvesveids. Nepareiza pārtika, televīzijas un nepareizu paraugu skatīšanās, alkohola, narkotiku lietošana, pat dzīvošana pilsētas apstākļos. Ko mēs redzam iznākumā? Degradāciju un izmiršanu. Katra nākamā paaudze, kas atnāk šajā pasaulē, ir arvien vājāka un slimīgāka nekā iepriekšējā. Tam nav jālasa grāmatas, pietiek pavērot savu ģimeni.
Kādai jābūt pozitīvai diagrammai? Tādai, kas ved uz uzplaukumu un labklājību. Pareiza ieņemšana, pareiza iznēsāšana, pareiza audzināšana, pareiza izglītība un pareizs dzīvesveids. Iznākumā mēs iegūstam uzplaukumu un labklājību. Taču mūsu sabiedrība ar to nenodarbojas, jo tā ir atdalījusi sevi no Dieva un sabiedrības mērķi ir pavisam citi.
Aplūkosim citu piemēru. Tie ir mūsu plašsaziņas līdzekļi. Jau pietiekami sen tie nesniedz mums ticamu informāciju. Par katru rakstu, katru jaunu video ziņu kāds samaksā, un mums tā tiek pasniegta tā, kā par to maksā. Neviens pat neiedomājas, ka tas neatbilst Dievišķajiem standartiem, ka meli un apmelojumi, kas pār mums līst no plašsaziņas līdzekļiem, rada lielu karmu. Neviens par to nedomā tāpēc, ka cilvēki “taisa” naudu. Pat tikai ar ziņām. Tādējādi, būdami kāda maksātāja varā, plašsaziņas līdzekļi sēj bailes cilvēkos un veselas nācijas un tautas noskaņo citu pret citu.
Viena no galvenajām Mācībām, ko sniedz Gudrības Valdoņi, ir Mācība par apziņas mainīšanu. Tas, kas nokļūst mūsu apziņā, agri vai vēlu nogulsnējas fiziskajā plānā. Ja mūsu apziņā nepārtraukti tiek iemests kaut kas negatīvs pret kādu nāciju, tautību, ticību vai vēl ko, tad agri vai vēlu, kad iedzīvotāju skaits, kas uztver šo negatīvo informāciju, pārsniedz kritisko daudzumu, tad šis negatīvais nogulsnējas fiziskajā plānā kā kari un naids, kas faktiski ir slepkavību izraisītājs.
Es neminēšu piemērus no mūsdienu vēstures, bet izmantošu 1917. g. cariskās Krievijas piemēru, kad vairāku desmitu gadu laikā tika radīts cara asinssūcēja tēls, un 1917. g. tauta priecīgi nogāza šo caru, bet nākamajā gada viņu nogalināja.
Kā tas viss notika? Iesākumā ļaužu prātos tika iedēstīts nepareizs tēls. Pēc tam šie ļaudis bija gatavi nogalināt citus cilvēkus par to, ka tie pieder pie citas šķiras. Ar ko tas beidzās? 10 miljoni Pilsoņu kara gados nogalināto, pilnīgi nevainīgo cilvēku. 10 miljoni! Vienā gadā tika nogalināti 5 reizes vairāk cilvēku nekā visas Latvijas iedzīvotāju! No šiem 10 miljoniem tikai 800 tūkstoši bija tā sauktie baltgvardi un sarkangvardi. Pārējie – vairāk nekā 9 miljoni – bija parasti cilvēki: parasti zemnieki, parasti muižnieki, parasti strādnieki. Lūk, tā tas darbojas. Bet tas, kas pazīst Karmas likumu, saprot, ka iemesls rada sekas. Viena slepkavība izraisa citas slepkavības. Pēc tam sekoja represiju un kulaku ekspropriācijas vilnis, kas aiznesa vēl vairāk dzīvību – 20 miljonus!
Tā slepkavības izraisa citas slepkavības. Tas ir plašsaziņas līdzekļu darbs, pareizāk, tas notiek tāpēc, ka tie ir atdalīti no Dieva.
Tagad pievērsīsimies nākamajam mūsu dzīves aspektam – politikai. Vai zālē ir cilvēki, kuru darbs saistīts ar politiku? Kāpēc te nav cilvēku, kas saistīti ar politiku? Tāpēc, ka te runā par tikumību? Vai jūs esat kādreiz padomājuši, ka tos cilvēkus, kas vada valstis un uz kuru sirdsapziņas ir miljoniem cilvēku dzīvību, neinteresē tikumība? Tad uz kurieni virzās mūsu sabiedrība?
Nākamais mūsu dzīves aspekts – pārtikas produkti. Mēs visi galvenokārt pērkam pārtiku veikalos. Par ko domā tie cilvēki, kas šos produktus ražo, uzglabā, iesaiņo? Par peļņu! Nevis par mūsu veselību, bet par peļņu. Tāpēc tie pārtikas produkti, kas ir veikalu plauktos, ir “bagātināti” ar ĢMO, garšas pastiprinātājiem, saldinātājiem, irdinātājiem, kancerogēniem, kuru garša, krāsa, smarža ir identiska dabiskajai. Un mēs to visu ēdam. Ko mēs ēdam, par to mēs kļūstam. Kāda gan var būt mūsu veselība, ja mēs ēdam to, kas vispār nav pārtikas produkti, kaut gan joprojām tiek saukti, piemēram, par sieru, pienu, konfektēm, cepumiem. Bet tas vairs nav ne siers, ne piens, ne konfektes, ne cepumi, tā gluži vienkārši ir inde! Tādējādi mūsu saprāts kļūst mazspējīgs, nesaņemot dabisku barību, un mēs zaudējam atšķiršanas spēju un vairs nespējam orientēties dzīvē, pieņemdami ilūziju, ko mums rāda televīzijā, par realitāti. Mēs zaudējam atšķiršanas spēju un galu galā mēs zaudējam savu dvēseli.
Lielos vilcienos ņemot, pasaulē, kurā mēs dzīvojam, pastāv tikai divas ideoloģijas. Viena ir patērētāju sabiedrības ideoloģija, kas pašlaik pasaulē ir dominējošā. Otra ideoloģija ir Dievišķā ideoloģija. Pasaulē nav nevienas partijas, neviena politiķa, nevienas valsts, kas aizstāvētu Dievišķo pasaules uzskatu un Dievišķo likumu. Visā pasaulē nevienas valsts, nevienas partijas!
Mēs zinām, ka tāda pasaule, kas sevi atdala no Dieva, ir lemta iznīcībai. Tas ir kā ļaundabīgs audzējs, kas sagrauj cilvēku. Ja šo audzēju laikus neizoperē, tad tas izsūc visas organisma rezerves, un organisms nomirst. Tas pats ir ar mūsu patērētāju sabiedrību, kas dzīvo tikai, lai saņemtu no šīs dzīves dažādas baudas un izpriecas, vēl un vēl. Mūsu parazītiskā sabiedrība ir kā ļaundabīgs audzējs. Mūsu sabiedrībā tiek darīts viss, lai cilvēki nedomātu par Dievu. Lai pats jēdziens Dievs pamazām tiktu aizmirsts un iegūtu negatīvu nokrāsu, tāpat kā vārds Sittlichkeit vācu valodā. Mēs jau noskaidrojām, ka šis vārds nozīmē tikumība. Bet šo labo vārdu modernie vācieši uztver gandrīz kā lamu vārdu, kā kaut ko tādu, kas laupa viņiem brīvību.
Tagad, kad mēs sākam runāt par Dievu, daudzos sabiedrības slāņos arī to uztver kā kaut ko negatīvu. Paies vēl daži gadi, un jaunā paaudze vārdu Dievs sapratīs kā kaut ko tādu, kas ierobežo viņu brīvību. Ja mēs neko nedarīsim, lai mūsu dzīvē atgrieztos Dievs, tad mums nemaz daudz vairs nav atlicis, ko dzīvot …
Pēc būtības mūsu sabiedrībai trūkst jelkādas izvēles brīvības. Mēs paklausīgi ejam turp, kur mūs dzen plašsaziņas līdzekļi un tie, kas par to maksā. Mums nav nekādas brīvības. Mēs esam nolemti, ja mēs nepanāksim, ka mūsu dzīvē atgriežas Dievs.
Absolūti viss ir vērsts uz to, lai mēs nedomātu par Dievu, par dvēseli, par žēlsirdību, par līdzcietību, par tikumību, par godu, par cieņu. Kad es biju maza, mūsu valstī tika izdotas ļoti jaukas pastkartītes dzimšanas dienas apsveikumam. Palūkojieties – zaķītis dāvina lācītim dzimšanas dienā puķes un augļus vai puisēns mīļi sarunājas ar suņuku. Tādu kartiņu bija ļoti daudz manā bērnībā, es esmu dzimusi pagājušā gadsimta vidū.
Palūkojieties, kādus tēlus tagad tiražē mūsu bērniem. Vai ir atšķirība? Ļoti liela atšķirība.
Salīdzināsim Jaungada apsveikuma kartiņas.
Šī ir kartiņa no manas bērnības laika.
Kas ir tagad? Vai jums tas patīk?
Ja internetā meklē apsveikuma kartiņu dzimšanas dienā vai Jaunajā gadā, tad 90% ir ar šādiem kroplīgiem tēliem. Turklāt es nemaz neizvēlējos visšausmīgākos, bet paņēmu pirmos, kas pagadījās.
Pavērojiet, kāda mode ir mūsu apkārtnē. Modes pēdējie sasniegumi ir tādi, ka šķiet, ka ļaudis ņēmuši apģērba gabalus no atkritumu tvertnēm. Bet cilvēki visā nopietnībā pērk šo apģērbu par lielu naudu un valkā to.
Ja vardi iemet vārošā ūdenī, varde izlēks laukā. Ja šo pašu vardi ūdenī karsēs ļoti lēni, tad galu galā pēc kāda laika viņa izvārīsies. Tas pats notiek ar mums. Mūsu dzīve ļoti lēni, par milimetru gadā maina orientierus netikumības virzienā. Tas notiek desmitiem un pat simtiem gadu laikā. Mēs to nepamanām. Paies vēl daži gadi, un mēs izvārīsimies tāpat kā varde.
Senatnē ļoti uzmanīgi izturējās pret mūzikas ritma maiņu un pret mūzikas stilu. Kāpēc viņiem tas bija svarīgi? Tāpēc, ka mūzika ļoti spēcīgi iedarbojas uz cilvēka organismu. Ja mēs katru dienu klausīsimies nepareizu mūziku, mēs mainīsimies. Tas ietekmē valsti un visu, kas ir ap mums. Kādu mūziku tagad ļaudis klausās? Vai to vispār var saukt par mūziku?
Bet cilvēki klausās šo mūziku katru dienu no rīta līdz vakaram. Varbūt viņiem jau nav vairs dvēseles? Varbūt viņi jau ir “izvārījušies” kā tā varde? 90% no tā, kas ir ap mums mūsu dzīvē, neatbilst Dievišķiem paraugiem. Visi tie paraugi, ko mēs pastāvīgi uztveram reklāmas, mūzikas, pastkartīšu, filmu, televīzijas raidījumu formā, pamazām maina mūs, un mēs aizmirstam par Dievu. Nav neviena politiķa, kas mums atgādinātu par Dievu.
Tieši tāpat kā pastāv divas ideoloģijas – patērētāju sabiedrība un Dievišķā ideoloģija, tāpat mūsu sabiedrībā ir divi cilvēku tipi: ir cilvēki, kas tic Dievam, un ir citi cilvēki, kas netic Dievam.
Tie cilvēki, kas netic Dievam, uzskata, ka šī dzīve ir vienīgā. Viņiem neeksistē Karmas likums, neeksistē Reinkarnācijas likums. Viņiem viss ir atļauts, viņiem vajag ņemt no šīs dzīves visu, ko vien iespējams, visas baudas, visus šīs dzīves jaukumus, un nav svarīgi, kā šie labumi iegūti: ar zagšanu, meliem, apmelošanu vai citādā ceļā. Sabiedrība vairs nekontrolē nevienu no cilvēku darbības jomām: reklāmu, mūziku, glezniecību, grāmatas, filmas, izglītību, veselības aizsardzību, pārtikas produktu ražošanu. Neviens nekontrolē nevienu darbības jomu. Ļaudis nesaprot, kas notiek un kā tas atsaucas uz cilvēka dvēseles nāvi.
Vārds “tikumība” ir nesaraujami saistīts ar labākajām cilvēku īpašībām: mīlestību, žēlsirdību, līdzcietību, tikumiem.
Vienmēr šajā pasaulē visu ir noteikuši cilvēku sabiedrības labākie pārstāvji.
… Es ļoti ceru, ka katrs no mums nelielajā atlikušajā laikā izdarīs visu, kas viņa spēkos, lai šī pasaule dzīvotu …
2015. gada 6. jūnijā
No krievu val.tulkojusi L.Ērgle
- Mikušinas runas videoieraksts: http://www.youtube.com/watch?v=K-GOIQAuvpU
Par Tikumību! 