Mohandass Karamčands Gandijs (1869 – 1944)
Nenodarīt fizisku un garīgu ļaunumu citiem, tomēr mērķtiecīgi panākt savu – tāds princips bija Gandija filozofijas pamatā.
Vienīgais mērķis – «redzēt Dievu vaigu vaigā caur Patiesību un Nevardarbību».
Gandija māte bija dievbijīga sieviete, pēc dabas gan vienkārša, tomēr ļoti inteliģenta.
Gandijs: «Manā atmiņā par māti ir palicis svētuma iespaids. Viņa bija ļoti dievbijīga. Viņa nevienu maltīti nesāka bez lūgšanas.» Tieši māte bija tā, kas iesēja garīguma sēklu Gandija sirdī.
No mātes viņš iemācījās attīrīt sevi caur gavēšanu. No viņas Gandijs iemācījās arī to, ka cilvēkam jebkuros apstākļos jāpaliek pie saviem principiem. Māte to mācīja caur savu Katurmas Vrata (gavēni). Gavēšana ne tikai palīdz attīrīt sevi, bet veicina arī mācīšanos un domāšanu. Tādēļ Gandijs, sastopoties ar grūtībām, gavēja, lai labāk izprastu kādu situāciju vai problēmu.
Zēna gados Gandijs bija ļoti kautrīgs. Kādu dienu viņš pastāstīja Rambhai, auklei, ka viņam nepatīk iet laukā naktī, jo viņš baidās no spokiem un gariem. Viņa mudināja zēnu nebaidīties un, kad vien uznāk bailes, piesaukt Dieva vārdu. Šis pamudinājums Gandijam tik ļoti palīdzēja, ka viņš tam klausīja visu mūžu. Vēlāk viņš sāka saukt Dievu par «iekšējo balsi». «Dievs» bija pēdējais vārds, ko Gandijs izteica pirms savas nāves.
1891. gadā Gandijs pabeidza mācības un atgriezās Indijā. Gandija darbošanās kā juristam nebija pārāk veiksmīga. Viņa kautrība un principi bija šķēršļi ceļā uz veiksmi.
Gandiju lūdza braukt uz Dienvidāfriku un būt par advokātu. Viņš pieņēma uzaicinājumu un devās uz Durbenu.
Savas darbības laikā Dienvidāfrikā Gandijs redzēja indiešu stāvokli šajā zemē – pret viņiem izturējās kā pret zemākas šķiras pilsoņiem. Baltajiem cilvēkiem bija aizspriedumi pret krāsainajiem, bet Gandijs nesaskatīja tam nekādu iemeslu. Dažkārt viņam pašam gadījās kļūt par krāsu diskriminācijas upuri. Kāds gadījums izmainīja Gandija dzīvi un lika viņam palikt Dienvidāfrikā un nevardarbīgi cīnīties par taisnīgumu. Tas bija pavērsiens viņa dzīvē.
1906. gadā Dienvidāfrikas valdība izstrādāja likumprojektu, ko mēdza saukt par «tumšādaino likumu». Tas izraisīja dziļu sašutumu šajā zemē dzīvojošajos indiešos. Likums noteica, ka katram indietim bija pienākums reģistrēties Āzijas departamentā un visur nēsāt līdzi apliecību, pēc pirmā pieprasījuma uzrādot to jebkuram ierēdnim.
Tā sākās cīņa, ko sauca par «pasīvo pretošanos», taču Gandijam šis nosaukums nepatika. Viņš teica: «Tā bija aktīva cīņa par patiesību. Par to patiesību, ka indieši ir brīvi cilvēki, nevis vergi.» Gandijs cīņai deva jaunu nosaukumu – Satjagraha jeb cieša turēšanās pie patiesības.
Kad beidzot atkal iejaucās Lielbritānijas un arī Indijas valdība, tika izveidota komisija, lai izpētītu streiku cēloņus. Ģenerālis Smatss otro reizi uzaicināja Gandiju uz pārrunām (pirmo reizi Smatss savu sarunās doto solījumu neturēja).
Gandijs un Smatss satikās un panāca vienošanos.
Pēc nevardarbīgās revolūcijas uzvaras Gandijs nolēma atgriezties Indijā, jo viņa darbs Dienvidāfrikā bija pabeigts. Savā sirdī Gandijs neturēja naidu pret Smatsu, viņa attieksme bija tikpat laipna kā agrāk. Gandija septiņdesmitajā dzimšanas dienā Smatss teica: «Mans liktenis bija būt par pretinieku cilvēkam, kuru es ļoti cienīju. Viņš cīnījās par savu tautu ar mīlestību un nesavtību. Es atbalstīju savu valsti un tās likumu. Kad Gandijs bija cietumā, viņš man izgatavoja sandaļu pāri. Es tās nēsāju, kaut arī jūtu, ka neesmu cienīgs valkāt šī lieliskā cilvēka gatavotus apavus.»
Mahātma (tulkojumā – Dižā Dvēsele) Gandijs bija un ir Piemērs mums visiem!
Ir nepieciešams zināt, kad ir jādarbojas un kad ir jāatturas no darbības. Konkrētos apstākļos darbība vai bezdarbība ir viens un tas pats un nemaz neatrodas pretrunā viena ar otru.
Netīras domas noved pie netīra mērķa.
Jo vairāk cilvēks cieš, jo vairāk palīdz citiem. Jo tīrākas ir ciešanas, jo lielāks ieguvums.
Cilvēks tapēc ir cilvēks, ka viņš ir spējīgs ierobežot pats sevi, un viņš par tik ir cilvēks, par cik to īsteno savā darbībā.
Civilizācija šī vārda patiesajā nozīmē nav vajadzību vairošana, bet gan brīva un labi pārdomāta savu vēlmju ierobežošana.
Pasaule ir pietiekoši liela, lai apmierinātu visu cilvēku vajadzības, bet pārāk maza, lai apmierinātu cilvēcisko alkatību.
Lūgšana nav vecu sievu laiska izprieca. Pareizi izprasta un izpildīta, tā kļūst par visvarenāko darbības ieroci.
Labestība ir jāapvieno ar zināšanām. Savā dzīvē man nācies pieredzēt, ka no labestības vien nav liela labuma. Ir jācenšas sevī izkopt spēju izdarīt izvēli, un tam nepieciešams raksturs un garīga uzdrīkstēšanās.
Labais pārvietojas gliemeža ātrumā. Tie, kuri vēlas darīt labu, nav savtīgi. Viņi ir nesteidzīgi un zina, ka jāpaiet ilgam laikam, iekams cilvēkā iesakņojas labais.
Lai tavs vienīgais prieks ir kalpošana cilvēkiem, un tev nevajadzēs citu prieku.
Klusuciešana kļūst par gļēvulību, kad situācija prasa teikt atklātu patiesību un atbilstoši rīkoties.
Caur rūgtu pieredzi esmu apguvis vissvarīgāko mācību par dusmu iegrožošanu. Tāpat kā sakrājušos karstumu var pārvērst enerģijā, tā arī savaldītas dusmas var pārveidot par spēku, kas maina pasauli.
Es uzskatu, ka, cilvēkam garīgi pilnveidojoties, visa pasaule pilnveidojas līdz ar viņu, bet, izdarot ļaunu, ļaunāka top arī visa pasaule.
Rakstā izmantoti materiāli no:
Par Tikumību! 