Kā radās izcilā latviešu komponista Emīla Dārziņa skaņdarbs “Melanholiskais valsis”?
“Ciemojos pie sava drauga Poruka viņa sievas vecāku Lāču mājās pie Cēsīm. Kādā vasaras naktī abi ar dzejnieku ilgi sēdējām kupli apaugušā dārza lapenē. Kā parasti, maz runājām, sēdējām klusi, domās nogrimuši. Tad Poruks aizgāja, es, palicis viens, vēl ilgi klausījos noslēpumu pilnajā vasaras naktī. Pēkšņi pie lapenes ieejas iemirdzējās viegls, balts tēls. Kā apburts vēros tajā – Dievmāte! Ar skumju smaidu, pacēlusi roku, viņa aicināja mani sev līdz. Viss gaiss bija pilns vilinoši saldām skaņām… No rīta, piesēdies pie klavierēm, nospēlēju Porukam “Melanholiskā valša” motīvu. Tas bija Tas, ko redzēju un dzirdēju iepriekšējā naktī.”
(Pārpublicēts no žurnāla “Mistērija” 2013.g. augusta nr.)
Pārlaicīgs arī izrādījies Emīla Dārziņa 1903.g. esejā “Ceļa jūtīs” paustais vēstījums par latviešu tautas nākotni:
“Ja latviešu tautai lemts piedzīvot gaišāku nākotni, tad vajadzīgs celties garīgiem vadoņiem, kas viņu vestu uz Gaismas ceļu. Kas mūsu nabaga tautu izvestu no mietpilsoniskās labklājības un garīgas verdzības tuksneša uz Apsolīto zemi, gudrības un skaistuma zemi. Šie garīgie vadoņi gan varbūt necelsies no māksliniekiem pašiem, kuri dažkārt ir par pasīviem, lai taptu par tautas vadoņiem. Tie būs garā stipri cilvēki mākslinieciskām tieksmēm un pravieša garu. Tajos mūsu cerība, tajos – latvju tautas nākotne…”
Par Tikumību! 