Ar visu to, ka šobrīd pastāv vairāki jēdziena “tikumība” skaidrojumi, nav vienas konkrētas definīcijas. Bieži vien tikumību apskata kā morāles un ētikas sinonīmu. Vikipēdija skaidro:
Morāle (franču morale ‘tikumība’ — no latīņu moralis ‘tikumīgs’) ir sabiedrisko normu, principu un noteikumu sistēma, kas tikumiski nosaka cilvēka rīcību sabiedrībā un viņa izturēšanos pret citiem cilvēkiem. Morāle ir vēsturiski mainīga. Par morāli dēvē arī tikumisku atziņu vai secinājumu, vai arī pamācību, kas var būt pausta, piemēram, literārā darbā.
Ētika (sengrieķu: ήθος — ‘paraža, tikums, raksturs’) ir filozofijas nozare — zinātne par morāli, tikumību (dažreiz tā tiek dēvēta arī par morāles filozofiju); ētikas pamatkoncepti ir, piemēram, pieņemamais un nepieņemamais, labums un ļaunums, tikums, griba, atbildība.
Tikumības jēdziena skaidrojums rodams arī http://www.letonika.lv:
tikumība ped.
Sabiedrības un vispārcilvēcisko prasību noteikta, apziņā abstrahētu morāles normu, principu un noteikumu sistēma, kas regulē cilvēka rīcību, izturēšanos sabiedrībā un attieksmē pret citiem cilvēkiem; cilvēka rīcības, izturēšanās atbilsme šai sistēmai. Ja sabiedrības un vispārcilvēciskās prasības atbilst cilvēka iekšējiem motīviem darīt labu, tikumība ir personības tikumiskās brīvības sfēra. sk. morāle
Savukārt Eiropas Kopienas tiesas tiesnesis Egils Levits tikumību definē šādi: “Tikumības pamatā ir sabiedrības vairākuma priekšstati par to, kas ir labs (tikumīgs) un slikts (netikumīgs), turklāt tikumības saturam parasti ir metafizisks vai reliģisks pamatojums.”
Lai izprastu šeit apskatāmā jēdziena dziļumu un daudzšķautnainību, jāatceras arī tikumības Zelta likums: Nedari otram to, ko tu negribētu, lai tev dara!” Frānsiss Hačesons šo aspektu raksturo šādi: “Pēc iespējas lielāks labums pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam.”
Apkopojot daudzos skaidrojumus, atrodam galvenos pieturpunktus, kas raksturo tikumības jēdzienu:
1. Tikumība ir ievērojama sabiedrības vairākuma noteikti un akceptēti tikumisko normu priekšstati.
2. Tikumības jēdziena izpratne sakņojas tautas kultūrā, dzīvesziņā un reliģijā.
3. Tikumības mēraukla ir vispārējs augstākais Labums visai sabiedrībai kopumā, visai valstij, kas izriet no katra personīgās atbildības.
Latviešu dzīvesziņā tikums ir likums. Nerakstīts, bet godā turams morāles kodekss. “Tikumus godā, lai tauta izdzīvotu, lai tauta dzīvotu, lai tauta uzplauktu un mirdzētu”. Par to runā ap 10 000 latvju dainu:
Balta nāca tautu meita,
Kā ar sniegu apsnigusi.
Nav ar sniegu apsnigusi,
Nāk ar savu tikumiņu.
Interesantu aspektu tikumības jēdziena skaidrošanā paver ārsts psihologs Z.Freids – saskaņā ar viņa teikto, tikumības būtība ir tieksmju ierobežošanā. Pēc būtības, tas ir tas pats, ko kristietībā un dainās dēvē par atturību, šķīstību, tiklumu. Tā ir iekšēja un ārēja askēze, nepārtraukta sevis kontrolēšana domās, jūtās, darbos, vēlmēs. Tikumība – tas ir darbs ar sevi.
Ernests Brastiņš norāda uz 3 galvenajiem tikumiskā “darba” virzieniem:
1. esi dievbijīgs jeb esi dievājs,
2. esi gudrs, darbīgs, daiļš un priecīgs (attiecībā pret sevi),
3. esi mīļš, saderīgs, devīgs un taisnīgs (attiecībā pret citiem).
Savukārt lords Šāftsberijs akcentē vēl kādu iepriekš neapskatītu šķautni, kas noteikti nav mazsvarīgāka: “Cilvēku pretī tikumam virza estētiskas jūtas – skaistuma izjūta, kas ļauj uztvert labā skaistumu un ļaunuma nepievilcību un neglītumu.”
Viss savā starpā saistīts. Lai cilvēks izaugtu par tikumīgu cilvēku, ko dainās apzīmē ar vārdiem “balts”, “ticis”, “dižs”, nozīme ir visam – videi, ģimenei, audzināšanai, skolai, sabiedrībai, kultūrai, pašdisciplīnai, tiecībai, bet potenciāls ir jebkuram. Tā ir katra brīva izvēle, sekot savai sirds-apziņai, vai ne. Jo negatīvāk indivīda dzīvē iezīmējas kāds posms vai posmi, jo lielāka iespēja, ka cilvēkā neattīstīsies potenciāls, ko Cicerons dēvē par “tikumības sēklām”.
“Mūsu dvēselē ir iesētas iedzimtas tikumības sēklas; ja šīm sēklām ļautu attīstīties, tad pati daba aizvestu mūs līdz laimīgai dzīvei.”
Tikumības principu vienotība pasaules mācībās un reliģijās
Par Tikumību! 