Tik spilgti lido, tik ātri sadeg.
(No grupas „Piektdiena” dziesmas)
Rokmūzikas parādīšanās pagājušā gadsimta 50-jos gados iezīmējās ar pašnāvību skaita uzliesmojumu un patiesi psihisku epidēmiju, sagraujot tās morālās barjeras, kas kalpoja par zemāko dzīvniecisko cilvēka tieksmju ierobežotāju. Īpaši tas skāra intīmās dzīves sfēru. Rok-epidēmijas sākums kļuva par sākumu arī narkoepidēmijai un tā saucamajai seksuālajai revolūcijai. Beigas cilvēka zemāko miesisko instinktu savaldīšanai un dažādiem morāliem aizliegumiem. Viss atļauts!
80-jos gados parādās pank-roks (Anglijā vārds „panks” sākotnēji apzīmēja abu polu prostitūtu). Pank-roka filosofija un mērķis ir novest klausītājus līdz pašnāvībai, kolektīvai vardarbībai un sistemātiskiem noziegumiem. Pankā par “augstāko sasniegumu” tiek uzskatīta iespēja līdz asinīm savainot partneri ar skuvekļa asmeni, iešūtu džinsos vai kreklā, tad sist šo ievainoto ar aproci, kas pārklāta ar naglām un citiem asumiem.
Kādā veidā rokmūzika tik negatīvi ietekmē cilvēku?
Visa rokmūzikas tehnika ir ņemta no senajām un mūsdienu slepenajām melnās maģijas biedrībām un brālībām. Ritms, gaismas un ēnas raustīšanās biežums, skaņu sakopojums – tas viss ir virzīts uz cilvēciskās būtnes sagraušanu, viņa vardarbīgu izmainīšanu, uz visu pašaizsardzības un pašsaglabāšanās mehānismu salaušanu, uz tikumības iznīcināšanu. Ritms iegūst narkotiskas īpašības. Ja tas ir īss, piemēram, pusotrs sitiens sekundē un tiek pavadīts ar spēcīgu ļoti zemas frekvences (15-30 Hz) spiedienu, tad spēj izsaukt cilvēkam ekstāzi. Pie ritma divi sitieni sekundē un pie tām pašām frekvencēm klausītāji nonāk deju transā, kas ir līdzīgs narkotiskajam transam.
Ir bijuši gadījumi, kad pārliecīgi augstas vai zemas frekvences nopietni traumēja smadzenes. Rokkoncertos bieži vērojama skaņas kontūzija, skaņas apdegumi, dzirdes un atmiņas zaudēšana. Kā ritms, tā arī frekvence „ved” pie atkarības no tām, jo cilvēkam parādās vajadzība pēc arvien augstakām frekvencēm, kas tuvojas ultraskaņai. Bet tas jau draud ar letālu iznākumu – un mirstību amerikāņu ārsti jau ir fiksējuši. Tāpat aug vajadzība pēc ritma paātrināšanas.
Agresīvais roks ir pieņēmis pilnu komplektu melnās maģijas rituālu, apvārdojumu ar mērķi precīzi atskaņot tādus ritmus, kas noved auditoriju ekstātiskā pārdzīvojumā. Ritms spēcīgi kairina visas emocionālās, fiziskās un fizioloģiskās pulsācijas, izsaucot stipru nervu sistēmas uzbudinājumu un domāšanas procesu paralīzi. Mūsdienās skaņas intensitāte aiziet līdz 120 decibeliem, kaut arī cilvēka dzirdei norma ir 55 decibeli. Pārāk augstas skaņas uz cilvēka organismu iedarbojas graujoši – tamlīdzīgu mūziku speciālisti sauc par „mūziku – slepkavu”, „skaņas indi”. Tas jau ir izšķirošais uzbrukums visai cilvēka personībai. Uzbudinošajai ritma pulsācijai pievienojas vēl kairinoša trokšņa efekts, kas pēc savas būtības noved pie nervu spriedzes. Tādā veidā tiek radīta totālas spriedzes atmosfēra, lai pēc tam dotu vaļu stiprām kaislībām, kas ved uz stihiskām to apmierināšanām. Bungu rīboņas, ģitāras, elektroniskie sintezatori, gaismas efekti, kliedzieni, ķermeņu kustības – tas viss izlaužas ar mežonīgu spēku un caurauž cilvēka jūtīgo organismu.
Ātra gaismas un tumsas mija noved cilvēku pie ievērojamiem orientācijas traucējumiem, reakcijas pasliktināšanās. Pie noteikta ātruma gaismas mirgošana sāk mijiedarboties ar smadzeņu alfa – ritmiem, kuri kontrolē uzmanības koncentrācijas spēju. Pie tālāka gaismas – tumsas mirgošanas ātruma pieauguma iestājas pilnīgs kontroles zudums.
Viss smagā roka tehniskais arsenāls ir virzīts uz to, lai manipulētu, spēlētos uz cilvēka kā uz mūzikas instrumenta. Mūzika izrādījās spējīga totāli izmainīt cilvēka individualitāti, jo tā vienlaicīgi ietekmē kā kustību, tā emocionālos, intelektuālos un seksuālos centrus. Līdz ar to ietekme skar visus cilvēka personības plānus: fizioloģisko, psiholoģisko, emocionālo un garīgo.
Fizioloģiskie traucējumi – tās ir pulsa un elpošanas izmaiņas iedarbība uz muguras smadzeņu centriem (veģetatīvo nervu sistēmu, saistītu ar personības zemapziņas sfēru), redzes, uzmanības, dzirdes, cukura līmeņa asinīs izmaiņas, endokrīno dziedzeru sekrēta paaugstināšanās. Ārstu grupa no Amerikas Boba Larsena vadībā paziņojusi kategoriski: „Zemas frekvences vibrācijas, ko rada basģitāra un kurai pievienojas vienādi atkārtots ritms, ievērojami ietekmē cerebrospinālā (muguras smadzeņu) šķidruma stāvokli. Šis šķidrums, savukārt, tieši ietekmē tos dziedzerus, kas regulē hormonu izdalīšanos, būtiski izmainās insulīna daudzums asinīs. Rezultātā tiek izjaukts virsnieru un dzimumhormonu līdzsvars tā, ka dažādās morālā krituma kontroles funkcijas pazeminās zem tolerances sliekšņa vai pilnībā neitralizējas. Muzikālā ritma uztvere saistīta arī ar dzirdes – kustību aparātu. Bet gaismas mirgošana mūzikas ritmā stimulē centrus, kas saistīti ar halucinogēnām parādībām, galvas reiboņiem, sliktu dūšu. Tomēr pamatiedarbība ir vērsta uz smadzenēm un paredzēta apziņas līmeņa pazemināšanai. Tas ir analogs narkotiskajai iedarbībai. Dominējošais ritms sākumā notver smadzeņu kustību centru, tad stimulē atsevišķas endokrīnās sistēmas hormonālās funkcijas. Bet galvenais sitiens ir vērsts uz tiem smadzeņu centriem, kas cieši saistīti ar cilvēka dzimumsistēmas funkcijām. Daudzām senajām tautām ar lielu bungu palīdzību, rībinot konkrētus ritmus, izpildīja nāvessodus!
Ilgāku laiku klausoties roku nav iespējams nepakļaut sevi dziļām psiho-emocionālām traumām. Zūd arī paškontroles spēja, būtiski pavājinās prāta darbības un gribas kontrole, neapvaldīti jūtu un emociju uzbangojumi ved pie grautiņiem, vandālisma un nekārtībām, īpaši lielos cilvēku pūļos.
Spēcīgai iedarbībai tiek pakļauta spriestspēja, tā paliek stipri vien notrulināta, bet dažkārt pat pilnīgi neitralizēta. Tieši šādā morālā apjukuma stāvoklī iedegas zaļā gaisma mežonīgām, iepriekš savaldītām, kaislībām – naidam, dusmām, greizsirdībai, atriebībai, cietsirdībai. Un tas viss ir virzīts uz to, lai pakļautu klausītāju mūzikas izpildītāja vēstījumam.
Zemapziņas vēstījums – tāda informācija, kuru personība uztver ārpus savas apziņas ietvariem, t.i. caur zemapziņnu. Tādi vēstījumi nekad nevar tikt identificēti, izmantojot apziņas iespējas – tikai septītā daļa informācijas tiek uztverta caur apziņu, viss pārējais caur zemapziņu. Zemapziņas vēstījumi apiet dzirdi, redzi, ārējās jūtas un iekļūst zemapziņas dziļumos. Tajā gadījumā, kad smadzenes ilgstoši tiek pakļautas skaņas signāla iedarbībai uz zemapziņu, tajās noris bioķīmiska reakcija, līdzīga tai, kādu izsauc morfija dūriens. Kad cilvēks atrodas narkotiskajā transā, zemapziņas vēstījumi pārvēršas programmās kā obligāti izpildāmās darbībās. Notiek totāla kolektīva notrulināšana, zombēšana.
Galvenā bīstamība slēpjas apstāklī, ka neaizsargātā auditorija pilnīgi nenojauš, ka pārdzīvo visdziļāko ielaušanos svētākajā savas būtnes daļā – apziņā, zemapziņa un virsapziņā. Vēstījumi, noķerti zemapziņas līmenī, atkodējas, rekonstruējas un caur atmiņu tiek nodoti apzinātajam „es”, izejot cauri barjerām un sliekšņiem, saistītiem ar uzkrāto morālo pieredzi, apejot individuālos un kolektīvos arhetipus. Zemapziņas vēstījumi var nest šādas programmas:
- Visu veidu izvirtības;
- Aicinājumi uz sacelšanos pret noteikto kārtību;
- Pašnāvības motivācija;
- Pamudinājums uz vardarbību un slepkavību;
- Kalpošana ļaunumam.
Smalkākai un ne tik pamanāmai zemapziņas vēstījumu nodošanai frāzes iedzied atpakaļejošā secībā, t.i. tādā veidā, ka tās kļūst saprotamas, atskaņojot dziesmu „atpakaļgaitā”. Izdarītie pētījumi ļāvuši secināt, ka zemapziņa ir spējīga uztvert frāzes pat šādā atpakaļgaitā, atkodējot informāciju pat it kā no svešas valodas.
Informācija, kas paredzēta uztveršanai ar apziņu un zemapziņu, dažkārt satur ne tikai vardarbības aicinājumu, bet arī tumsas spēku slavinājumu. Grupas „Rush” dziesmā „Himna” ir šādi vārdi: „O, sātan, tieši tu spīdi… sātana vaidi…upura vaidi… Es zinnu, ka tu esi tas, kuru es mīlu”. Bet tādi vārdi skan slavenās grupas „Kiss” dziesmā „Pērkona dievs”: „Mani audzināja dēmons. Esmu sagatavots tam, lai valdītu, tāpat kā viņš. Es – tuksneša kungs, mūsdienu dzelzs cilvēks. Es vācu tumsu, lai gūtu sev prieku. Un es pavēlu tev nokrist ceļos. Pret pērkona dievu, rokenrola dievu”.
“Apmānītie nenojauš, ka viņus māna”, – šie vārdi pieder Vendijam Viljamsam (Wendy O. Williams) no grupas Plasmatics. Nē, tos viņš nemeta acīs saviem faniem tieši, bet tie ir skaidri saklausāmi, ja reproducē vienu no viņa ierakstiem atpakaļgaitā. Iespējams, tie ir vienīgie patiesie vārdi, ko teicis kāds rokmūziķis. Tie skan filmā “Elles zvani”.
Filmas autors Ēriks Holnbergs iekļūst pašā rokmūzikas sirdī, izceļot pārsteidzošus, nevienam nezināmus rokmūzikas būtības pierādījumus, tās iedarbību uz cilvēkiem.
- gada septembrī grupas “Barbari” (Варвары) koncerta laikā arestēja tās solistu Filu Tolstidu. Viņu apsūdzēja nekārtību celšanā koncerta laikā. Fils izbeidza savu īso karjeru ar Jēzus sišanas krustā imitāciju un agresīviem izteikumiem pret Dievu un lūgšanām. Konflikts radās, kad Tolstids pagriezās pret dežūrpolicistu un nodziedāja frāzi: “Rij nāvi, mēsls!!!” (“Жри смерть, мусор!!!”). Pēc karjeras sagrūšanas, pilns naida, Fils Tolstids kļuva par misionāru Dienvid-austrumāzijā. Viņš saka: “Rokenrols – tie ir meli, meli, kas gandrīz mani nogalināja”.
Patiešām, dažu ansambļu simbolika un raksturs ir tāds, ka to var raksturot kā rok-sātanismu.
Grupa “AC/DC”dziesmā “Hell’s Bells” (“Elles zvani”) dzied:
“Esmu dārdošs zibens. Es izleju lietu…
Es atnāku kā negaiss, mani zibeņi mirdz pa visām debesīm!
Tu vēl esi jauns, bet tu mirsi.
Es neņemšu gūstekņus
Un nepadalīšos ne ar vienu dzīvību un neviens nespēs man pretoties!
Mani sauc zvans.
Es paņemu tevi līdz uz elli.
Mans nodoms ir paņemt tevi līdz.
Sātans ņem tevi.
Elles zvani!”
Šī grupa galvenokārt koncentrējas uz sātana un elles slavināšanu un aicina veltīt sevi sātanam, lai iegūtu laimi ellē uz mūžiem.
Pankgrupas “Mirušais Kenedijs” dziesmā “Es nogalinu bērnus” skan šādi vārdi: “Dievs teica, lai es skalpēju tevi dzīvu. Es nogalinu bērnus. Es mīlu redzēt tos mirstam. Es nogalinu bērnus. Es piespiežu viņu mātes raudāt. Es spiežu viņus ar automašīnu. Gribu dzirdēt viņu kliedzienus. Es baroju viņus ar saindētu ledeni. ”
Mūsu angļu valodu nezinošie rokmūzikas fani var sadzirdēt pat vēl ne to vien, neaizdomājoties, kāds nodoms un jēga stāv aiz ritma, kas iekļūst pašā zemapziņas dziļumā. Un uz kurieni tas ved?
Doktors Deivids Elkins grāmatā “Steidzīgais bērns”raksta: “Maz kas izslīd no visur ietiecošās rokmūzikas stihijas. Tā tiražē pelēkus pasaules uzskata šablonus, kontrolē, kā ģērbties, kā domāt… Pēc šiem šabloniem jauni cilvēki pamostas, vada mašīnu, izklaidējas, mācās un atkal aizmieg.”
Pētījumi parādīja, ka skaļa, griezīga, caururbjoša skaņa veicina olbaltumvielu recēšanu šķidrā vidē. Citiem vārdiem, jēla ola, kas nolikta pretī skaļrunim dārdoša rokkoncerta laikā, var pēkšņi pārvērsties cieti vārītā gatavā olā.
Mūsdienu rokkgrupas strādā diapozonā no 80 – 20 tūkstošiem hercu un pat zemāk. Bija gadījumi, kad pārlieku augstas vai zemas frekvences nopietni bojāja smadzenes. Rokkoncertos neretas ir skaņas izraisītas kontūzijas, skaņas apdegumi, dzirdes un atmiņas zaudēšana. Skaļums un frekvence sasnieguši tik iznīcinošu spēku, ka 1979. gadā Pola Makartnija koncerta laikā Venēcijā sabruka koka tilts, bet grupa “Pink Floid” spēja sagraut tiltu Skotijā. Šai grupai ir arī vēl viens dokumentāli piefiksēts “sasniegums”: koncerts brīvā dabā noveda pie tā, ka blakus esošajā ezerā uzpeldēja apdullinātas zivis.
Savā laikā grupa “Bītli” spēlēja 500-600 vatu jaudas līmenī. Daži mūsdienu izpildītāji strādā jau 70 tūkstošu vatu līmenī, mēģinot pietuvoties 100 000. Vai cilvēkam ir labi pēc 10 minūšu nokļūšanas šādā skaņas “maisā”? Septītklasnieki, piemēram, uz kādu laiku pēc tam aizmirsa reizrēķina tabulu. Bet Japāņu žurnālisti lielākajās Tokijas rok-zālēs uzdeva trīs vienkāršus jautājumus: kā jūs sauc?, kur jūs atrodaties?, kāds šobrīd ir gads? Un neviens no aptaujātajiem nevarēja atbildēt! Kāpēc? Vācu profesors B.Rauhs uzskata, ka tāda mūzika izsauc tā saucamo stresa hormonu izstrādāšanos un tie nodzēš daļu smadzenēs esošās informācijas. Cilvēks ne tikai vienkārši aizmirst kaut ko no tā, kas ar viņu bijis vai ko viņš ir mācījies. Viņš intelektuāli degradējas.
Cilvēks, kas vairāk vai mazāk pastāvīgi izjutis šāda tipa mūzikas ietekmi, kļūt galēji uzņēmīgs pret dažādiem maģiskiem rituāliem, kurus izmanto roks tiešā vai slēptā veidā – lādējumi, sazvērestības, seksuālo attiecību imitācijas vai pakļaušanās spēkam. Kopsummā, mūzika līdz 120 decibeliem (cilvēka dzirde normāli ir noskaņota uz 55 decibeliem) plus gaismas mirgošana, kas noteiktā frekvencē noved cilvēku nespējā kontrolēt uzmanību, tas viss galarezultātā izraisa dziļas psiho-emocionālas traumas, pazūd automātiskie refleksi un dabiskās aizsardzības mehānismi. Bet mērķis – pakļaut cilvēku neapzinātiem vēstījumiem, kas ierakstīti klipos un diskos. Rezultātā cilvēka apziņa var izmainīties tik tālu, ka pilnībā pieņem no mūzikas nākošo informāciju, kas provocē un aicina uz dažādām izvirtībām, bezjēdzīgām sacelšanām un grautiņiem, pašnāvībām, agresiju, vardarbību, ļaunumu.
Daži rokmūziķi ļoti labi saprot, kāda vara ir viņiem pār cilvēkiem koncertu laikā un apzinās šīs varas cēloni un sakni.
Deivids Krosbi, atbildot uz jautājumu žurnālā “Rolling Stone Magazine”, atbild, ka viņš pārveido viņa auditorijas pasaules redzējumu un pat apzog to viņu vecākiem.
Par “roka ģēniju” dēvētais Džimmijs Hendriks 1969.g. žurnālam “Life” paziņoja: “Ar mūzikas palīdzību man labāk izdodas pārliecināt cilvēkus. Caur cilvēkus hipnotizējošu mūziku, novedot tos primitīvā līmenī un tur, atrodot to visvārgāko vietu, tu vari iegalvot visu, ko vēlies.”
Citi izpildītāji, smeļoties savu radošumu no tā paša tumšā avota, paši pārstāj kontrolēt sevi, kļūst sveša spēka pārvaldīti. Viņi paši par to stāsta. Ģitārists Džons Maklaflins: “Kaut kad vakarā spēlējām koncertā, un pēkšņi kaut kāds gars manī iemājoja, un es sapratu, ka spēlēju vairs ne es pats.” Grupas “The Who” solists Pīters Tounsšends stāsta: “Es nezinu, kā to izskaidrot, bet es nevaru sevi uz skatuves kontolēt. Domāju, neviens no rokmūziķiem nevar sevi kontrolēt. Nezinu, kā to izskaidrot, bet es vairs nevaldu pār sevi. Tāda sajūta, ka es varu kādu nogalināt.” Šīs grupas dalībnieki mīl uz skatuves izspēlēt nāvessodu ar giljotīnu, viņiem pieder izteikumi “Es mīlu nāvi”.
Protams, šis vardarbības un nāves gars iedarbojas ne tikai uz pašiem rokmūziķiem. Tieši rokenrola gadsimtā par 10 000 procentu pieaudzis noziedzības līmenis. Vardarbība koncertu laikā ieguvusi īstas epidēmijas raksturu.
Neizskaidrojamas agresijas vadīti kliedzošie koncertu klausītāji mētā kulakus, saucot to par stilīgu deju. Vardarbības akti pāraug slepkavībās un cilvēkupurēšanās. Tā piemēram, grupas “The Who” uzstāšanās laikā 1981.g. pūlis nāvīgi sadragāja 11 cilvēkus, bet 42 guva ievainojumus.
1985.g. 12.aprīlī 14-gadīgs metālists nogalināja trīs cilvēkus. Grupas “Iron Meidon” fans aizgāja līdz tādam neprātam, ka izgrieza uz krūtīm skaitli 666 (tiek uzskatīts par sātana skaitli), ietekmējoties no “Eddie” – mīļotās grupas simbola – un šīs ietekmes iespaidā galu galā nonāca pie slepkavības. 14-gadīgais Tomijs Salimans paņēma medību nazi un zvērīgi nogalināja savu māti, nogriežot labo roku un noņemot skalpu, tad nogrieza paša rokas kaulu un pārgrieza sev rīkli. Ne alkohols, ne narkomānija nebija šīs rīcības iemels. Atslēga uz notikušā mīklu atrodama viņa dienasgrāmatā: viņš bija ievilkts sātaniskā sektā un veltījuma akts notika ar smagā metāliskā roka palīdzību…
Mūzikas apdullinošais troksnis apslāpē sirdsapziņas balsi, kas katram dota no dzimšanas. Cilvēks nonāk līdz visa svētā zaimošanai.
Daudzas grupas izmanto īpašu žestu – ar pirkstiem izveido it kā divus ragus, kas simbolizē velnu, visu sātanisko. To plaši izmanto šobrīd populārie “Kiss”, Ozijs Osborns, pat Kriss de Burgs un daudzi citi.
Lielākā daļa dziedātāju atrodas tādā prāta aptumsumā, ka dažkārt paši nesaprot, ko vēsta. Kad Pīters Merfijs no grupas “Bauhaus” dziedāja latīņu valodā apgrieztā secībā “Tēvs, Dēls un Svētais Gars”, klausītājiem radās nomācoša sajūta. Viņi atzinās, ka licies, it kā viņi spētu kādu nogalināt ar nazi.
Nereti var vērot publiskas garu izsaukšanas, kā to darīja Džimmijs Hendriks, izmantojot afrikāņu vu-du ritmus un kur uzstāšanās ļoti atgādināja “vu-dvēseles” ceremoniālās dejas. Hendriksa draugi stāsta, ka viņš nereti esot izteicies, it kā viņā iemājojis velns, ka viņš nevalda pār sevi un tas, kā viņš uzstājas, nenāk no viņa.
Dažas grupas nosaucas “garu” vārdos, daži izpildītāji pieņem to vārdus. Lūk Elisa Kūpera liecība: “Dažus gadus atpakaļ es apmeklēju spiritisma seansu, kurā Normans Bakls lūdza atsaukties garu. Galu galā gars ieradās un ierunājās ar mani. Viņš apsolīja man un manai mūzikas grupai slavu, varu pār visu rokmūzikas pasauli un nedzirdētas bagātības. Vienīgais, ko viņš prasīja no manis, tas ir atdot viņam manu ķermeni. Šīs apmaiņas rezultātā es kļuvu slavens visā pasaulē. Lai to sasniegtu, es pieņēmu to vārdu, ar kuru viņš stādījās man priekšā seansa laikā.” Tā Vinsents Funjers ieguva pseidonīmu Eliss Kūpers – raganas vārdu, kas nomira pirms gadsimta. Šis izpildītājs bija slavens ar savām runām par visu veidu izvirtībām. Daiļrunīgs ir arī viņa albums “Eliss Kūpers iet ellē”.
Bieži šādu mūziķu uzstāšanos pavada arī speciāli “šovi” – Eliss Kūpers meta zālē čūskas, simulēja pašnāvību pakaroties, spēlēja ar katlu, kas pildīts ar dzīvnieku asinīm un iekšējiem orgāniem, ko pēc tam bez brīdinājuma izmētāja skatītājos. Pankgrupas par īpašu stilu uzskatīja nokārtoties publiski turpat uz skatuves.
Vesels lērums pētījumu tika veltīti tieši tam, lai noteiktu iespējamo saistību starp konkrētu stilu mūziku un bērnu un jauniešu tieksmi uz suicīdu, agresiju un amorālu uzvedību. Problemātiskākie izrādījās smagais metāls un reps.
Pēc amerikāņu sociologu pētījumu rezultātiem, nepilngadīgo afroamerikāņu (12-17 gadi) likumpārkāpēju vidū populārākais mūzikas stils bija reps. Pie tam 72% atzīst šīs mūzikas ietekmi uz viņu jūtām un domām, bet tikai 4% atzīst tiešu ietekmi uz izdarītajiem likumpārkāpumiem.
Tika veikts arī pētījums par to, kā smagā metāla mūzikas žanrs ar seksuāli agresīvu saturu ietekmē jauno vīriešu attieksmi pret sievietēm, seksuālās uzbudinātības līmeni un vardarbības pieļaušanu attiecībā pret sievietēm. Tika atskaņoti trīs veidu mūzikas žanri: smagais metāls ar seksuāli agresīvu dziesmu tekstu, smagais metāls ar “kristietisku” saturu un viegla klasiskā mūzika. Rezultāti parādīja, ka neatkarīgi no dziesmu teksta, smagā metāla mūzika pastiprināja “vīrišķības” kultu un negatīvu attieksmi pret sievietēm.
Secinājums – vienalga, vai dziesmu tekstu jūs saprotat vai nē, mūzika pati par sevi nes konkrētu enerģētiku un ietekmē jūsu domas, emocijas un uzvedību.
Par Tikumību! 