Es esmu par darbu Vispārības Labumam

Starptautiskās sabiedriskās kustības “PAR TIKUMĪBU!” dalībnieka kodeksa ceturtais punkts ir par darbu.

Sāksim ar vienkāršu jautājumu: kāpēc cilvēks strādā? 99 procenti ļaužu atbildēs: protams, tāpēc, lai nopelnītu naudu. Tikai viens procents vai pat mazāk teiks, ka viņi strādā Vispārības Labumam, lai palīdzētu cilvēkiem un citām dzīvajām būtnēm.

Kam cilvēkiem vajadzīga nauda? Atbilde vienkārša: lai paēstu, uzlabotu dzīves apstākļus, apmierinātu citas vēlmes. Jo lielāki kļūst ienākumi, jo gribas ģērbties labāk, vajag prestižāku auto, komfortablāku mājokli prestižākā rajonā, braukt atpūsties uz ārzemēm un tā tālāk līdz bezgalībai. Jo ar laiku cilvēkam apnīk visi labumi un vēlmju apmierināšana, lai kādi tie arī nebūtu, un cilvēks atkal dzenas pēc naudas, lai nopirktu jaunus labumus un apmierinātu jaunas vēlmes.

Atcerēsimies stāstiņu par akmeņkali.

Akmeņkalim pajautāja:

– Ko tu dari?

– Es nesu akmeņus, – atbildēja akmeņkalis.

– Kāpēc tu nes akmeņus?

– Lai nopelnītu naudu.

– Kam tev nauda?

– Lai nopirktu pārtiku spēku atjaunošanai.

– Kam tev spēki?

– Lai nestu akmeņus.

Loks noslēdzies. Tā ir dzīve kā vāverei ritenī, kura neiedomājami nopūlas un visu dienu kustas līdz pilnīgam pagurumam, bet tik un tā nav izkustējusies no vietas, nekur tālāk nav tikusi.

Daudzu cilvēku dzīve uz planētas atgādina šo riņķa danci. Kamēr mēs strādājam, lai nopelnītu naudu, mēs nekur nepavirzāmies. Mēs nemitīgi saistām savu darbu ar kaut kādu taustāmu rezultātu.

Taču darbs pats par sevi ir liela vērtība. Īsts darbs nes augstāko labumu dvēseles attīstībai. Gala iznākumā nozīme būs ne jau jaunam kafijas automātam, kažokam vai auto, bet pavisam citam mūsu darba rezultātam: tām iemaņām un pieredzei, kas nepieciešama mūsu individualitātes attīstībai.

Pajautāsim sev vēl kādu vienkāršu jautājumu: vai darbs mums dara prieku? Vai mēs gūstam pašu galveno gandarījumu dzīvē – gandarījumu par darbu?

Šī sajūta ir izbaudāma katram bērnam. Bērns strādā no rīta līdz vakaram, viņš pastāvīgi ir ar kaut ko nodarbināts. Mums izskatās, ka viņš vienkārši rotaļājas. Bet patiesībā viņš rada! Bērns nav piesaistījies darba rezultātam, viņam svarīgs ir pats process, kas viņam sniedz gandarījumu. Taču paiet tikai daži gadi, un saskaroties ar pieaugušo cilvēku vērtību sistēmu, bērns zaudē interesi par darbu. Tāpēc, ka darbs kā tāds sabiedrībā netiek augsti vērtēts. Sabiedrībā vērtē tikai spēju nopelnīt naudu.

Tālāk jau jaunais cilvēks nevis strādā un gūst gandarījumu par paveikto darbu, bet ir spiests pelnīt naudu – papīriņus, kas saņemti patiesa prieka vietā, ko dod īsts darbs Vispārības Labumam. No šejienes rodas neapmierinātība ar dzīvi un protests.

Ko gan darīt? Man tik un tā ir jānopelna nauda! Man taču ir jāpabaro ģimene! – pamatoti iebildīs lasītājs.

Mēs nevienu neaicinām pamest darbu. Mēs runājam par pareizu attieksmi pret darbu. Mēs runājam par motīvu, kas cilvēku virza viņa darbos.

Pirms sākam kaut ko darīt, pamēģināsim sev godīgi atbildēt, kas mūs patiesībā virza. Kaut kādas personiskas intereses: vēlēšanās iegūt sev vairāk kādus labumus, pierādīt citiem kaut ko, parādīt savu centību, saņemt vispārēju atzinību? Iepriekšējā sarunā mēs tieši runājām par ļoti vienkāršajiem darbiem, ko paveicam nesavtīgi, ar lielu Mīlestību pret tuvākajiem un planētu.

Ja mēs pelnām naudu ar pienākuma sajūtu pret tuviniekiem, kam vajadzīga pārtika, apģērbs, mājoklis, tad šajā gadījumā mūsu darbam būs pavisam cita jēga un nokrāsa nekā tad, ja mēs pelnām naudu tikai baudas gūšanai no dzīves.

Padomāsim, ko mēs izjūtam un kādas domas mūs apmeklē, kad mēs veicam savu parasto darbu mājās vai darba vietā. Visticamāk, ka tikai nedaudzi varēs teikt, ka darba laikā viņi apzināti ir strādājuši Vispārības Labumam, visu dzīvo būtņu labā.

Jo reāli tad, kad cilvēki ir dzīves burzmā un steigā, viņiem prātā neienāk, ka viņi strādā Vispārības Labumam, Labajam, Dievam. Kā jau iepriekš runājām, visbiežāk cilvēki strādā, lai nopelnītu naudu, lai pakāptos pa dienesta kāpnēm, taisītu karjeru. Cilvēkus virza dažādi motīvi, bet ne Vispārības Labums. Tas motīvs, ar kādu cilvēks sāk darbu, uzspiež zīmogu visam, ko viņš dara dienas laikā.

Tomēr svarīgs ir ne tikai pats darbs, bet svarīgs ir noskaņojums, stāvoklis, kādā cilvēks darbojas: vai cilvēks ir Mīlestības pilns vai arī viņam nav šo jūtu. Svarīgs ir impulss, ko cilvēks piešķir katram aizsākumam.

Ja cilvēks ir spējīgs ielikt darbā visu savu Mīlestību, kādu viņš tajā brīdi spēj just, ja viņš dara kaut vai ļoti mazu darbu, bet ar lielu Mīlestību, tad viņa ieguldījums var ļoti daudz ko mainīt uz mūsu planētas. Tieši visvienkāršākie un šķietami vismazākie darbi, kas paveikti ar Mīlestību, spēj pārveidot mūsu nepilnīgo pasauli.

Mēdz būt arī tā, ka daži cilvēki veic, kā varētu šķist, visievērojamākās lietas, nodarbojas ar labdarību, sniedz palīdzību kādam. Bet visam, ko viņi dara, gala iznākums ir bēdīgs. Tas notiek tāpēc, ka sākotnēji lēmuma pieņemšanas brīdī viņu nodoms nebija ar Mīlestību ietonēts. Izrādās, ka tādu darbību rezultāts jeb auglis ir sapuvis.

Ilustrācijai – mūsdienu stāstiņš.

Kādam cilvēkam bija dedzīga vēlēšanās uzcelt Skaistuma un Harmonijas templi, kur varētu atnākt katrs, kas noguris no dzīves burzmas, un piepildīties tur ar skaistumu, saņemt palīdzību un mīlestību. Viņš sāka stāstīt cilvēkiem par savu ideju, un cilvēki, pēc skaistuma noilgojušies, bija atsaucīgi. Vieni pārskaitīja naudu tempļa celtniecībai, citi kā brīvprātīgie atbrauca uzcelt to.

Celtniecība strauji virzījās uz priekšu, bet cilvēkam, kas bija iecerējis uzcelt templi, nebija viegli, jo bija jāiedziļinās visās viņam nepazīstamajās celtniecības niansēs, gadījās, ka tika piegādāti nekvalitatīvi celtniecības materiāli, bija jāsastopas ar cilvēku slinkumu un bezatbildību. Bet visvairāk viņu nomāca tas, ka ne visa celtniecībai pārskaitītā nauda tika iztērēta vajadzīgajam mērķim, daļa no tās “aizplūda smiltīs”.

Reiz viņš satikās ar gudru cilvēku un padalījās ar viņu savos pārdzīvojumos.

–  Daudzi cilvēki ziedoja naudu tempļa celtniecībai, – viņš stāstīja. – Kādi – lielas summas, bet citi dažkārt pavisam nedaudz naudas no saviem pieticīgajiem ienākumiem. Es raudāju no prieka un aizkustinājuma, saprotot, ka šie cilvēki dalījās ar pēdējo, kas viņiem ir. Bet es nespēju pareizi rīkoties ar visu naudu, daļa no tās tika iztērēta veltīgi. Kā es tagad lai skatos acīs šiem cilvēkiem?

–  Tavas vainas te nav, –  atbildēja gudrais cilvēks. – Cilvēki ir ziedojuši naudu, dažādu motīvu vadīti. Cilvēki var liekuļot cits cita priekšā un slēpt savus īstos motīvus un negatīvās domas. Bet Dievs redz visu, un nav iespējams noslēpt no Viņa ne mazāko cilvēka dvēseles kustību. Tāpēc arī gāja zudumā tā nauda, kas bija ziedota ar kaut kādu savtīgumu un bez Mīlestības.

Turpini tempļa celtniecību, un lai visu tavu gājumu dzīvē pavada tikai Mīlestība!

Tātad – ir jāiemācās katrā lietā un darbā apzināties visas savas darbības, domas un jūtas, lai darba augļi būtu patiešām derīgi.

Iedomāsimies, ka mums blakus pastāvīgi atrodas neredzams liecinieks, kas vēro visas mūsu darbības un pat katru mūsu dvēseles kustību. Tad mēs tik tiešām ar lielāku atbildību izturēsimies pret visām savām darbībām un visām izvēlēm, ko mēs izdarām savā dzīvē.

Izdarīsim kopsavilkumu. Strādāt Vispārības Labumam nozīmē strādāt nevis sev personīgi, bet citu cilvēku labā, visu dzīvo būtņu labā, mūsu kopējās mājas – planētas Zeme labā.

Katru reizi, kad mēs būsim izvēles priekšā, kā rīkoties, vispirms vajag saprast, kāds motīvs mūs virza šajā izvēlē. Pat tad, ja sākumā šķitīs, ka šī izvēle nesīs mums zaudējumu un būs neizdevīga pēc visiem cilvēku likumiem un no elementārās cilvēciskās loģikas viedokļa, pat tad nav vērts krist izmisumā.

Par atbildi mūsu nesavtīgajai rīcībai Vispārības Labumam Dzīve vienmēr pasniedz mums negaidītas dāvanas. Tam ir daudz piemēru.

Ceļinieks brauca pa kalnu ceļu. Viņš ļoti steidzās nokļūt vajadzīgajā vietā. Ceļa malā viņš ieraudzīja cilvēku, kam bija vajadzīga palīdzība. Vecītis neveiksmīgi mēģināja iekurt ugunskuru, arī malkas viņam bija maz. Ko darīt: apstāties un palīdzēt vecajam cilvēkam, bet tad zaudēt laiku? Vai atstāt veco cilvēku nelaimē, bet nokļūt laikā? Ceļinieks nolēma palīdzēt. Kamēr viņš meklēja malku un gatavoja vakariņas, saule norietēja, un viņam bija jāpārnakšņo pie ugunskura. No rīta ceļinieks devās ceļā pa citu, īsāku ceļu, ko viņam parādīja vecais cilvēks, un viņš nokļuva vajadzīgajā vietā daudz ātrāk nekā bija ieplānojis.

Lūk, tā arī mēs: ja nepadosimies īgnuma sajūtai, tad mūsu priekšā pavērsies jauns ceļš, par ko agrāk nenojautām, un šis ceļš daudzkārt paātrinās mūsu kustību.

Tatjana Mikušina, Jeļena Iļjina

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s