Māte Terēze – mūžs mīlestībā

Māte Terēze (1910-1997) ir viena no lielākajām un spilgtākajām 20. gadsimta personībām. Viņa savu dzīvi veltīja kalpošanai visnabadzīgākajiem no nabagiem un ļāva, „lai Dievs mīl ar viņas starpniecību”. Māte Terēze visai pasaulei ir kristīgās mīlestības un līdzcietības simbols.

Māte Terēze (Agnese Gondža Bojadžiu) dzimusi albāņu izcelsmes katoļu ģimenē. Viņas māte Drana allaž ņēma līdzi savus bēnus uz rīta Misi un vakarā kopā ar viņiem lūdzās Rožukroni. Māte apmeklēja arī nabagos un slimos. Ģimene dzīvoja pārticīgi, līdz 46 gadu vecumā nomira Agneses tēvs. Sākās finansiālā ziņā grūti laiki. Lai nopelnītu iztikai, māte veica dažādus rokdarbus.

Jau 12 gadu vecumā Agnese paziņoja ģimenei, ka grib kļūt par mūķeni. 18 gadu vecumā Agnese ar mātes piekrišanu atstāja ģimeni, lai kā māsa Terēze pie Loreto māsām veltītu savu dzīvi misijai. Māti un māsu viņa vairs nekad nesatika, jo komunistiskā Albānija viņai iebraukt valstī neatļāva.

Māte Terēze 20 gadus nostrādāja vidusskolā Kalkutā. Sākumā viņa mācīja ģeogrāfiju indiešu meitenēm, vēlāk kļuva par šīs skolas direktori.

Pagrieziena punkts

Pēc tik daudziem skolā nostrādātiem gadiem māte Terēze nolēma mainīt savu dzīvi un veltīt to, lai palīdzētu nabagiem un cietējiem. 1948. gadā viņa saņēma atļauju no Romas pāvesta dzīvot kā neatkarīgai mūķenei un drīz vien nodibināja Mātes Terēzes Žēlsirdības ordeni.

Māte Terēze un viņas māsas savāca no ielām nabagus, kas cieta badu, mirējus, smagi slimos. Viņi tika pabaroti, nomazgāti, viņiem tika dāvāta maiga mīlestība, rūpes un uzmanība.

Visus savus darbus māte Terēze veltīja Jēzum. Reiz kāds žurnālists, skatoties, kā viņa apkopj kādu smagu slimnieku, sacīja, ka viņš to nedarītu pat par miljonu dolāru. Uz to māte Terēze atbildēja: „Jā, par miljonu dolāru arī es to nedarītu.”

Māte Terēze un viņas māsas dzīvoja ļoti nabadzīgi. Viņa allaž esot atkārtojusi: „Lai mēs saprastu nabagus, mums pašiem jādzīvo nabadzīgi.” Visu, kas viņai tika dāvināts, viņa ātri vien aizdāvāja tālāk nabagiem vai cilvēkiem, kam tajā brīdī bija nepieciešams kāds mazs mīlestības apliecinājums.

Tos, kas sastapa māti Terēzi un viņas māsas pirmo reizi, bieži pārsteidza viņu jautrais un priecīgais gars. Savas kopienas statūtos māte Terēze bija ierakstījusi, kādam ir jābūt kopienas garam: „mīlestības pilna paļāvība”, „pilnīga atdevība” un „priecīgs prāts.” Neskatoties uz bieži vien grūtajiem dzīves un darba apstākļiem, māsas tādas arī bija. Māte Terēze ar savu labestību, disciplīnu un darbīgo garu panāca, ka tādi bija arī cilvēki viņai blakus. Leo Māsburgs, priesteris, kas ilgus gadus bija līdzās mātei Terēzei, atceras: „Ar veidu, kā viņa sveicināja un veltīja savu uzmanību, māte Terēze izmainīja gaisotni katrā telpā, kurā ienāca.” „Tam, kas viņu apmeklēja, vienmēr bija tāds iespaids, ka viņš ir vienīgais, ko māte Terēze gaidījusi.” Viņa mēdza teikt: „Nav svarīgi, cik daudz mēs dodam. Svarīgi, cik daudz mīlestības mēs savā devumā ieliekam.” Mātei Terēzei bija svarīgi, lai viņa un viņas māsas ar savu piemēru tuvinātu cilvēkus Dievam.

“Sirds redze”

Daudzi ticēja, ka viņai piemīt „sirds redze” – viņa spēja ielūkoties cilvēku sirdīs un pateikt to, ko svešinieks nevarētu zināt. Reiz kāds ceļojumu aģents lūdza parakstīt mātei Terēzei grāmatu. Viņa ierakstīja: ”Dārgais tēv Paskāl!” Aģents nodomāja, ka māte Terēze viņu sajaukusi ar kādu priesteri. Kad pēc 10 gadiem viņš savā dzīvoklī nejauši atrada šo grāmatu, viņš tiešām bija kļuvis par priesteri. Kādā citā reizē, kad māte Terēze braukusi cauri ielasmeitu rajonam, viņa pēkšņi likusi apstādināt mašīnu un uzrunājusi tur stāvošo sievieti, lai viņa vēlāk atnākot ciemos uz netālu esošo viņas māsu māju. Šī sieviete kļuva par vienu no mātes Terēzes māsām. Līdzīgu atgadījumu mātes Terēzes dzīvē esot bijis daudz.

Ir arī saglabājušies daudz stāstu par to, kā cilvēki, kas pirmo reizi dzirdot kādu mātes Terēzes runu vai uz īsu mirkli tiekoties ar viņu, pilnīgi citā gaismā ierauga savu līdzšinējo dzīvi un uzsāk jaunu.

Iespējams, ka mātes Terēzes panākumu atslēga bija mīlestība, ar kādu viņa veica visus darbus.

Māte Terēze nekad nekautrējās prasīt sīkus pakalpojumus no nejauši sastaptiem cilvēkiem savu mērķu īstenošanai. Un cilvēki arī palīdzēja. Kāds sakopēja vizītkartes, kāds aizveda uz lidostu un tml. Visās dzīves grūtībās viņa pilnībā paļāvās uz Dievu. Vņa nekad nekala stratēģiskus plānus vai ekonomiskus piesardzības pasākumus. Tam vajadzēja būt „Viņa darbam”. Un patiesi, kad pietrūka miltu, kāds pēkšņi atveda pārtiku, kad nebija naudas, lai samaksātu māsu mājas īri, kāds negaidīti noziedoja naudu. Māsas no savas dzīves pieredzes zināja, ka brīnumi notiek katru dienu. Māte Terēze bija pārliecināta, ka Dievs visu nepieciešamo sagādās.

Māte Terēze nekad un ne par vienu neteica sliktus vārdus, jo: „Ja tu kādu nosodi, tad tev nav laika viņu mīlēt.”

Visus brīvos brīžus viņa veltīja, lai atbildētu cilvēku vēstulēm, dotu padomu vai mierinātu, vai lūgšanām, jo „bez lūgšanas dvēsele ir mirusi.” Māte Terēze bieži esot teikusi: „Lūgšana mums dāvā tīru sirdi. Ja tev ir tīra sirds, tu Dievu vari redzēt itin visā un jebkurā cilvēkā.”

Mirstot māte Terēze atstāja ordeņa saimi, kas sastāvēja no 5 kongregācijām un 592 mājām. Vairāk nekā 5000 mūķeņu aptuveni 100 valstīs rūpējās par pamestiem bērniem, slimiem, veciem, nabagiem un kroplajiem. Viņa bieži mēdza sacīt: „Nabagie ir brīnišķīgi.”

gadā māte Terēze saņēma Nobela Miera prēmiju. Apbalvojumu un prēmiju viņai bija ļoti daudz. Šodien arhīvā kongregācijas galvenajā mājā Kalkutā stāv 7 kazarmu skapji, kas ir pilni ar dažādiem apbalvojumiem, ordeņiem un savāktajām markām ar viņas attēlu.

Viņas bērēm Indijā bija piešķirts valsts ceremonijas statuss. Apmēram miljons cilvēku bija atnākuši atvadīties no šīs sievietes, kas pasaulei parādīja, kādai jābūt mīlestībai pret savu tuvāko. 2003. gadā Jānis Pāvils II Māti Terēzi beatificēja.