Paris-Statement

2017. maijā Parīzē satikās Eiropas zinātnieku un inteliģences pārstāvju grupa. Viņus apvienoja kopējās rūpes par Eiropas pašreizējo politiku, kultūru, sabiedrisko dzīvi. Rezultātā radās “Parīzes paziņojums”  – “Eiropa, kurai varam ticēt”. Tas ir aicinājums Eiropas tautām aktīvi atjaunot to, kas ir labākais mūsu tradīcijās, un kopā veidot mierpilnu, cerīgu un cēlu nākotni, pievienojoties aicinājumam.

Pilna informācija šobrīd pieejama nesen izveidotajā mājaslapā https://thetrueeurope.eu/

Ieskatam saīsināts “Parīzes paziņojuma” teksts latviešu valodā; ar oriģināltekstu angļu valodā, kā arī ar tulkojumiem vairākās Eiropas tautu valodās, var iepazīties iepriekš norādītajā mājaslapā. 

Parīzes paziņojums

Eiropa, kurai varam ticēt

1. Eiropa pieder mums, bet mēs – Eiropai. Šīs zemes ir mūsu mājas, un citu māju mums nav. (..) Mājas – tā ir vieta, kur viss ir pazīstams, kur mūs atzīst, lai cik arī tālu mēs nenokļūtu. Lūk patiesā Eiropa, mūsu nenovērtējamā un neaizvietojamā civilizācija.

2. Eiropu visā tās labklājībā un varenībā apdraud viltus ideja par Eiropu. Šī pseido-Eiropa  sevi uzskata par mūsu civilizācijas “kroni”, bet patiesībā tā plāno atņemt mums mūsu mājas. (..)

4. Mēs tuvojamies strupceļam. Lielākais drauds Eiropas nākotnei nāk nevis no  Krievijas avantūriskās politikas un ne no islāmiskās imigrācijas. Eiropu apdraud smacējošais viltus Eiropas tvēriens. (..)

6. (..) Mūsu pienākums ir uzņemties atbildību par mūsu sabiedrības nākotni. (..)

13.  (..) Kamēr jaunās Eiropas saimnieki ceļ savu mākslīgo “kristietību” uz “universālajām cilvēktiesībām”, mēs zaudējam mūsu mājas.

14. Viltus Eiropa lielās ar savu galējo apņemšanos ievērot cilvēk-brīvības. Tomēr šīs brīvības ir ļoti vienpusīgas. Tās tiek uztvertas kā atbrīvošanās no jebkādiem ierobežojumiem: seksuālā brīvība, pašizpausmes brīvība, “brīvība būt pašam”. Paaudze, kas sarīkoja “1986.g. revolūciju”, uztver šīs brīvības kā nenovērtējamu uzvaru pār kādreiz vareno un dominējošo kultūras režīmu. Šie ļaudis dēvē sevi par “lielajiem atbrīvotājiem”, bet savus  noziegumus – par “izciliem morāles sasniegumiem”, par kuriem viņiem pienākas visas pasaules pateicība.

15.  Tomēr Eiropas jaunatnei nākotnes perspektīva rādās mazāk rožaina. Izvirtība un hedonisms bieži kļūst par iemeslu skumjām un esības bezjēdzībai. Laulības saites kļuvušas vājas. Seksuālās brīvības trakojošajā jūrā mūsu jauno cilvēku patiesā vēlme radīt stipru ģimeni bieži tā arī paliek nerealizēta. Brīvība, kas nomāc mūsu sirds dziļākās vēlmes, pārtop par lāstu.  Šķiet, mūsu sabiedrība slīkst individuālismā, izolācijā un bezmērķībā.

Brīvības vietā mēs esam spiesti pakļauties tukšai masu mediju vadītai patēriņa kultūrai. Mūsu pienākums ir teikt taisnību:  “1968.g. revolūcijas” paaudze nevis radīja, bet grāva. Viņi radīja vakuumu, kas šobrīd piepildās ar sociālajiem tīkliem, lētu tūrismu un pornogrāfiju.

29. (..) Mums ir jāatjauno garīgā diženuma vērtība un pienācīgi tā jāgodina, lai mūsu civilizācija varētu cīnīties pret arvien pieaugšo tendenci iekārot tikai materiālās bagātības un vulgāro izklaides industriju.

30. Cilvēciskā cieņa  – tas ir kas vairāk kā tiesības tikt atstātam vienatnē ar sevi. Tiesības pieprasīt taisnību un, vēl jo vairāk – labo, starptautisko cilvēktiesību doktrīnās nav izsmeltas. Eiropai ir jāatjauno vienprātība par morālo kultūru, lai iedzīvotāji varētu virzīties uz tikumīgu dzīvi. (..)

31. (..) Ekonomikas izaugsme, lai arī kādu labumu tā nenestu, tomēr nav augstākais labums. (..)

32. (..) Tāpat mūsu pienākums ir atjaunot Eiropā augstu kultūru, nosakot tiekšanos uz  augsto un skaisto kā mūsu kopējo standartu un noraidot mākslas pārvēršanu par sava veida politiskās propagandas ieroci. (..)

33. (..) mūsu galvenās lomas sabiedrībā – tās ir tēva un mātes lomas. Ģimene un bērni ir neatņemama daļa jebkuram priekšstatam par cilvēcisko uzplaukumu. (..)

36. Šajā mirklī mēs lūdzam visus eiropiešus pievienoties mums un atraidīt utopiskās fantāzijas par multikulturālu pasauli bez robežām. Mēs mīlam savu dzimteni un gribam nodot saviem bērniem visu cildeno, ko saņēmām no senčiem. Kā eiropiešiem mums ir kopējs mantojums, un šis mantojums aicina mūs dzīvot mierā kā nāciju Eiropai. Atgūsim sev nacionālo suverenitāti un cieņu kā kopējo politisko atbildību par Eiropas nākotni!

Philippe Bénéton (France)
Rémi Brague (France)
Chantal Delsol (France)
Roman Joch (Česko)
Lánczi András (Magyarország)
Ryszard Legutko (Polska)
Pierre Manent (France)
Janne Haaland Matlary (Norge)
Dalmacio Negro Pavón (España)
Roger Scruton (United Kingdom)
Robert Spaemann (Deutschland)
Bart Jan Spruyt (Nederland)
Matthias Storme (België)
Advertisements