Ķēniņš Dāvids ir dzimis 1035.g.p.m.ē., miris 965.g.p.m.ē. Viņš bija otrais Izraēlas valsts karalis, Izraēlas valdnieku dinastijas izveidotājs. Dāvids tiek attēlots kā ideāla valdnieka paraugs, no kura dzimtas (pa vīru līniju), saskaņā ar jūdaismu, nāks Mesija, vai, saskaņā ar kristietību, ir nācis Mesija – Jēzus Kristus.
Ķēniņa Dāvida dzīvesstāsts aprakstīts Bībeles motīvos. Šis ievērojamais cilvēks dzīvoja aptuveni pirms 3000 gadiem, un daudz kas no tā, kas mūsdienās ir zināms par tālaika mūziku, nāk no Bībelē atrodamās informācijas par Dāvidu. Tajā stāstīts par Dāvida dzīvi no pusaudža gadiem, kad viņš vēl gāja ganos, līdz pat laikam, kad viņš bija kļuvis par ķēniņu un lika lietā savas organizētāja dotības.
Mūzikai bija svarīga vieta ebreju dzīvē, it īpaši Dieva pielūgsmē. Muzicēt bija pieņemts, kad kronēja valdniekus, mūziku izpildīja reliģisku ceremoniju laikā, un mūzikas instrumentu skaņām bija sava nozīme pat tad, kad ritēja karadarbība. Mūziku labprāt klausījās valdnieka galmā, tā viesa līksmību kāzās un pasākumos ģimenes lokā, kā arī palīdzēja radīt labu gaisotni vīnogu un labības novākšanas laikā.
Taču mūzikai bija arī dziļi garīga nozīme – spēja ierosināt prātu un sagatavot praviešus garīgas informācijas uzņemšanai. Elīsa reiz saņēma Dieva norādījumus, skanot stīgu instrumenta skaņām. (2. Ķēniņu 3:15.)
Dāvida dotības izpaudās gan mūzikā, gan dzejā. Tiek uzskatīts, ka viņš ir sacerējis vairāk nekā pusi Bībeles psalmu. Zēna gados Dāvids bija gans, un viņa jūtīgajā sirdī un vērīgajā prātā dziļi iespiedās ainas, kas bija vērojamas laukos ap Betlēmi. Dāvida sirdi ielīksmoja strautiņu čala un aitu blēšana, kad tās atsaucās uz viņa balsi. Šī dabā dzirdamā ”mūzika” viņu patiesi aizkustināja, rosinot cildināt Dievu ar arfas skaņām un dziesmu vārdiem.
Kad Dāvids bija jauneklis, viņš spēlēja arfu tik skaisti, ka viņu ieteica ķēniņam Saulam, un tas pieņēma viņu kalpot. Saulu reizēm pārņēma liels nemiers un satraukums, un Dāvids tad nāca pie viņa un spēlēja arfu, kuras melodiskās un patīkamās skaņas nomierināja ķēniņa sirdi. Kad Sauls klausījās Dāvida spēli, viņa drūmās domas pagaisa un satraukums norima. (1. Samuēla 16:16.)
Dieva iedvesmotie Dāvida sacerējumi ir daudzējādā ziņā izcili. Viņš ir sarakstījis gan dziesmas, kurās atspoguļojas pārdomas, gan psalmus, kuros aprakstīta lauku dzīve. Tajos ir pausti cildinājumi Dievam, stāstīts par vēsturiskiem notikumiem, atsauktas atmiņā senās dienas un apliecināta cerība uz nākotni, ietvertas lūgšanas un izteikti pazemīgi lūgumi.
Dziesmas un mūzika templī
Nozīmīgs Dāvida veikums bija tas, ka viņš organizēja dziedāšanu un muzicēšanu dievnamā. Ar to nodarbojās 4000 dziedātāju un muzikantu. Dāvids izraudzījās arī 288 īpaši prasmīgus cilvēkus, kas apmācīja un pārraudzīja pārējo grupu. Trijos lielajos gadskārtējos svētkos templī pulcējās visi 4000 dziedātāji un muzikanti, un šī varenā kora skanējums noteikti bija nepārspējams. (1. Laiku 23:5; 25:1, 6, 7.)
Dāvidam ir bijuši veltīti ne mazums dažādu periodu un paaudžu mākslas darbu, piem., slavenā Mikelandželo skulpūra, Ticiāna un Rembranta gleznas, komponista Onegēra oratorija “Karalis Dāvids” u.c.
Pēc Dāvida nāves tronī nāca viņa dēls Zālamans, kurš visus spēkus veltīja sava valdījuma nostiprināšanā un savas dzīves laikā ne reizi neiesaistījās karos.
Par Tikumību! 