Mūzikas terapija senatnē

Mūzikas terapija jeb meloterapija bija zināma cilvēcei jau senajos laikos, bet diemžēl mūsdienās tradicionālā medicīna to ir nepelnīti atstājusi bez uzmanības. Indijas, Grieķijas, Ēģiptes un Ķīnas senie medicīniskie traktāti daudzina dziedinošo un harmonizējošo mūzikas spēku.

Trokšņi un mūzika, pateicoties dzirdei, ietekmē ne tikai pieaugušu cilvēku, bet arī embriju, kas attīstās dzemdē. Šis fakts bija zināms un saprotams jau senajām civilizācijām un tādēļ gan mūzikas terapija, gan cita veida skaņas (mātes un tēva balss) tika pielietota sievietēm grūtniecības laikā.

Metodikas bija dažādas un visai neparastas. Tā, piemēram, Ķīnā pirms 1000 gadiem bija klīnikas, kur topošās mātes uzturējās grūtniecības laikā un kur bija izstrādāta speciāla “tai – kje” sistēma – augļa prenatālā (pirmsdzemdību) audzināšana. Visas grūtniecības laikā sievietes bija miera un skaistuma apņemtas. Sievas pirmajos grūtniecības mēnešos topošais tēvs veica iepazīšanās ceremoniju ar savu nākamo bērnu. Esot līdzās grūtniecei un gaidāmajam mazulim, viņš tam stāstīja par sevi, savu profesiju un savu pasaules uztveri. Ja pēc šādas iepazīšanās bērns palika mātes miesās, ķīnieši secināja, ka bērns ir pieņēmis savu tēvu. Bet, ja grūtniecība pārtrūka, to uzskatīja kā protestu pret tēvu. Savukārt senajā Indijā augļa kontrole un ietekme (ieskaitot vārdisko un muzikālo audzināšanu) sākās no trešā grūtniecības mēneša.

Mūsdienu pētījumi liecina, ka dzirdes orgāni bērnam sāk funkcionēt jau mātes dzemdē, sākot no 16. nedēļas.

Ķeltiem bija speciālas skolas, kur sagatavoja bardus – speciālistus mūzikas sacerēšanas, pētīšanas un izplatīšanas jomā. Viņi radīja dziesmas – vārdojumus, kuriem piemita liels sakrāls spēks, kurš varēja gan dziedināt, gan nodarīt postu. Tādēļ šīs dziesmas nodeva tikai uzticamiem, atbilstoši sagatavotiem zinību nesējiem, rūpīgi glabājot no svešiem. Pitagors radīja mācību par sfēru mūziku un muzikālo skalu, kur katrai planētai atbilst noteikta nots, ielika pamatus mūzikas psihoterapijai kā audzināšanas un ķermeņa un gara dziedināšanas līdzeklim. Platons uzskatīja, ka vislabākā valsts aizsardzība slēpjas nevis tās armijā un ieroču daudzumā, bet mūzikā – vienkāršā, pieticīgā, spēcīgā, pareizi veidotā. Ķīnieši mūziku lika vienā līmenī ar matemātiku un astronomiju. Avicenna mūziku izmantoja ārstēšanā un apgalvoja, ka pastāv saikne starp mūziku un pulsu.

Mūzikas terapija mūsdienās

Skaņai piemīt mistiskas īpašības, mūzikas skaņas iedarbojas uz šūnām, audiem un cilvēka orgāniem. Skaņa rada tēlus un enerģētisko rezonanšu laukus, kas, savukārt, rada kustību apkārtējā telpā. Cilvēks, klausoties mūziku, pārņem šo enerģiju, un tā sāk iedarboties uz organismu un psihi.

Terapijas mērķos mūziku aktīvi izmantot sāka 19.-20.gs. sākumā Rietumos un Amerikā, tad  arī Krievijā. Tad arī pētījumos pierādīja mūzikas labvēlīgo ietekmi uz dažādām ķermeņa sistēmām: sirds – asinsvadu, elpošanas, kustību, nervu, asins apgādi smadzenēs. Ļoti svarīgi bija secinājumi par to, ka mākslas, mūzikas  ietekmē radušās pozitīvās emocijas labvēlīgi ietekmē un dziedina psihoemocionālo spriegumu, mobilizē rezerves spēkus, stimulē radošumu.

Mūzikas terapijas attīstību mūsdienās pamatā veicināja atklājumi kimātikā.