Eiropas intelektuāļu “Parīzes paziņojums” – Eiropai ir jāatjauno tikumība

Paris-Statement.jpg

2017. maijā Parīzē satikās Eiropas zinātnieku un inteliģences pārstāvju grupa. Viņus apvienoja kopējās rūpes par Eiropas pašreizējo politiku, kultūru, sabiedrisko dzīvi. Rezultātā radās “Parīzes paziņojums”  – “Eiropa, kurai varam ticēt”. Tas ir aicinājums Eiropas tautām aktīvi atjaunot to, kas ir labākais mūsu tradīcijās, un kopā veidot mierpilnu, cerīgu un cēlu nākotni, pievienojoties aicinājumam.

Pilna informācija šobrīd pieejama nesen izveidotajā mājaslapā https://thetrueeurope.eu/

Ieskatam saīsināts “Parīzes paziņojuma” teksts latviešu valodā; ar oriģināltekstu angļu valodā, kā arī ar tulkojumiem vairākās Eiropas tautu valodās, var iepazīties iepriekš norādītajā mājaslapā. 

Parīzes paziņojums

Eiropa, kurai varam ticēt

1. Eiropa pieder mums, bet mēs – Eiropai. Šīs zemes ir mūsu mājas, un citu māju mums nav. (..) Mājas – tā ir vieta, kur viss ir pazīstams, kur mūs atzīst, lai cik arī tālu mēs nenokļūtu. Lūk patiesā Eiropa, mūsu nenovērtējamā un neaizvietojamā civilizācija.

2. Eiropu visā tās labklājībā un varenībā apdraud viltus ideja par Eiropu. Šī pseido-Eiropa  sevi uzskata par mūsu civilizācijas “kroni”, bet patiesībā tā plāno atņemt mums mūsu mājas. (..)

4. Mēs tuvojamies strupceļam. Lielākais drauds Eiropas nākotnei nāk nevis no  Krievijas avantūriskās politikas un ne no islāmiskās imigrācijas. Eiropu apdraud smacējošais viltus Eiropas tvēriens. (..)

6. (..) Mūsu pienākums ir uzņemties atbildību par mūsu sabiedrības nākotni. (..)

13.  (..) Kamēr jaunās Eiropas saimnieki ceļ savu mākslīgo “kristietību” uz “universālajām cilvēktiesībām”, mēs zaudējam mūsu mājas.

14. Viltus Eiropa lielās ar savu galējo apņemšanos ievērot cilvēk-brīvības. Tomēr šīs brīvības ir ļoti vienpusīgas. Tās tiek uztvertas kā atbrīvošanās no jebkādiem ierobežojumiem: seksuālā brīvība, pašizpausmes brīvība, “brīvība būt pašam”. Paaudze, kas sarīkoja “1986.g. revolūciju”, uztver šīs brīvības kā nenovērtējamu uzvaru pār kādreiz vareno un dominējošo kultūras režīmu. Šie ļaudis dēvē sevi par “lielajiem atbrīvotājiem”, bet savus  noziegumus – par “izciliem morāles sasniegumiem”, par kuriem viņiem pienākas visas pasaules pateicība.

15.  Tomēr Eiropas jaunatnei nākotnes perspektīva rādās mazāk rožaina. Izvirtība un hedonisms bieži kļūst par iemeslu skumjām un esības bezjēdzībai. Laulības saites kļuvušas vājas. Seksuālās brīvības trakojošajā jūrā mūsu jauno cilvēku patiesā vēlme radīt stipru ģimeni bieži tā arī paliek nerealizēta. Brīvība, kas nomāc mūsu sirds dziļākās vēlmes, pārtop par lāstu.  Šķiet, mūsu sabiedrība slīkst individuālismā, izolācijā un bezmērķībā.

Brīvības vietā mēs esam spiesti pakļauties tukšai masu mediju vadītai patēriņa kultūrai. Mūsu pienākums ir teikt taisnību:  “1968.g. revolūcijas” paaudze nevis radīja, bet grāva. Viņi radīja vakuumu, kas šobrīd piepildās ar sociālajiem tīkliem, lētu tūrismu un pornogrāfiju.

29. (..) Mums ir jāatjauno garīgā diženuma vērtība un pienācīgi tā jāgodina, lai mūsu civilizācija varētu cīnīties pret arvien pieaugšo tendenci iekārot tikai materiālās bagātības un vulgāro izklaides industriju.

30. Cilvēciskā cieņa  – tas ir kas vairāk kā tiesības tikt atstātam vienatnē ar sevi. Tiesības pieprasīt taisnību un, vēl jo vairāk – labo, starptautisko cilvēktiesību doktrīnās nav izsmeltas. Eiropai ir jāatjauno vienprātība par morālo kultūru, lai iedzīvotāji varētu virzīties uz tikumīgu dzīvi. (..)

31. (..) Ekonomikas izaugsme, lai arī kādu labumu tā nenestu, tomēr nav augstākais labums. (..)

32. (..) Tāpat mūsu pienākums ir atjaunot Eiropā augstu kultūru, nosakot tiekšanos uz  augsto un skaisto kā mūsu kopējo standartu un noraidot mākslas pārvēršanu par sava veida politiskās propagandas ieroci. (..)

33. (..) mūsu galvenās lomas sabiedrībā – tās ir tēva un mātes lomas. Ģimene un bērni ir neatņemama daļa jebkuram priekšstatam par cilvēcisko uzplaukumu. (..)

36. Šajā mirklī mēs lūdzam visus eiropiešus pievienoties mums un atraidīt utopiskās fantāzijas par multikulturālu pasauli bez robežām. Mēs mīlam savu dzimteni un gribam nodot saviem bērniem visu cildeno, ko saņēmām no senčiem. Kā eiropiešiem mums ir kopējs mantojums, un šis mantojums aicina mūs dzīvot mierā kā nāciju Eiropai. Atgūsim sev nacionālo suverenitāti un cieņu kā kopējo politisko atbildību par Eiropas nākotni!

Philippe Bénéton (France)
Rémi Brague (France)
Chantal Delsol (France)
Roman Joch (Česko)
Lánczi András (Magyarország)
Ryszard Legutko (Polska)
Pierre Manent (France)
Janne Haaland Matlary (Norge)
Dalmacio Negro Pavón (España)
Roger Scruton (United Kingdom)
Robert Spaemann (Deutschland)
Bart Jan Spruyt (Nederland)
Matthias Storme (België)
Advertisements

 

v7Or6374ZvxOvxi3a

Jūs varat būt bagāti vai nabagi, veseli vai slimi. Visa lietas būtība ir tikai šī: vai jūs esat gatavi atteikties no augstas morāles un tikumības principiem, lai iegūtu kaut ko sev jūsu pasaulē, vai arī jūs esat gatavi ziedot daudz ko, lai pasaulei būtu labi, lai Zeme varētu turpināt savu evolūciju, lai laimīgas būtu visas dzīvās būtnes, kas dzīvo uz planētas.

Tik maz cilvēkam vajag, lai būtu laimīgs. Vajag vienkārši būt saskaņā ar Augstāko, dzīvot sava tuvākā labumam.

Sanats Kumara, 20.12.2014.

http://www.sirius-ru.net

http://www.sirius-riga.lv

 

 

Izšķirošs brīdis – būt vai nebūt Latvijas mežiem

kailcirte_7.JPG_2000x1500

Dabasdati.lv un Latvijas Dabas fonds informē:

Zemkopības ministrija ir sagatavojusi un virza saskaņošanai Ministru kabinetā grozījumus noteikumos “Par koku ciršanu mežā”.

Grozījumi atļaus kailcirtes Rīgas jūras līča un Baltijas jūras piekrastē – tur, kur tās līdz šim bija aizliegtas. Tie arī visā Latvijā samazinās koku minimālo caurmēru (resnumu), pēc kura sasniegšanas tos varēs nocirst. Līdz ar to būs iespējams cirst jaunākus kokus.

Atļaujot cirst arvien jaunākus mežus, tiks apdraudētas sugas, kuru pastāvēšana nav iespējama bez resnākiem kokiem. Mazais ērglis, melnā dzilna, melnais stārķis – tās ir tikai dažas sugas, kas ļoti cietīs no šiem grozījumiem. 

Grozījumiem nav veikts pienācīgs ietekmes uz vidi novērtējums, to izstrādāšana lielā steigā pirms iegūti svarīgi biotopu kartēšanas dati par aizsargājamo biotopu izplatību Latvijā, un tie ignorē būtiskus Latvijas likumdošanas aktus.

Un galu galā – mēs arvien vairāk mežos redzēsim kailcirtes.

Pieņemot lēmumus līdz šim Zemkopības ministrija nav izvērtējusi ietekmi ne uz vienu no šiem aspektiem, tādēļ nav pamata domāt, ka grozījumi tiks pieņemti Latvijas sabiedrības un dabas interesēs.

Ja arī Jums rūp Latvijas daba un Jūs uzskatāt, ka mežu apsaimniekošanai jābūt ilgtspējīgai un valstij ir jāņem vērā sabiedrības intereses, mēs aicinām:

– parakstīt petīciju pret Grozījumiem vietnē www.100kailcirteslatvijai.lv

– dalīties ar petīciju un aicināt savus draugus, ģimeni, darba kolēģus, sociālo tīklu sekotājus arī to parakstīt

– pievienoties Facebook lapai https://www.facebook.com/100kailcirtes/, kur varēs iegūt ziņas par Grozījumu virzīšanas procesa attīstību.

Ja jums rodas kādi jautājumi, ir vēlēšanās iesaistīties meža aktīvistu grupā, ir kādas idejas vai viedokļi – rakstiet 100kailcirteslatvijai@gmail.com

Paldies par Jūsu atbalstu!

Dabasdati.lv un Latvijas Dabas fonds

Bērni stāsta, kas ir mīlestība

7532331300_d13bce9a73_b

Ja cilvēki tevi mīl, viņi tavu vārdu izrunā citādāk. Un tu tad zini, jo no viņu mutes tavs vārds skan smuki.

Bernards, 4 g.

Mīlestība ir tas, kas ir ar tevi istabā, kad tu uz mirkli pārtrauc izsaiņot Ziemassvētku dāvanas un ieklausies.

Roberts, 5 g.

Mīlestība ir kā maza, veca sieviņa un mazs, vecs vīriņš, kas vēl arvien ir draugi, lai gan viens otru tik labi jau pazīst.

Tomass, 6 g.

Kad tu kādu mīli, tu mirkšķini savas skropstas un no tevis lido daudz mazu zvaigznīšu.

Karīna, 7 g.

Kad manai vecmammai piemetās artrīts un viņa nevarēja vairs noliekties uz priekšu, lai nolakotu sev kāju nagus, no tā brīža viņai tos vienmēr lakoja vecpaps. Arī pēc tam, kad viņam pašam rokās iemetās artrīts. Tā ir mīlestība.
Rebeka, 8g.

Mīlestība ir, kad meitene sasmaržinās ar smaržām un zēns ar odekolonu un tad viņi iet satikties, un viens otru aposta.
Kārlis, 5g.

Mīlestība ir, kad tu kādam atdod lielāko daļu savus kartupeļus frī un viņam par to nekas nav tev jādod pretī.

Kristīne, 6 g.

Mīlestība liek pasmaidīt arī tad, kad esi piekusis.
Tedis, 4g.

Mīlestība ir, kad mammīte, vārot tētītim kafiju, pati vispirms drusciņ pagaršo, vai laba sanākusi.
Dana, 7g.

Ja tu gribi vairāk iemācīties par mīlestību, sāc no sava drauga, kurš tev jau ir.
Nikola, 6g.

Mīlestība ir, kad tu pasaki puikam, ka tev patīk viņa T-krekls un viņš pēc tam to nēsā katru dienu.
Noele, 7g.

Mīlestība ir, kad mamma tētim iedod vislabāko vistas gabaliņu.
Elēna, 5g.

Mīlestība ir, kad sunītis tev nolaiza visu seju arī pēc tam, kad visu dienu bijis atstāts mājās viens pats.
Anna, 4g.

Tev nevajadzētu teikt: “Es tevi mīlu!”, ja patiesībā tu nemīli, bet, ja mīli, tad tev to jāsaka pēc iespējas biežāk, jo cilvēki aizmirst.
Kate, 6 g.

latvijai.jpg

“Kamēr latvieši neatgriezīsies pie savām vērtībām, sava pasaules redzējuma, kas ir dzīvs, priecīgs, labestības un dzīvības pilns, mums ies grūti.

1990. gados piedzīvojām politisko atmodu, bet vajadzīga arī garīgā atmoda. Jā, toreiz bija arī garīgā atmoda vienā tautas daļā, taču tā izsīka, bet, ja mēs pēc katras atmodas aizmiegam un gaidām, kad mūs atkal kāds modinās…

Latviešu nācijai ir atmodu vēsture, bet dzīvē visu laiku ir jāsaglabā garīgā modrība.”

Valdis Celms

“Tici man, piedošanai nav robežu!”

piedosana

No intervijas ar Svētā Franciska katoļu baznīcas tēvu Ibrahimu – par Alepo karā pieredzēto un to, kas vēl būs jāpieredz.

“Ir jautājums, vai piedošanai ir robežas. Vai tad, ja septiņas reizes kādam esi piedevis, beidzot pasaki: „Viss pietiek, es darīju, ko varēju, nu gan ir gana.” Vai arī nopūsties un turpināt piedot? Mums nekad nevajadzētu apstāties piedot, arī saviem ienaidniekiem.

Tas ir tieši tas, ko mēs darījām krīzes laikā. Piemēram, pēc tam, kad dievnama kupolam uzkrita raķete, mēs savācām tās atliekas un jau nākamajā svētdienā atnesām pie altāra, nolikām tā priekšā un aizlūdzām par saviem ienaidniekiem. Mēs aizlūdzām par cilvēkiem, kas to bija uz mums raidījuši.

Mums, kristiešiem, tobrīd ārkārtīgi svarīgi bija nepaturēt sirdī rūgtumu, ievainojumu, bet zināt, saprast, kā piedot. Tas, protams, bija mazliet neparasti, dažiem šoks, kad sacīju: “Tēvs, mēs lūdzam par saviem brāļiem, teroristiem, “Daīš”. Iedomājies, kā cilvēki reaģēja! Daži pirmajā mirklī smējās. Taču cilvēki ļoti ātri saprata vēstījumu, un viņi turpmāk pilnīgi visos dievkalpojumos sāka aizlūgt par saviem ienaidniekiem – par teroristiem “Daīš”, “Al  Nusra” un pārējo kompāniju, kas bija mums apkārt, kuri  bija nogalinājuši mūsu bērnus…”

Pilns raksts http://www.lsm.lv: Stāsts par Alepo priesteri Ibrahimu