Autors: ilutap

Latvijas masu mediju telpā joprojām nerimst “tikumības kari”, kaut arī izmaiņas Izglītības likumā pieņemtas nu jau pirms vairākiem mēnešiem. Kāpēc tādas bailes no tikumības aizsardzības? Un kāpēc šobrīd ir pēdējais mirklis izcelt saulītē pusaizmirsto jēdzienu “tikumība”?

I. Karlsbergas intervija ar Saeimas deputātu un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas locekli Ivaru Brīveru (Latvijas Reģionu apvienība).

Publicēta http://www.aprinkis.lv

– Jūs jau no priekšlikuma virzīšanas pašiem pirmsākumiem atbalstījāt to, ka Izglītības likumā jāizceļ vārds “tikumība”. Kāpēc jums šķita tik būtiski izcelt tieši tikumību izglītības saturā?

– Biju viens no tiem, kas komisijā kopā ar vairākumu atbalstīja šo priekšlikumu. To, ka tikumības jēdziens jāiekļauj likumā, sapratu tieši diskusiju laikā, kas notika komisijas ietvaros. Troksnis, kas tagad ir sacēlies, liecina, ka to tiešām vajag darīt, un varbūt, ka ir jau par vēlu. Jo Saeimas deputātiem, ministrijas ierēdņiem un skolotājiem, izrādās, nav kritēriju, kas varētu noteikt to, kas ir netikumīgi. Līdz ar to mēs redzam, kas tagad notiek skolās – bērni dedzina viens otram matus, liek laizīt grīdu.

Tātad šis tikumības jēdziens sabiedrības izdzīvošanai ir nepieciešams. Bez tikumības sabiedrība nevar eksistēt. Ja tikumi zūd, sabiedrība arī izzudīs. Tas, ka mēs tagad nesaprotam, kas ir tikumības jēdziens, liek jautāt – vai nav jau par vēlu? Varbūt šobrīd ir pēdējai brīdis skolās to izcelt.

Kā attiecīgās komisijas loceklis iestājos par tikumiskām vērtībām. Esmu šī priekšlikuma atbalstītājs, nevis iniciators. Lai gan līdz galam nepiekrītu grozījumu formulējumam, uzskatu, ka skolās attiecīgajā vecumā jārunā par tikumiem. Protams, visu atbildību nevar uzvelt tikai skolām. Pirmām kārtām tikuma mācība ir ģimenes atbildība, bet tas nenozīmē, ka skolai tas nebūtu jādara. Redzam, ka mūsdienās ir ģimenes, kurās nav tikumisko vērtību, tāpēc nebūtu labi atstāt šos bērnus bez tikuma mācības.

Neesmu speciālists seksuālajā audzināšanā, un man nav pamata apgalvot, ka līdz šim skolās tas notiek nepareizi. Bet, cik saprotu, skolās tiek izplatīta informācija, kas raisa vecāku pretestību. Tāpēc tikai normāli būtu, ja skolās izvērtētu materiālu izplatīšanu. Ar to es nedomāju tikai tos, kas saistīti ar seksuālo audzināšanu, bet arī ar, piemēram, politisko aģitāciju, propagandu un tamlīdzīgi. Un, ja vecāki ceļ pretenzijas, skolu vadībai būtu jāizskaidro vecākiem, ka attiecīgie materiāli ir vai nav kaitīgi bērnu audzināšanā.

Nekādā gadījumā neuzskatu, ka tikuma izcelšana likumā būtu pārmetums skolotājiem vai izglītības sistēmai. Bet tajā pašā laikā teikt, ka viss ir kārtībā, būtu aplami. Ja divpadsmitgadīgām meitenēm iestājas grūtniecība, tas norāda uz zināmiem defektiem audzināšanā. Tātad kaut kas nav pirms tam izdarīts.

Savukārt tiem, kuri tikumības izcelšanu likumā uzskata par cenzūru, vēlos atgādināt, ka gan Satversme, gan Eiropas Konvencija par cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzību atrunā, ka minētās brīvības var tikt ierobežotas ar mērķi aizsargāt veselību un tikumību.

– Ja likumā nav atsevišķa panta par tikumību, uzskatāt, ka tai netiek pievērsta pietiekama uzmanība?

– Protams, tikai tas, ka jēdziens tiek ierakstīts likumā, pats par sevi neatrisina problēmu, bet kaut vai tas vien, ka Izglītības ministrija pasaka, ka tai nav kritēriju, lai vērtētu, kas ir netikumīgi, liecina, ka šī diskusija būs par pamatu tam, ka šādi kritēriji tiks izstrādāti. Jo šādu kritēriju trūkums ir sabiedrībai bīstams. Pat negatīva balsojuma rezultātā šī lieta būs iekustināta un cilvēki atcerēsies, ka tāds jēdziens kā tikumība pastāv. Protams, var jau teikt, ka likuma 2. pantā šis jēdziens jau ir, bet dzīve rāda, ka ir vērts to ienest atsevišķā punktā.

Ja cilvēki sāks domāt par tikumības kritērijiem, tas jau būs būtisks solis uz priekšu.

– Tas nozīmē, ka mums vajadzētu vienoties par tikumības jēdzienu? Kā jūs definētu tikumību?

– Vienoties vajadzētu, bet gribētu teikt, ka tas nav nekas jauns. Tā nav, ka neviens nezina, kas ir tikumība. Latvijā 30. gados, kas, manuprāt, nav slikts piemērs, cilvēkiem bija skaidrs, kas tas ir. Es piekrītu cienījama avota – Latviešu konversācijas vārdnīcas – definīcijai: “Tikumība ir gara un kultūras dzīves sastāvdaļa, kas pastāv un mērķtiecīgi veidojas gribas vadītu aktīvu cilvēku kopdzīvē, atkarībā no vērtībām un normām, kas saistīgas mūsu sirdsapziņai un brīvai iekšējai pārliecībai par labo un ļauno.”

Tā ir arī mana tikumības definīcija, jo tajā parādās tikumības būtība. Šeit ir uzsvars uz tikumiskajām vērtībām, un tās ir vērstas uz pienākumu, nevis uz tiesībām. Šobrīd mums populārākas ir tās, kas vērstas uz tiesībām. Mums ir tiesības teikt, ko vien vēlos, izskatīties, kā vien vēlos utt.

Ja mēs skatāmies tālāk, man sāk rasties aizdomas, kāpēc daudzi baidās no šī jēdziena. Jo te tiek pieminēts gars. Negribu gan vērpt sazvērestības teorijas, bet būtībā mūsdienu sabiedrībā tiek mēģināts spiest uz to, ka cilvēkam nav gara, ka ir tikai miesa. Tiek sludināts, ka cilvēkam ir jākopj miesa, bet gars ir tikai kaut kāda mistika. Tāpēc, redziet, tikumība ir gara dzīves sastāvdaļa. Varbūt cilvēki baidās sev atzīties, ka viņi ir miesu kopuši, bet garu ne?

– Varbūt mūsu vērtības ir mainījušās?

– Jā, tā arī varētu būt. Jo definīcija saka “atkarībā no vērtībām un normām”. Mēs redzam, ka tās mainās. Par laimi, mēs to nemanām vienas paaudzes laikā. Ja vērtības nomainās vienas paaudzes laikā, tas nozīmē, ka tās zūd. Pateicoties tikumiskajām vērtībām, mēs vispār esam dzīvi. Sabiedrības, kurām zūd tikumība, izmirst. Diemžēl Latvija arī atrodas tajā pasaules daļā, kur tas notiek.

– Kāpēc mums un jebkurai tautai ir svarīgi saglabāt tikumības kodu?

– Ja cilvēks dzīvo sabiedrībā, nevis uz vientuļas salas, kaut savas intereses katram ir pirmajā vietā, tās tomēr ir jāierobežo sabiedrības labā. Savu interešu īstenošana tiek saskaņota ar visas sabiedrības interesēm. Priekš tam ir likumi. Bet ar likumiem vien nepietiek, ir vajadzīgi tikumi. Tie nerakstītie likumi balstās uz tikumiskajām vērtībām, kas cilvēkam ar mātes pienu tiek iebaroti. Tāpēc cilvēks prot atšķirt, kas nav tikumīgi. Mēs taču neēdam suņus vai kaķus, kaut tas ar likumu nav aizliegts.

Katrā vidē šīs pamatvērtības veidojas atšķirīgas. Piemēram, tas, ka musulmaņi neēd cūkgaļu, mums nav izskaidrojams. Teikt, ka mūsu tikumi ir pareizi, bet viņu ne, būtu nepareizi.

Katrai tautai ir savi tikumi un vērtības. Mēs nevaram teikt, ka labākas vai sliktākas, jo tās ir viņu vērtības, kas uztur viņu sabiedrību. Ja kāda tauta sāk savas vērtības uzspiest citiem, notiek tas, ko redzam pasaulē, – līdz pat asinsizliešanai. Jo, ja cilvēks jūt, ka tiek apdraudēts, viņš sāk pretoties.

Vieglākais veids, kā iznīcināt sabiedrību, ir sagraut tās garu jeb tikumu. Tāpēc tas ir tik svarīgs!

– Satversmes 116. pants pēc būtības pasaka, ka daudzas cilvēku aktivitātes var tikt ierobežotas, ja tās aizskar tikumību. Kā jūs skaidrotu to, ka Satversmes tēvi tik lielu nozīmi likuši tikumības ievērošanai? Vai tikumība ir mainīga vērtība?

– Jā, Satversmes tēvi pēc būtības jau ir pateikuši tikumības nozīmi. Ja mēs mēģināsim no jauna definēt savas vērtības, daļa no tām, visticamāk, zudīs. Vērtības tiek nodotas no paaudzes paaudzei. Piekrītu arī, ka viss pasaulē mainās, bet, kā jau minēju, vērtībām nebūtu jāizzūd viena gadsimta laikā. Domāju, ka tikumiskās vērtības pēc būtības ir nemainīgas. Ne velti tās ir iekļautas desmit baušļos un eksistē jau tūkstošiem gadu.

Adams Smits un citi liberālo uzskatu paudēji, pirms teica, ka cilvēki var domāt un rīkoties brīvi, kā pašu par sevi saprotamu pieņēma, ka cilvēki tajā pašā laikā ievēro desmit baušļus. Tajos ir pateikti tikumi.

– Kāpēc tie, kuri iestājas pret tikumības izcelšanu likumā, uzskata, ka iestājaties pret seksuālo audzināšanu skolās?

– Mani pārsteidz tas, ka viņi uzskata, ka likums ir vērsts pret seksuālo audzināšanu. Tātad viņi tikumu saista tikai ar seksu un uzskata, ka seksuālā audzināšana ir netikumiska? Varbūt viņi jūt, ka tas, kā viņi uztver seksuālo audzināšanu, ir netikumīgi? Varbūt viņi to uztver kā apdraudējumu?

Jo, kā jau iepriekš esmu minējis, ar tikumu domāju darba tikumu, attiecību tikumu, mīlestību un cieņu pret vecākiem utt. Es neuzskatu, ka seksuālā audzināšana ir galvenais iemesls, kāpēc tikumībai būtu jāpievērš uzmanība ar tās izcelšanu likumā.

Tomēr, es kā kristietis uzskatu, ka, ja mīlestības jēdziens tiek aizstāts ar seksa jēdzienu, tas gan ir bīstami. Mana izpratne ir, ka sākumā ir mīlestība, kas ir garīga izpausme. Un mīlestība nav jāuztver tikai kā mīlestība vīrietim pret sievieti, bet arī bērnam pret māti, tēvam pret dēlu, jebkuram cilvēkam pret jebkuru cilvēku. Tas, ka tēva mīlestība pret dēlu tagad nereti tiek izprasta perversā nozīmē, ir liels drauds sabiedrībai.

Sekss ir dabīgs mīlestības turpinājums kā miesiska izpausme. Tad viss ir kārtībā. Un par to ir jārunā skolās. Mani uztrauc tas, ka mūsu sabiedrībā galvenā loma ir seksam, nevis mīlestībai. Pat antropologs Klāvs Sedlenieks ir paudis, ka ģimenes pamatā nav mīlestība, bet sekss un materiālās vērtības. Uzskatu, ka tas ir bīstami un sabiedrību apdraudoši.

Protams, cilvēkam ir miesa, un tā ir jāgodā, bet cilvēkam ir arī gars. Un, ja mēs garu noliekam otrajā plānā vai vispār ignorējam, tad tikumisko vērtību vairs nav.

Ir dzimusi brīnišķīga, skaista, dziļa savā būtībā un ilgspēlējoša savā izpausmē ideja ietvert Latviju ozolu stādīšanas kampaņā “Ozolu stāsti”.

Akcija „Ozolu stāsti” ir mūziķa Kārļa Kazāka un televīzijas producenta Ata Baloža aicinājums sēt ozolzīles daudzviet Latvijā, lai nākamo pāris gadu laikā, pārstādot izaugušos stādiņus, Latvijas simtgadē mūsu valsts būtu vismaz par tik daudz ozoliem bagātāka, cik tajā iedzīvotāju.

„Mērķis pat nav valsts simtgade. Mēs ceram uz cilvēku apziņas maiņu – šī būs akcija, kurā stādītāji neko materiālu nesaņems. Vēlamies, lai tas nav valsts, ministriju vai kāda fonda, bet Latvijas cilvēku projekts,” skaidro idejas līdzautors A.Balodis.

http://http://tvskrunda.lv/blog/index.php?id=c0lzhrnb

Aicinām atbalstīt šo jauko ideju un aicināt savas pašvaldības vai skolas iesaistīties kampaņā!

Jo Latvijai piestāv ozoli, Latvijai piestāv koku alejas un labi padarīta darba sajūta. Latvijai piestāv bērni un jaunieši, kas roku rokā zemē gulda ozolzīles un katrai līdzi dod savu vēlējumu dzimtenei.

Lai Latvija savas simtgades svinības sagaida enerģētiski stiprāka!

Jo ne tikai zīle dzīs saknes, bet līdz ar šo zīli to darīs arī tās stādītājs, apzināti vai neapzināti.

Vai var būt vēl labāka dāvana Latvijai, kā ar mīlestību stādīti ozoli – koki, kuru stāsts turpināsies vēl ilgi pēc mums?

maza mana tēvuzeme

divu roku platumā

mīļa mana tēvuzeme

divu roku siltumā

dziļa mana tēvuzeme

visa mūža garumā

(K. Skujenieks.)

Marina Skuratovska – profesore, pedagoģisko zinātņu doktore,

referāts SSK “Par tikumību!” 2. kongresā

Viena no modernās civilizācijas īpatnībām ir pāreja uz informācijas sabiedrību un strauja televīzijas un interneta tehnoloģiju attīstība.

Televizora klātbūtne katrā mājā nozīmē, ka daudzi cilvēki ievērojamu daļu sava brīvā laika pavada pie televizora ekrāna. Tikšanās ar draugiem, pastaigas, grāmatu lasīšana, sporta nodarbības tiek aizstātas ar ilgstošu televīzijas skatīšanos. Kāpēc cilvēki tik ātri ir mainījuši savu dzīvesveidu? Izrādās, ka tam ir zinātnisks izskaidrojums.

Zinātnieki uzskata, ka šāda tieksme pēc televīzijas veidojas tāpēc, ka cilvēkam piemīt iedzimta īpašība – tā sauktais pētīšanas reflekss, kas ir dabas ielikts kā aizsargreakcija ātrai dzirdes un redzes reakcijai uz negaidītu vai jaunu kairinātāju, kurš varētu signalizēt par briesmām.

Jau 1986. gadā Stenfordas universitātes un Misuri universitātes (ASV) zinātnieki nāca pie secinājuma, ka tādi televīzijas efekti kā montāža, plānu maiņa, pietuvināšana, trokšņi, gaismas iedarbojas uz cilvēka pētīšanas refleksu un spēj ilgstoši saistīt viņa uzmanību. Piemēram, reklāmas rullīšos, muzikālajos klipos plāni un rakursi mainās ar vidējo ātrumu viens objekts sekundē, nepārtraukti kairinot pētīšanas refleksu. Tieši ar pētīšanas refleksu, kas ierosināts līdz galējībai, var izskaidrot izplatīto televīzijas skatītāju atbildi: “Kad es skatos televīziju, jūtos kā hipnotizēts”, “Kad televizors ir ieslēgts, es nevaru atraut skatienu no tā”  u.t.t. (1).

Hipnotiskajā stāvoklī ir krasi ierobežota informācijas uztvere un pārstrāde, bet pastiprināta tās iespiešanās atmiņā un uzvedības programmēšana.

Taču ir arī vēl dziļāka reklāmas ietekme uz cilvēku. Krāsainība, spilgtums izraisa stipru nobīdi uz preču patērēšanas pusi, stimulē nevis garīgas, bet izteikti materiālas intereses. Krievijas Tautu draudzības universitātes Psihoekoloģijas katedras vadītājs, akadēmiķis I. Smirnovs stāsta, ka katras diagnostikas procedūras laikā zinātnieki vienmēr testējuši arī augstākās tikumiskās sfēras: Dieva ideju, ģimenes ideju, Dzimtenes ideju un vēl virkni tamlīdzīgu pamatideju. Rezultāti parādīja, ka cilvēki noliedz augstākos, galvenos jēdzienus. Par nevērtīgu tiek uzskatīts tas, kā dēļ cilvēkam ir jēga dzīvot. Tā vietā tiek pasniegtas materiālas vērtības: patērēšana, izklaides, krāšana.

1. Smirnovs ir novērojis, ka ideja par Dievu, ne vārdos, bet kā dziļa uztvere, ir pilnīgi pazudusi no lielākās daļas mūsu laikabiedru dvēselēm. Pat nevienam no garīdzniekiem, kam tika veikta diagnostika Psihoekoloģijas katedrā, nebija šīs idejas (2).

Šo ļoti satraucošo reklāmas iedarbības rezultātu acīmredzot veicina vēl kāda telekomunikāciju tehnoloģija – noteiktu scenāriju “iemontēšanas” tehnoloģija cilvēka dzīves ciklā.

Akadēmiķis, Kinoizglītības un mediju pedagoģijas asociācijas loceklis V. Sobkins raksta: “Vardarbības un erotikas scēnu translācijas laiks pietiekami precīzi atbilst dienas un nedēļas dzīves ciklam. <…> Vardarbības un erotikas scēnas tiek “ievietotas” cilvēka dzīves ciklā tieši tajos brīžos, kad paredzama vislielākā atslābināšanās, apziņas kontroles pazemināšanās (fāze, kad gatavojas gulētiešanai, brīvdienu rīta stundas).” Vakara stundās vairāk tiek rādīta vardarbība un erotika, kas izraisa to, ka šīs ainas televīzijas skatītājs sāk apgūt zemapziņas līmenī. “Tādējādi mēs redzam īpašu sociokultūras tehniku televīzijas darbā, lai ieviestu oficiāli neatļautas normas un uzvedības modeļus masu apziņā.”(3)

Diemžēl pēdējā laikā, lai kuru kanālu arī neieslēgtu, katrā ziņā kādu nogalina, stāsta par avārijām un katastrofām. Masu medijos tiek pasniegta aina: “visur viss ir slikti”. Cilvēkos tas izraisa gan apātiju, gan agresiju vienlaikus. Profesors A. Prihožans no L. Vigotska Psiholoģijas institūta (Maskava) saka, ka televīzijai ir stimulatora loma, kas modina cilvēkā negatīvo ar kriminālajiem sižetiem televīzijas programmās. Pastāvīga vienu un to pašu, piemēram, vardarbības un cietsirdības ainu atkārtošana ne tikai samazina uzmanību un reakciju uz tām, bet galvenais – krasi pazemina līdzjūtību upuriem un padara vardarbību un cietsirdību par parastu ikdienas dzīves sastāvdaļu.

Pēc profesora domām, izeja no radušās situācijas ir vispār neskatīties televīziju!

1. Prihožans saka: nepieciešams, lai no emocionālā un tikumiskā viedokļa pozitīvu sižetu skaits krietni pārsniegtu televīzijas negatīvās informācijas plūsmu.

Ja televīzijas tehnoloģijas tik ļoti ietekmē pieaugušos, tad kādu gan ietekmi tās atstāj uz bērna organismu un psihi, kas vēl tikai formējas, kam vēl nav izveidojušies aizsargmehānismi?

Bērna smadzenes ir ģenētiski ieprogrammētas uz attīstību apstākļos, kad notiek pastāvīga mijiedarbība ar apkārtējiem pieaugušajiem cilvēkiem, bet vēlāk – ar vienaudžiem. Lai cik ģeniāls bērns būtu piedzimis, bez šādas savstarpējas mijiedarbības viņš nespēs realizēt savu potenciālu. Atcerēsimies zināmos notikumus ar bērniem maugļiem, kas kopš agras bērnības bija auguši starp dzīvniekiem un vēlāk, nokļuvuši cilvēku vidē, tā arī nespēja iemācīties runāt un apgūt cilvēku uzvedības modeļus.

Tas ir saistīts ar to, ka tieši pirmajos dzīves gados saskarsmes procesā ar apkārtējiem notiek efektīvākā neironu saišu formēšanās galvas smadzeņu garozā, un tas ļauj bērnam strauji attīstīties un iepazīt apkārtējo pasauli.

Zinātniece no ASV Merija Vinna raksta: “Trūkst paša galvenā, kas jāsaņem bērnam: skatoties televīziju, bērns nepiedalās verbālajā komunikācijā – simti un tūkstoši vārdu netiek izrunāti, un tātad nav arī atbildes reakcijas, jautājumi netiek uzdoti un atbildes netiek saņemtas, dialoga nav.” (5).

Kā saka viena no Anglijas vadošajām zinātniecēm šajā jomā Sallija Vorda, šādas vienpusīgas saskarsmes rezultāts ir atpalicība attīstībā jau no pirmā dzīvības gada. Saskaņā ar viņas pētījumu datiem bērni, kuru vecāki par aukli bija izmantojuši televizoru, triju gadu vecumā atpaliek no saviem vienaudžiem jau par veselu gadu. (6).

Tāpēc kļūst saprotams Kalifornijas pētnieces Sjūzenas Džonsones viedoklis, kura pēta smadzeņu un televīzijas mijiedarbību: “televizoru nedrīkst izmantot pat bērna īslaicīgai atpūtai. Bērna acis no dzimšanas ir paredzētas, lai skatītos uz cilvēku sejām. Tāpēc labākā atpūta mazam bērnam ir klusa laika pavadīšana mātes vai tēva sabiedrībā.” (7).

Televīzijas un informācijas tehnoloģiju ienesto fundamentālumu zinātnieki salīdzina ar “vizuālo” vai “grafisko revolūciju”. Kā saka amerikāņu sociologs un kulturologs, mediju kultūras speciālists Postmans, informācijas vienība vairs nav vārds, kā tas ir bijis daudzus simtus un tūkstošus gadu, bet gan vizuāla zīme, turklāt visbiežāk reklāma. (8). Ko tas maina bērna attīstībā?

Pirmkārt, atšķirībā no izteikuma, attēlu nevar ne apstiprināt, ne atspēkot, jo tas tikai tiek parādīts skatītājam. Taču, kā novērojuši psihologi, pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērni neprot atšķirt izdomu no realitātes, neprot kritiski vērtēt saņemto informāciju. Vajag ņemt vērā šīs bērnu teleinformācijas uztveres īpatnības.

Otrkārt, lai arī programmās ir izglītojoši un izziņas raidījumi, tomēr televīzija neveicina noturīgas intereses attīstību par apkārtējo pasauli, par citiem cilvēkiem. Tā modina tikai ziņkārību, kas tūlīt pat tiek apmierināta, bieži ar virspusējām, bet dažkārt arī ar sagrozītām ziņām, turklāt pasniegtām saistošā formā. Zinātniskie novērojumi pierāda, ka aizraušanās ar televizoru vecumā no viena līdz trim gadiem izraisa uzmanības koncentrēšanas problēmas septiņu gadu vecumā, tātad tad, kad jāsāk skolas gaitas. Bet bērni, kas nespēj koncentrēties, vienkārši zaudē iespēju kaut ko uzzināt un atcerēties.

Treškārt, pēc zinātnieku novērojumiem sakarā ar plašo televīzijas un interneta izplatību saistīta bērnišķīgās ziņkāres izzušanas problēma. Vienmēr apkārtējā pasaule bērnam ir uzdevusi daudz mīklu, bet pieaugušais bija autoritāte, kas spēja šīs mīklas atklāt bērnam. Internets un televīzija padara informāciju vispārpieejamu, lai arī ne vienmēr patiesu. Pieaugušie vairs nav bērnam autoritatīvs zināšanu avots. Rezultātā bieži bērnišķīgā ziņkāre tiek nomainīta pret cinismu un pašpaļāvīgu augstprātību.

Ceturtkārt, informācijas plūsma no televizora ekrāna daudzkārt pārsniedz bērna spējas uztvert un patstāvīgi apstrādāt to. Pats par sevi televīzijas vizuālais komponents prasa nepārtrauktu skatāmā materiāla uztveri, un tā izraisīto asociatīvo tēlu apguvei vajadzīga noteikta intelektuāla un emocionāla piepūle, lai tos novērtētu un piebremzētu. Nervu sistēmas spēkos (īpaši bērniem) nav iespējams izturēt tik intensīvu apguves procesu, un jau pēc 15 – 20 minūtēm tā formē bremzējošu aizsargreakciju kā hipnotisku stāvokli, kas krasi ierobežo informācijas uztveri un pārstrādi, bet, kā mēs jau konstatējām, pastiprina tās “iesēšanos” atmiņā un uzvedības programmēšanu.

Saskaņā ar socioloģiskiem pētījumiem, ko veikuši vairāku valstu zinātnieki, bērns, kas audzis šādos apstākļos, savā pieauguša cilvēka dzīvē vienmēr gaida, ka nepieciešamā informācija atnāks no ārienes. Viņš gandrīz nemaz nav spējīgs patstāvīgi ģenerēt savas idejas un vērtējumus. Vēl vairāk – viņam nav vēlēšanās to darīt.

Aplūkosim vēl kādas televīzijas tehnoloģiju ietekmes sekas uz bērnu. Jūs, protams, esat dzirdējuši par tādu mūsu dienās ļoti izplatītu parādību bērnos, ko mediķi un psihologi sauc par “hiperaktivitātes un uzmanības deficīta sindromu“. Ar katru gadu kļūst vairāk bērnu ar šādu sindromu. Zinātnieki sliecas uzskatīt, ka “bērnu neuzmanības” fenomens kaut kādā mērā ir saistīts tieši ar ātrās nozibēšanas efektu. Visa vaina slēpjas ātrā un negaidītā kadru maiņā uz ekrāna, bet tas destabilizē bērna uzmanību un koncentrēšanos. Bērns kļūst tikpat impulsīvs un nav spējīgs ilgāku laiku koncentrēties uz kaut kādu nodarbību. Viņam vajadzīga pastāvīga ārēja stimulācija, ko viņš ir pieradis saņemt no ekrāna.

Svarīgi ir atcerēties: tas, kas ir bērna apkārtnē bērnībā, nosaka visu viņa nākamo dzīvi.

Cilvēces dižākais izgudrojums – globālais interneta tīkls arī slēpj sevī potenciālus draudus. Grāmatā “iBrain: Как пережить технологическое изменение мозга” tās autors Harijs Smols raksta: “… tā kā internets pazemina spēju koncentrēties un vērot, tad … domāšana kļūst fragmentāra un lasīšana – virspusēja. Lietotāji tikai pa diagonāli pārskata virsrakstus un anotācijas. Bet smadzeņu zonas, kas nodrošina abstrakto domāšanu un līdzi dzīvošanu, parasti atrofējas.” (9).

Monogrāfijas ” Происхождение мозга” autors S. Saveļjevs saka: “Internets rada tikai ilūziju par informācijas pieejamību un tehnisko aprīkojumu. Tā sauktajiem “digitālajiem aborigēniem” smadzeņu slodze nepārtraukti samazinās. Pat no programmētājiem mūsu dienās netiek prasīts tāds intelektuālais līmenis, kāds viņiem bija nepieciešams pirms 10 – 15 gadiem. Viņi raksta programmas, it kā saliekot klucīšus. Šādos apstākļos intelektuālā degradācija ir garantēta.” (10)

Televīzijas un interneta atkarība maina ne tikai cilvēka spējas un psiholoģiskās īpašības, bet maina pat cilvēka smadzenes. Ķīniešu zinātnieku grupa no Magnētiskās rezonanses pētījumu centra Uhaņ pilsētā pārbaudīja 17 pieaugušu cilvēku smadzenes, kam bija konstatēta interneta atkarība. Šos rezultātus zinātnieki salīdzināja ar 16 veselu cilvēku datiem. Mediķu pētījumi pārliecinoši pierādīja, ka tiem, kas internetā pavada daudz laika, ātri attīstās divi galvas smadzeņu apgabali – tā daļa, kas nodrošina īslaicīgo atmiņu, un centrs, kas nodrošina ātru lēmumu pieņemšanu. Taču tās smadzeņu zonas, kuru funkcijas ir detalizēta analīze un dziļa problēmas pārdomāšana, pēc būtības netiek noslogotas. (11)

Kultūras, garīguma, intelekta, zinātnes attīstība ir valsts nākotnes problēma. Valsts nevar pastāvēt, ja netiek veicināta tās iedzīvotāju garīguma, kultūras un intelekta attīstība. Valsts nevar tikai ar naudu vai militāru spēku, vēl jo vairāk – ar varas diktatūru nostiprināt savas pozīcijas pasaulē.

Kultūras jautājumi mūsu laikā savijušies ar politikas un nacionālās drošības jautājumiem. Modernajā pasaulē valsts varenību un nākotni nosaka nevis resursi un ražotājspēki, bet lielā mērā zinātne un māksla, nācijas garīgums.

Lai mūsu bērni nākotnē ir to vidū, kas apgūs kosmosa plašumus, cels pilsētas, radīs brīnišķīgas gleznas un padarīs zemi skaistu. Bet šodien iesākumam vajag vienkārši izslēgt televizoru un palīdzēt mūsu bērniem saglabāt savu neatkārtojamo unikalitāti.

Izmantotā literatūra:

1. Самая лёгкая смерть (Электрон. данн.) / softmixer. URL:http://www.softmixer.com/2013/05/blog-post_4977.html.
2. Смирнов И.В. Как ТВ разрушает мозг и душу. / Газета «Вечерняя Самара», 24.12.2004 г.
3. Собкин В.С., Кузнецова Н.И. Российский подросток 90-х: Движение в зону риска. – М.: Юнеско, 1998. – С. 51.
4. Прихожан А.М. Влияние электронной информационной среды на развитие личности детей младшего школьного возраста (Электрон. данн.) // Психологические исследования: электрон. науч. журн. 2010. No 1(9). URL:http://psystudy.ru.
5. Winn М. The Plug – In Drug. – N. Y. Penguin. – P.24-25.
6. Гафнер В.В. Информационная безопасность: учеб. пособие. – Ростов-на-Дону: Феникс, 2010. – 324 с.
7. Телевидение и младенцы (Электрон. данн.) / Электронный журнал «Наука и жизнь». URL:http://www.nkj.ru/archive/articles/4099/.
8. Постман Н. Исчезновение детства (Электрон. данн.) // Отечественные записки. 2004. N 3(17). URL:http://www.strana-oz.ru/?numid=18&article=8611988, свободный.
9. Современные мультимедийные лекции и их усвоение студентами (Электрон. данн.) / Библиотека научных статей. URL:http://www.stattionline.org.ua/pedagog/104/18688-sovremennye-multimedijnye-lekcii-i-ix-usvoenie-studentami.html.
10. С.В. Савельев «Происхождение мозга». – М.: ВЕДИ, 2005.
11. Мозг человека и интернет (Электрон данн.) / Электронный научно-популярный журнал «Физическая экология человека». URL:http://aurasvit.com/archives/472.

Kad reiz Mātei Terēzei jautāja, no kurienes viņa ņem spēkus labdarībai, Māte Terēze parādīja uz savu rožukroni un teica: „Es smeļu spēku Svētajā Dieva Vārdā”.

Rožukronis ir viens no svētākajiem reliģiskajiem priekšmetiem, neatdalāms no augstākās dievišķās saskarsmes prakses – lūgšanas un meditācijas. Rožukronis vienmēr bijis Dievišķs simbols. Godbijīga attieksme pret rožukroni kā pret svētu garīgo instrumentu parādās dažādu reliģisko konfesiju ļaudīm.

Piemēram, budistu mūkiem rožukronis, vēl bez tā tiešā izmantojuma lūgšanu laikā, ir arī obligāta tērpa sastāvdaļa.

Daudzi vēsturiskie fakti norāda uz to, ka musulmaņi rožukroņa tradīciju aizņēmās Indijā, un izmanto to Korāna tekstu lasīšanai.

Kristietībā rožukronis parādījās apmēram IV gadsimtā. Skaitās, ka rožukroņa sākumforma bija virve ar sasietiem mezgliem. Seno rožukroņa lūgšanu paraugu var atrast vecticībā. Lūgšanu skaitīšanai izmantoja „trepītes” (ле́стовка) – ādas vai auduma lentu, kas sašūta cilpas veidā un kurai ir 109 posmi, sadalīti nevienmērīgās grupās. „Trepītes” saslēgtas aplī kā zīme nemitīgai lūgšanai un tādā veidā norāda uz trepēm kā garīgo pacelšanos no zemes uz Debesīm.

Pareizticībā rožukronis tiek saukts par „garīgo zobenu” un tiek pasniegts mūkam tā iesvētīšanas rituālā (постриг).

Katoliskajā tradīcijā izmantojas rozārijs (lat. Rosarium – „rožu vainags”) – tradicionālie katoļu rožukroņi. Rozārija vēsture ietiecas gadsimtu dzīlēs. Skaitās, ka tā analogs radās apmēram 800.g. Īrijā. Mūkiem vajadzēja dienas laikā nolasīt 150 psalmus. Tie, kas nemācēja lasīt, psalmu lasīšanu aizvietoja ar lūgšanu „Tēvs mūsu” un vēlāk – ar „Esi sveicināta, Marija”. Lūgšanu skaitīšanai viņi izmantoja rožukroni.

Rožukroņa izmantošana lūgšanu praksē palīdz sasniegt nepieciešamo koncentrāciju. Rožukronis uzdod noteiktu ritmu, kas nepieciešams Rožukroņa lasīšanai.

Regulāri Rozāriju lasīšanai izmantojot rožukroni no dabīgiem akmeņiem, tie uzlādējas ar Gaismu, kas nāk no pirkstu galiem. Tāpēc šādu rožukroni var nēsāt sev ap kaklu, tam piemīt aizsardzības iedarbība.

Rožukronis – tas ir svēts instruments, tāpēc tad, kad tas netiek izmantots, jāuzglabā maisiņā no dabīga materiāla vai arī jānoliek uz personīgā altāra, lai pastiprinātu, aizsargātu un saglabātu tās vibrācijas un enerģijas, kas ieliktas garīgās prakses laikā.

Informācija, kā izmantot rožukroni lūgšanu prakses laikā, raksta turpinājumā (kr.val.):

http://http://r.sirius-ru.net/2015/2015-09-08.htm

1. Bērnus māca tas, kas tiem apkārt.
2. Ja bērnu bieži kritizē, viņš iemācās nosodīt.
3. Ja bērnu bieži slavē, viņš iemācās novērtēt.
4. Ja bērnam demonstrē naidīgumu, viņš iemācās kauties.
5. Ja pret bērnu ir godīgi, tad viņš iemācās taisnīgumu.
6. Ja bērnu bieži izsmej, viņš iemācās būt kautrīgs.
7. Ja bērns dzīvo ar drošības sajūtu, viņš iemācās ticēt.
8. Ja bērnu bieži apkauno, viņš iemācās justies vainīgs.
9. Ja bērnu bieži atbalsta, viņš iemācās labi pret sevi attiekties.
10. Ja pret bērnu bieži ir žēlsirdīgi, viņš iemācās būt pacietīgs.
11. Ja bērnu bieži slavē, viņš iemācās pārliecinātību par sevi.
12. Ja bērns dzīvo draudzības atmosfērā un jūtas svarīgs, viņš iemācās šajā pasaulē atrast mīlestību.
13. Nerunājiet par bērnu sliktu – ne viņa klātbūtnē, ne bez viņa.
14. Koncentrējieties uz labā attīstību bērnā, tad sliktajam nepaliks vietas.
15. Esiet aktīvi vides sagatavošanā. Izrādiet patstāvīgas, pamatīgas rūpes par viņu. Parādiet katra attīstošā materiāla vietu un pareizos veidus darbam ar tiem.
16. Esiet gatavi atsaukties bērnam, kam esat vajadzīgi. Vienmēr ieklausieties un atbildiet bērnam, kad tas runā ar jums.
17. Cieniet bērnu, kurš kļūdījies un spēj tagad vai nedaudz vēlāk to izlabot, bet nedaudz stingri apstādiniet jebkuru nepareizu materiāla izmantošanu vai jebkuru rīcību, kas apdraud pašu bērnu vai citus bērnus.
18. Cieniet bērnu, kas atpūšas vai vēro citu bērnu darbu, vai domā par to, ko viņš ir padarījis, un ko vēlas darīt.
19. Palīdziet tiem, kas grib strādāt, bet pagaidām nevar izvēlēties sev mīļāko nodarbi.
20. Esiet nerimstoši, skaidrojot bērnam to, ko viņš agrāk nevarēja saprast, palīdziet bērnam apgūt neapgūto, pārvarēt nepārvaramo agrāk. Dariet to, piepildot apkārtējo pasauli ar rūpēm, iecietību un klusumu, žēlsirdību un mīlestību. Esiet gatavi palīdzēt bērnam, kurš atrodas meklējumos un esiet nepamanāma tam bērnam, kurš visu jau ir atradis.
21. Saziņā ar bērnu vienmēr pieturieties pie labākajām manierēm – parādiet viņam labāko, kas jums ir.

(Pārpublicēts no http://www.dievietei.lv)

Ojārs Rode, tautskolas “99 Balti Zirgi” vadītājs

(Saīsināts lekcijas materiāls. SSK “Par Tikumību!” II kongress 06.06.2015. )

Mans referāta nosaukums dažiem var radīt neizpratni: „Vai ir iespējama tikumiskā audzināšana skolā?” Šo jautājumu man liek uzdot gan paša pieredze skolā, sastopoties ar dažādām situācijām, bērniem, gan arī kas cits.

Gatavojot šo referātu, es ieskatījos internetā, kas pasaulē tiek darīts tikumības jomā. Kāda izskatās pasaule? Es biju šausmās, un man pirmajā brīdī likās, ka vilciens ir aizgājis un mums vairāk par tikumību nav jēgas runāt. Pasaule iet uz postu – šorīt pat, Rumānijas premjers „saķēpājies”. Un tā mēs redzam, ka daudzas personas, kas vada valstis, kas organizē cilvēkus kaut kam labam, t.sk. arī garīgos vadītājus, priesterus, kuri, kā izrādās, nepiekopj ētisku dzīvesveidu. Un mēģina to mācīt tautai.

Līdzīgi ir skolā – tas būtu utopiski domāt, ka visi skolotāji ir tik tikumiski un viss ir kārtībā. Ja tas tā būtu, tad būtu cita situācija. Bet ir vēl otra puse – tā arī  ir atrodama internetā, kur redzam, ka ir ļoti daudz kustību, kas pamatojas uz vispārcilvēciskajām vērtībām. Latvijā jo īpaši, ja jūs pavērosiet internetā, redzēsiet, ka Latvijā ir dziedoši cilvēki, daudzi dejo, daudzi cenšas iepazīt pasauli caur dabu un dabas spēkiem. Otrs cerīgais moments ir bērni, kurus es sastopu skolā. Kad viņi atnāk uz skolu, viņi ir cerību, entuziasma pilni. Viņi grib šajā pasaulē izdarīt daudz laba, cīnīties pret ļauno un netaisno. Bieži vien skolā redzam, pirmajās klasēs, bērni veidojot dažādas rotaļas vai spēles, allaž tajā iekļauj cīņu pret ļauno. Esmu novērojis, ka aptaujājot bērnus, uzzinot kāds ir viņu dzīves sapnis, par ko viņi vēlētos kļūt, nav neviena bērna, kas nedomātu rūpēties par dabu. Viņu izpratnē tā ir jēga, kādēļ cilvēkam būtu jādzīvo. Man ir konkrēti piemēri, ka tad, kad viņi izaug lielāki, tad izrādās, ka šī vispārīgā vēlme palīdzēt ir pārtapusi konkrētā veidā. Iepazīstot sabiedrību un tās vajadzības, šī vēlme konkretizējās  un parādās noteiktās aprisēs.

Tā kā esmu skolotājs, es cenšos realizēt savus sapņus un ideālus, kaut gan ne vienmēr tas izdodas. Es cenšos realizēt izglītības procesus tā, kā, manuprāt, tas būtu vislabāk. Esmu lasījis, pētījis, domājis, kāpēc man neizdodas realizēt, manā pārliecībā, ļoti labas idejas. Šis priekšlasījums būs pārdomu veidā. Pārdomas ir orientētas tādā gaitā, kādā tika dibināta mūsu tautskola. Ar ko mēs sākām, un pie kā mēs nonācām.

Manuprāt, mēs nevaram dižus panākumus skolā gūt, ja izveidosim konkrētus mācību priekšmetus, piemēram, mācīsim tikumību.kaut kādā stundā, kā tagad ir ētikas stundas, – jo cilvēks ir jātver veselumā un nevar mācīt vienā reizē kaut ko vienu, tad pārlēkt uz kaut ko citu. Vide katrā reizē ir cita. Tikumiskajai audzināšanai skolā ir jānotiek, vēršoties pie bērna veseluma. Pie visām viņa izpausmes pusēm.

Ļoti svarīgi ir sākt ar dzīves jēgas apzināšanos kā tādu. Vispirms, protams, ir vispārīgā dzīves jēga. Kāda ir cilvēka dzīves jēga šeit uz Zemes? Varbūt tā nemaz nav tikumība? Varbūt kaut kas cits? Kāpēc tāds jautājums „Kas cits?”. Man pirms 40 gadiem bija iespēja sarunāties ar „dižu” narkomānu, kurš bija pārliecināts, ka pasaule nonāks līdz tādai situācijai, ka cilvēki dzīves jēgu saskatīs narkotisko vielu kaifā. Pavērojot pasauli, kaut kas jau līdzīgs notiek. Arī Latvijā, pavisam nesen, Saeimā tika iesniegts priekšlikums legalizēt vieglās narkotikas. Pamazām, caur cilvēktiesību saukļiem, mēs tiekam pieradināti pie netikumības.

„Dzīves jēga” izpratne pasaulē.

Es neiedziļināšos katrā no šiem filosofiem, bet daļa no tiem, noteikti jums ir pazīstama. Te ir gan kristiešu pārstāvji, gan materiālisti, piem. Rubinšteins, gan Austrumu filosofijas pārstāvji, kā Sai Baba un praktiski zinātnieki – piem., Maslovs, mūsu laikmeta cilvēks.

Viņi vairāk vai mazāk ir vienisprātis, tikai pateikts dažādos vārdos. Vai “augstākais esības līmenis”, vai “tuvošanās kaut kam dievišķam”, vai “attīstīt dievišķās īpašības cilvēkā” u.tml. Lūk, tāda ir dzīves jēga šo pasaules domātāju skatījumā.

Latvijas dzīves telpas domātāji par dzīves jēgu.

Es ļoti lepojos ar Latvijas dižākajiem prātiem. Daži no tiem, piem., Konstantīns Raudive, jau sen izteica idejas, kuras vēlāk izteica Maslovs 50.-60. gados. Raudive par tām runāja jau 40-jos gados, vairāk kā 10 gadus iepriekš. Viņa galvenā tēze: „Dzīves jēga ir vienotībā, vienoties ar visu, kas ir”. Es nereti lietošu izteicienu „viss, kas ir”- tas ir no psihologa-filosofa Gepsera paņemts izteiciens, apzīmējot visu, ko cilvēka prāts gan spēj, gan nespēj aptvert. Visaptveramais un neaptveramais. Izejot no sapratnes par cilvēka dzīves jēgu, mēs varam sākt domāt par to, kādiem būtu jābūt izglītības uzdevumiem.

Te es esmu parādījis Latvijas cilvēku domas par šiem jautājumiem, bet ļoti līdzīgas domas mēs varam rast citur pasaulē.

Latvijas cilvēku domas par izglītības uzdevumiem

Iepazīstoties ar šīm idejām, jūs neredzēsiet, ka izglītības uzdevumos svarīgākais būtu, piemēram, apgūt matemātikā binoma kvadrātu vai trigonometriskās funkcijas. Ka it kā tās varētu darīt cilvēku laimīgu. Šeit ir runa par ko citu. Izglītībai jābūt tādai, kas orientē cilvēku uz augstākajām vērtībām.Mūsu valstī ir pārliecība, ka izglītībai ir jādod zināšanas. Tagad vēl nāk klāt tāda astīte – nu varbūt ne tik daudz zināšanas, kā spēju izmantot šīs zināšanas, vai sameklēt informāciju informācijas telpā. Tad man ir pretjautājums: „Draugi mīļie, vai tie, kas rīkoja terora aktus, vai tie, kas ielidoja Amerikā dvīņu torņos, vai tie bija mazizglītoti ļaudis? Viņiem bija ļoti laba izglītība!”. Tātad izglītība nepavisam nav rādītājs. Iepriekšējā referente runāja par gudrību. Tā nav gudrība. Tās ir zināšanas.

Daži, manuprāt, ļoti svarīgi momenti, kuri jāņem vērā, organizējot jaunu izglītības modeli vai definējot jaunu izglītības koncepciju (skat. Latvijas cilvēku domas par izglītības uzdevumiem.)

Šai jaunajai izglītības koncepcijai būtu jābūt balstītai uz ideju par visu veselumu. Viss, kas ir, ir viens vesels. Lielajā veselumā ietilpst mazāki veselumi. Palūkojieties Visumā, tur ir galaktikas, tur ir planētas, tur ir zvaigznes, saules. Tādus veselumus mēs varam uzskaitīt, kas ir ļoti svarīgi un būtiski. Kā Sai Baba bija teicis: „Ir svarīgi saglabāt līdzsvaru starp formu un saturu”. Tiklīdz izjauc šo formu, neatbilstību saturam, un otrādi – tā rodas haoss. Tas nozīmē, ka mums jātur augstā, svētā godā tādi veselumi kā individualitāte, personība. Skolai ir jāpalīdz mani uzturēt kā personību, nevis mani izjaukt. Kā patību, kā cilvēku ar savu iekšējo spēku, ar saviem dzīves uzdevumiem. Jātur cieņā un godbijībā.

Nākamais veselums ir ģimene, kas līdzīgā veidā kā veselums, visiem līdzekļiem ir jācenšas saturēt kopā, nevis saraustīt gabalos. Rodas haoss. Tas pats ir runājot par tautu un citiem veselumiem. Arī par skolu var runāt kā par veselumu.

Veseluma princips visā, kas ir

Slaidā uzskaitītās lietas, kuras uzskatu par nepieciešamām, izriet no visa iepriekšminētā. Piem., „VISA, KAS IR” diskrētība. Tad, kad mēs ielūkojamies mikropasaulē, mēs redzam ārkārtīgi precīzus enerģētiskos stāvokļus, un pateicoties šai precizitātei, zinātnieki ir atklājuši dažādus paņēmienus, kā izmantot šo precizitāti, kas ir mikropasaulē. Tāpat arī makropasaulē – planētas, galaktikas, viss pārvietojas pa precīzi noteiktām orbītām un nevar būt savādāk. Ja mikropasaulē jūs paņemsiet vienu no kodolsastāvdaļām laukā, tad visa sistēma izmainīsies. Tas vairs nav tas elements, tas ir kas cits, ar citām īpašībām. Tātad nedrīkstam jaukt ārā. Dabas zinātnieki to sen ir konstatējuši, taču sabiedriskās zinātnes, kas attiecās uz cilvēku, nezin kādēļ to neņem vērā.

Diskrētums parādās apziņas diskrētumā. Pasaulē ir zinātnieki, kas konstatējuši apziņas diskrētumu. Respektīvi, apziņa arī ir diskrēta. To var stādīties priekšā kā cilvēka atmodu. Mēs kāpjam pa to pašu garo pupu debesīs, un jo augstāk kāpjam, jo vairāk atmostamies – it kā tālāk redzam. Mēs labāk sajūtam pasauli. Tad, kad mēs esam uzkāpuši pašā augšā, tad jau mēs ar pasauli esam kā viens vesels. Izrādās, ka pasaules apzināšanās, jeb spēja aptvert pasauli veselumā, katram cilvēkam ir dažāda. Ļoti daudz ir šo līmeņu.

Zinātnieks-psihologs Vilbers ir paņemts par piemēru, viņš ir tas, kas attīsta visaptverošu teoriju. Tajā viņš skaidro gan sabiedrības, gan dabas likumus.

Vilbera apziņas memi

 Vilbera un viņa kolēģu pētījumi apgalvo, ka zemākie apziņas līmeņi nespēj saprast, ko un kādā valodā runā augstākie apziņas līmeņi. Jo augstākajos apziņas līmeņos nav vairs tikai burti vai skaņas. Tās ir izjūtas, ar kurām jūs ieejat pasaulē, un ar kurām jūs šo pasauli sajūtat un tverat. Jūs jūtat šo veselumu un principā nevarat neko sliktu nodarīt, būdami šajā augstākajā apziņas līmenī. Šiem apziņas līmeņiem mēs vēl pieskarsimies vēlāk. Ko tas nozīmē skolā? Mēs savācam kopā visdažādākos apziņas līmeņus, un dažreiz tas ir arī svarīgi, lai paceltu vidējo apziņu grupā, lai piepaceltu darbības un domas. Tajā pašā laikā, ja mēs runājam par tikumisko izglītību( starp citu, pasaulē vairāki pedagogi runā par vērtību izglītību, taču nav svarīgi, kādu vārdu mēs lietojam),  ir tā, ka ar augstākajiem līmeņiem par to nav jārunā. Minēšu piemēru – pirms es vairākiem gadiem sastapos ar vienu astoņgadīgu meitenīti. Sarunas gaitā atklājās, ka bērns dzīvo tajā veselumā, uz ko cilvēce tikai tiecās. Reiz, kad viņa mācījās 2.klasē, viņa man teica: „Skolotāj, es jau mācos matemātiku”. Izrādās, ka viņa mācījās matemātiku citā plānā. Varat iedomāties? Lielākā daļa šo citu apziņas līmeņu, ja viņi nav pietuvināti augstākajam holistiskajam apziņas līmenim, to nepieņem. Viņi uzskata, ka tā ir tumsonība, kaut kāda fantāzija vai kaut kas līdzīgs. Izrādās, ka šis bērns mācās matemātiku kaut kur citur. Es viņam pajautāju, ko viņš tur mācās – viņš man visu arī izstāstīja. Ne tikai matemātiku viņa tur apguva, šajā vecumā viņi tur mācījās arī krievu valodu, angļu valodu un mākslu pie šiem garīgajiem skolotājiem citos slāņos. Lūk, kāds var būt sasniedzams apziņas stāvoklis. Tas nav pats augstākais, bet tie ir augstākie apziņas stāvokļi. Šis bērns pirmajā klasē sāka iet Rīgas skolā, un jau pirmajā nedēļā viņa lūdza māti izņemt viņu ārā no skolas, jo skolotāja kliedza uz kādu no bērniem. Nevis uz viņas, bet uz cita. Šis cilvēks nevarēja iedomāties: nu kā tā var – kliegt uz cita! Kliegt! Tātad kaut kādā veidā darīt pāri!

Kādā vidē ir jāveido izglītība vai apmācība?

Ir jābūt cieši saistītam ar dabu. Esot dabā, cilvēks pamazām var apjaust viņa un dabas kopveselumu.

Otrs svarīgs nosacījums ir brīvība. Tā nav visatļautība. Man ir tāda pārliecība, ka aiz tā, ka skolā nav šīs patiesās brīvības, bērniem tas pārvēršas visatļautībā.Viņi it kā grib būt brīvi, bet tas spontānums, kas parādās, tas izpaužas visādās nejaucībās. Ja būtu šī patiesā brīvība, kas ir dzīvošana harmonijā ar VISU, KAS IR, tad tā būtu brīvība. Nevis radīt haosu, bet sakārtotību.

Nav brīvs arī skolotājs. Pirms konferences runāju ar vienu no organizētājām, un viņa pastāstījusi, ka saskarsmē ar skolas skolotāju, viņa (skolotāja) teikusi: „Ziniet, mēs jau varam par to tikumību runāt, bet mums nav laika, mums ir jāmāca bērniem klasiskie mācību priekšmeti.” Es zinu no savas pieredzes, ka arī savā skolā es nevaru brīvi manipulēt ar laiku, jo programma, valsts standarts, ir tāds, kāds tas ir, un man ir jāpagūst to aptvert. Tas ir valsts likums, un es nevaru neko citu darīt. Man atņems tiesības un sodīs, ja es nerealizēšu valsts standartu. Lūk, šeit ir spiediens, šī nebrīvestība, kas tiek radīta no ārpuses caur dažādām valsts struktūrām.

Vēl viens moments: mēs, Latvijā, patiesībā nezinām to, kāds ir izglītības stāvoklis. Kādas patiesībā ir bērnu zināšanas, prasmes u.tml. pat klasiskajos mācību priekšmetos. Tāpēc, ka šī nebrīvestība, kontrole, nemitīgā skatīšanās uz pirkstiem, ir izveidojusi tādu situāciju, ka skolotāji baidās atklāt patiesību. Atceros, pagājušogad, viens skolas direktors, atzinās, ka 30% beidz skolu ar nesekmīgām atzīmēm. 30%! Uzreiz šis direktors tika „noriets”. Ko jūs tur darāt? Bet viņš bija atklājis patiesību. Patiesībā, tāda situācija varētu būt visās skolās. Vismaz tās, kuras es zinu, tāda situācija ir, bet ir dažādi paņēmieni, kā noslēpt. Cilvēks ir spiests to darīt, jo citādi atnāks kāds un nometīs mani no amata. Direktors sauks skolotāju un prasīs, ko tu šajā mācību gadā esi darījis, ja tev skolēns ir nesekmīgs.

Tautas tradicionālā kultūras vide. Tas ir tas veselums, kurā mēs esam iedzimuši. Kāpēc tas ir svarīgi? Tas nav tikai latviešiem vien, tas ir jebkurai tautai. Jebkurai tautai ir svarīgi dzīvot savas tautas vidē un piekopt savas tautas tradicionālo kultūru, jo tas ir tas vienojošais. Tas ir tas veselums, kurā Dievs mani ir atsūtījis. Viņš mani ir atsūtījis kā latvieti uz šejieni, un šobrīd, šajā dzīvē, es dzīvoju Latvijā. Tāpēc, ka manos dzīves uzdevumos ir kaut kas tāds, kas ir saistīts ar šo vidi, šo tautu. Tas nozīmē, ka dzīvojot, aktīvi darbojoties šajā vidē, es varu atklāt pats sevi, pats savus uzdevumus. Es varu atklāt savas konkrētās dzīves jēgu un uzdevumus. Un to var izdarīt dzīvojot savas tautas, jeb tajā vidē, kurā es esmu iedzimis. Īpaši izdalīju to, ka cilvēks veidojās darbā. Tā ir vispārīga atziņa, un tas ir visur.

Darvins ir teicis, ka cilvēks par cilvēku ir tapis darbā, strādājot. Tur viņam ir liela taisnība, ka darbs mūs veido par radošām personībām, par tādām, kas spēj saplūst ar to, ko mēs darām u.tml. tāpēc, šis svarīgais elements ir šeit ielikts, jo, kā jūs zināt, mūsu skolā darba VISPĀR NAV.

Kas tiek darīts pasaulē tikumības izglītības jomā?

Visus šos virzienus var uzskatīt par holistiskiem jeb veseluma virzieniem. Skolā tiek attīstīts ne tikai prāts, bet arī sirds. Par fizisko pusi skola ir aizmirsusi – vien divas stundas nedēļā.

Kas ir kopīgs holistiskām skolām?

1.Patības princips – ietver pārliecību par katra unikalitāti, individualitāti, jo katram ir jāpalīdz apzināties iekšējo spēku, talantus un dotumus. Tas spēks, kas ir katrā, mīt mūsu patībā. Ar to mēs atnākam šeit uz Zemes. Kāpēc patības princips ir svarīgs? Skolām ir jāpalīdz bērniem atrast, konstatēt viņu patieso dzīves jēgu, to, kas ir apslēpts viņa patībā. Caur viņa dotumiem un talantiem. Veidi, kā to izdarīt ir dažādi. Mājas lapā http://www.holistic-education.net var sameklēt dažādas metodes un paņēmienus, kā to var darīt. Manuprāt, tas ir svarīgi, jo jāizveido skola tāda, kur sameklē līdzsvaru starp iekšējo spēku, kas ir cilvēkā, un apziņas līmeni. Respektīvi, es nevaru kļūt par priesteri, ja manī nav spēja aptvert visu veselumā. Taču kāda ir situācija šobrīd? Dodam visiem zināšanas, un rezultātā ir tā, ka ārējais spēks, kuru iegūst personība no šīm zināšanām, ir lielāks nekā viņa iekšējais spēks. Galarezultātā cilvēks nepareizi rīkojas. Viņš nemāk rīkoties ar šo ārējo spēku, kas pārsniedz viņa apziņu. Gudri ļaudis ir mācījuši, un es tam pilnībā piekrītu, – ja mums izdotos izglītības sistēmā panākt tādu stāvokli, ka katrs apzinās savu iekšējo spēku, talantu, un mēs, skolas, palīdzētu viņiem veidot un attīstīt viņa dotumus, tad tiek apgalvots, ka šie cilvēki neko citu negribēs darīt, jo viņi būs ierezonējuši savā būtībā. Piemēram, viņi nealks kļūt par priesteri, ja viņu uzdevums ir būt galdniekam. Viņš būs ierezonējis kokā, gan materiālā, gan saturā, gan formā. Caur šo rezonējumu viņš jutīsies laimīgs. Tāpēc patības princips ir ārkārtīgi svarīgs.

2. Dabīguma princips. Ietver dzimumu, tautības, vecuma integritāti. Tas ietver arī ritmu principu. Mūsu tauta var būt pateicīga Dievam, ka ir saglabājušās tautas tradīcijas, jo tajās ir divu veidu ritmi. Tās ir gadskārtas – izejam ritmiski cauri visam gadam, un otrs – cilvēka mūža gājums, kas varbūt šobrīd netiek īpaši akcentēts, bet šis viss ir saglabājies, un mēs šos ritmus varam realizēt.
3. Piemēram, kas notiek Amerikā? Diemžēl man ir jāpasmaida, jo viņiem nav nekā tāda. Un tad viņi sāk pētīt. Viņi holistiskajās skolās pēta un pieraksta, kā kas notiek dabā – kā kas mainās, atkārtojās u.tml. Protams, ir arī mazāki ritmi, kas saistās ar diennakts ritmu, skolas, nedēļas u.c. ritmi. Piem., Ščeciņina skolā ļoti strikti cenšas iedibināt šo ritmu.

3.Veseluma princips. Par to jau mēs runājām. Pamatā tiek saprasta fiziskā, garīgā, mentālā un psiholoģiskā cilvēka veseluma aspekta attīstība. Viss notiek vienlaicīgi. Ja jūs papētīsiet, kas notiek šajās skolās, tad viņi realizē to, ko iesaka mūsu dižgari. Viņi nesāk ar matemātiku, nesāk ar fiziku, viņi sāk ar bērna interesēm. Viņi noskaidro, kas bērnu interesē, kāds ir viņa talants, un lūk – tas ir tas pamats, uz ko tiek veidota visa izglītība. Uz viņa interesēm un dotumiem balstīta izglītība, kas nav pretrunā ar viņa būtību.

Kurš no principiem šobrīd skolā tiek realizēts? Valsts skolās…, es teiktu – neviens. Varbūt kāds cenšas uz to individualitāti – dižākos matemātiķus un mūziķus sūta uz konkursiem u.tml., taču pārējie paliek. Bet tās jau arī ir individualitātes. Tātad – kaut kas tiek izcelts, bet nav pareizi, drīzāk – slimīgi. Tātad – šobrīd skolās netiek ievērots neviens no šiem elementiem. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka mēs principā esam netikumiski pret bērniem. Pasakiet, kā šādā vidē, būdami netikumiski, mēs varam mācīt tikumību? Pa kuru laiku? Te ir ārkārtīgi tāls ceļš ejams. Tas nenozīmē, ka nav ejams, tas ir ejams! Tāpēc mēs speciāli esam nodibinājuši savu skolu, jo mēs esam sapratuši, ka, lūk, tajā kaimiņu skolā mēs neko neizdarīsim. Es pats valsts skolā esmu strādājis par direktoru, pats organizējis un vadījis kolektīvu, domādams, ka es tagad, kad pats kungs un karalis, visu izdarīšu. Saprotiet, nekas nenotiek. Nekas nenotiek, ja visi nedzīvo vienā elpā. Vērtību izglītotāji saka tā, ka mēs varam panākt pozitīvu rezultātu tad, ja visas trīs puses – bērns, vecāks un skola elpo vienā elpā. Arī mēs to cenšamies darīt. Mums iznāk kaut kā savādāk. Ja jūs internetā iepazīsieties ar holistiskajām skolām, tad jūs konstatēsiet, ka tām visām ir nodefinēta kārtība, kādā veidā skolēns tiek uzņemts. Kādas ir prasības pret skolēnu, viņa vecākiem utt. Pamatprasības faktiski ir divas:

1.piekrist skolas filosofijai,

2. iekļauties skolas tradīcijās.

Līdz ar to, gan holistiskajās skolās, gan arī mūsu skolā veidojas zināma atlase. Saprotiet, vecāks nesūtīs savu bērnu uz mūsu skolu, ja viņš nepiekritīs tam, ka mēs runājam par Dievu. Mums ir bijuši tādi gadījumi, ka vecāks atskārst, ka mēs runājam par Dievu, tā ņem bērnu ārā. Savukārt ir arī vecāki, kuri pieņem Dievu, bet nepieņem tautas tradicionālo kultūru, tautas tradicionālo pedagoģiju. Neko darīt, tā tas ir un bērni aiziet no mūsu skolas.

Kā? Veidojot pozitīvi orientētu, tautas tradīcijās balstītu kultūrvidi.

Mēs skrupulozi pieturamies pie visiem tautas tradīciju elementiem gadskārtu griezumā. T.n., gan rotaļas, gan dejas, gan ticējumi. Viss, kas saistās ar tautas tradicionālo kultūru. Es pieļauju, ka tad, kad bērni beigs mūsu skolu un aizies savā dzīvē, savā ģimenē, viņi daudz ko atcerēsies no tā un centīsies jau strādāt ar saviem bērniem. Šobrīd mums ir vecāki, kas ar saviem bērniem tā nestrādā, jo viņiem nav pieredzes, viņiem bija 50 padomju gadi, ar to jārēķinās. Tas ir ļoti spēcīgs spiediens uz apziņu.

Kā? Izejot dabā. Maksimāli, cik vien var būt dabā. Par laimi, mūsu skoliņa ir dabas vidū.

Kā? Strādājot – maksimāli strādājot. Padomju laikos bija tādi lauciņi. Es pats mācījos Rīgā, un pat tur bija stūrītis, kur mēs stādījām, ravējām, kopām.

Šobrīd nekur nekāda darba nav. Ja jūs šobrīd mēģināsiet darbā noslogot bērnu, tad bērni ir tik gudri, ka piezvanīs Darba Aizsardzības inspekcijai un paziņos, ka jūs bez maksas noslogojat viņus.

Kā vēl? Darbs tautas daiļamatniecības darbnīcās. Tās ir lietas, pret kurām vairs nevar iebilst. Mūsdienās ir pulciņi, interešu izglītība. Šos saucamos pulciņus, mēs skolas programmā iekļaujam kā obligātas lietas. Ščeciņina skolā ir kādi septiņi piedāvājumi interešu izglītībai. Mums nav tika daudz, mēs esam nabadzīgāki. Mums ir aušana, metālapstrāde, podniecība, mākslas, kokapstrāde, rotkalšana u.tml.  Mēs to esam nodefinējuši kā vispārējai attīstībai nepieciešamas lietas. Bērni šajās darbnīcās strādā labprāt, jo viņi izgatavo lietas, kas vajadzīgas vai nu pašiem, vai jaukām dāvanām. Piem., puisis bija izgatavojis skaistas rotaslietas gan mammai, gan māsai, kas ļoti priecājās. Nav tā, ka tikai puiši nodarbojas ar metālapstrādi un meitenes ar aušanu, ir arī otrādi. Otra lieta, ka darbojoties ar dabas materiāliem, starp citu, Šteinera filosofija to ir atbalstījusi, un tajās skolās iespēju robežās tas arī tiek realizēts. Darbs ar dabīgajiem materiāliem. Arī Montessori – darbs ar dabīgajiem materiāliem. Darbs ar šiem materiāliem, saskarsme, liek zemapziņā ievibrēties saitei starp mani un dabu. Un rodas pavisam cita attieksme pret dabu.

Kā vēl? – ar darba organizāciju

Darbs saimēs, jauktās vecuma grupās. Man, piemērām, klasēs sēž bērni no pirmās līdz devītajai klasei. No pieredzes – tā var strādāt maksimums ar 15 bērniem. Kāpēc? Tāpēc, ka bērni palīdz bērniem. Šobrīd es neieslīgšu niansēs, ko dod šādas saimes veidošana, par sociālajām attiecībām nerunājot. Ja cilvēkam jāpalīdz, kāda viņam būs attieksme pret jaunākiem – nē, tu esi jaunākais, tu esi muļķis u.tml. Nav tāda attieksme! Ne reti ir tā, ka jaunākie ir spējīgi palīdzēt vecākajiem, jo tie vecākie ir aizmirsuši kaut ko no tā, ko jaunākie tikko apgūst.

Kā vēl? – darba vietu izkārtojums

Telpas un bērna izvietojums telpā ir ļoti būtisks. Iepriekš minētajā ir uzskaitīti pragmatiski iemesli, bet ne tikai, zem tiem slēpjas arī kaut kas cits. Kas vēl ir ļoti svarīgs? Tas, ka šādā veidā sēžot, mēs ļaujam tām enerģijām, kas cirkulē, kas nāk no mums katra laukā, iesaistīties cirkulācijā pa apli un bagātināt vienam otru. Vienot mūs. Ja mums ir matemātika, mēs pieslēdzamies šīm Augstākajām Būtnēm, lai viņas mums palīdz. Mēs izdalām savu gaismu, un domājam par matemātikas loku, kas riņķo mums apkārt. Tātad ne tikai tas, ka mēs viens otru labāk redzam. Redzam, kuram mums jāpalīdz, neviens nevar slēpties viens aiz otra, visi ir vienādās pozīcijās, jā, tas arī ir svarīgi, bet pats svarīgākais, manā skatījumā, ir šīs enerģijas staigāšana.

Īpašie nodarbību elementi

Atsevišķie elementi – dziesma. Mēs pat matemātikas stundu sākam ar dziesmu.

Klusēšana. Mums nav matemātikas stundu, kurā mēs šo svarīgo elementu – sevī ieiešanu, nepiekoptu. Mēs ieejam klusēšanā un bērniem nav problēmu. Nezinu, kā ir valsts skolās, bet mūsu skolās nav problēmu – bērni labprāt iegrimst klusumā, sēž kā pelītes un nav jāaizrāda – ko tu mums te tagad traucē, mēs visi meditējam tagad.

Jāelpo vienā elpā

Manuprāt, tikumiskā jeb vērtību izglītība skolās IR iespējama. Tikai ir jāievēro viss augstāk teiktais. Ko nozīmē mūsu izpratnē „elpot vienā elpā”.  Tā nav tikai ģimene, bērns un skola.

Virtuālā multimediju telpa – tā ir telpa, kuru nedrīkst novērtēt par zemu un tās iespaidu uz bērnu. Man ir tāds piemērs. Es ar savu mazdēlu skatos filmiņu par dabu, par Āfrikas zilonīšiem, un pēkšņi ir reklāmas pauze un rāda erotiskas ainas, reklamējot kādu preci. Kādā sakarā? Saprotiet, nav nekādas šķirošanas. Vai tā ir filmiņa bērniem, vai kas cits, reklāmas rullītis, tāds, kāds tas ir, iet visos gadījumos. Tas jau ir tikai reklāmas rullītis, nerunājot par visu vardarbību un visu pārējo, kas tiek propagandēts.

Es vēlos akcentēt apziņas memu pēc Vilbera terminoloģijas. Apziņas līmeņu ievērošanu. Būtnēm augstā apziņas stāvoklī, tikumiskā audzināšana nav vajadzīga, viņi pat nedomādami, vienmēr rīkosies pareizi. Viņi var pamācīt pat mūs. Viņi nemaz nevar rīkoties netikumiski, jo ir jau vienā veselumā ar visu, kas ir. Zemākie apziņas stāvokļi ( piederības izjūta nav attīstīta) –  arī šie darīs nedomājot, bet darīs nepareizi, ja mēs viņiem nenorādīsim un strikti nepieprasīsim konkrētu rīcību. Lūk, kādas audzināšanas formām jeb metodēm ir jābūt, lai šie apziņas līmeņi šajā pasaulē netaisītu tādus „mēslus”, kuros mēs vairs beigās nevaram dzīvot. Tātad mums ar pedagoģiskiem un psiholoģiskiem paņēmieniem ir jāpanāk, lai arī šie zemākie līmeņi šo pasauli „nesacūkotu”.

Ir arī vidēji apziņas stāvokļi, tie ir vairākumā. Jūs varat smalkāk papētīt Vilbera apziņas stāvokļu memus, un tad jūs redzēsiet, kas tie par apziņas stāvokļiem ir. Tie ir tie, kuri pareizi rīkoties iemācās mācoties, un izzinot dabas un sabiedrības likumsakarības. Vilbers tos ir nosaucis par zinātniskajiem memiem. Viņiem vajag pamatojumu, un kad viņiem ir pamatojums, tad viņi ir spējīgi pareizi rīkoties.

Novēlu jums visiem šajā plašajā darba laukā gūt panākumus, nenogurt, nepazaudēt entuziasmu, un būt visiem kopā kā vienam veselumam. Paldies!