Referāts 9. Pasaules Etnisko Reliģiju kongresam Indijā, Džaipurā (saīsināts)
/10.10.2007/
Referātu sagatavojusi Agnija Saprovska
Antons Rupainis – arheolingvīnists ar pasaules vārdu, pētot dainu un vēdu izcelsmes laiku, ir nonācis pie atziņas, ka vēdas un dainas ir nākušas līdz mums no dziļas aizvēstures – vismaz no aiz četriem ledus laikmetiem un tik pat veca un sena ir arī letu un baltu civilizācija.
Dainas ir latviešu tautas dziesmas – mutvārdu kultūras mantojums dzejas formā. Vissenākais kādu atziņu veids vienmēr ir bijis greznais jeb dzejiskais. Kad tautas senāk runājušas par dievišķām lietām, tad tās vienmēr lietojušas grezno dziesmu valodu un atmetušas ikdienišķo.
Dievam dainu pūrā ir veltītas aptuveni 3500, Laimei 1000 un Mārai 300 pamatdziesmas, bet kopumā līdz šim laikam no tautas mutes uzrakstītas vairāk kā 9 tūkstoši dainu, no kopējā viena miljona dainu skaita, kas piemin vai runā par Dievu. Šais dainās izteikts viss, ko mūsu tauta domājusi par Dievu, Laimi un Māru, par Visuma galvenajām likumsakarībām. Nevienai citai tautai pasaulē nav tik daudz šādu grezno dziesmu, kas apdzied Dievu un visu Dieva laisto pasauli. Dziesmu pūrs ir tik liels, ka vēl šodien nav pabeigta to vākšana un kārtošana.
Centrālā dievišķā būtne latviskā reliģiskā sistēmā ir Dievs.
Latviešiem Dievs ir nemateriālā – garīgā princips un savu augstāko garīgo jēdzienu – savu ideālu – latvieši ir saukuši vienā vārdā – DEBESU GAISMA jeb DIEVS:
DIEVS ir visa pirmviela, princips, gars un dvēsele;
DIEVS ir visa bijušā, esošā un nākamā laidējs, veidotājs un uzturētājs;
DIEVS ir pārpersonība – neatkarīga no laika, telpas, vietas – Tas ir cieši saistīts ar konkrēto brīdi – tagadni un līdz ar to ir ārpus vēsturiskā laika.
Latviskam Dievam nav vajadzīgi dievnami, jo Tas ir visur vienlaicīgi, kā jau tīrs gars.
Dainās Dievs uzrunā katru tautu dēlu vai tautu meitu personīgi, lai kur arī tie atrastos lielajā pasaulē, turpretim citu tautu Dievi, kā mēs to zinām, – runā tikai ar atsevišķām personām vai starpniekiem un pārējos tautas pārstāvjus neuzrunā.
Latviešiem Dievs ir viens, bet Dievam piemīt daudz īpašību, kas, ietērptas skaistos tēlos dod izpratni par visu Universu. Pasaules daudzveidība un tajā pašā laikā tās vienotība ir ietverta trīs galvenajos tēlos – Dievs, Māra, Laime, kas ir vienota Visuma jēgas un satura izpausmes, kur :
DIEVS – ir debesu gaisma,
MĀRA – Zemes Māte visās tās izpausmēs
LAIME – cēloņu un seku likuma izteicēja.
Visi šie trīs principi ir vienas un tās pašas būtības dažādas izpausmes. Dievs, Māra un Laime mūslaikos ir saucami par GARU, MATĒRIJU un LIKTENI.
Un pats galvenais, kas būtu jāsaprot – latvietis nekad nav Sauli, Pērkoni vai citas dabas parādības pielūdzis kā Dievu.
Dainās Dievs tēlots kā labs, gudrs, darbīgs. No Dieva tieši nāk tikai labums, ļaunums nekad nenāk no paša Dieva, bet gan caur Nelaimi, Ļaunu dienu vai ļauniem ļaudīm. Latviešiem vispār nav dievības, kas iemiesotu ļaunuma kvintesenci, pat Nelaime būtībā personificē situāciju, kas raksturojama kā Laimes nostbūtne. Un par to, vai Laime ir vai nav cilvēkam līdzās, visbiežāk atbildīgs ir pats cilvēks, jo Esības telpā valda CĒLOŅU UN SEKU LIKUMS.
Dieva atskārsme, tas ir:
Dieva apzināšana, saprašana, sajušana, kas izpaužas –
domāšanā uz Dievu,
dzīvošanā ar Dievu, cenšanās sasniegt dievišķu pilnību savā dzīvē un darbā.
Dieva izredzēts cilvēks ir cilvēks, kas zina savu misiju zemes dzīvē un seko tai. Tāds cilvēks ir nevis prāta vadīts, bet virsapziņas vai, pareizāk, Dieva padoma vadīts. Latviešu metode, kas viņu darījusi par Dieva izredzētu cilvēku jeb dievāju cilvēku, ir bijusi DARBS un TIKUMS.
Latvietis parāda veselīgu pašapziņu, gādību un savstarpēju sadarbību ar Dievu, kur cilvēka un Dieva attiecības ir izveidojušās tiešas – bez starpniekiem. Latvietis nav Dievu lūdzis lielā pūlī. Katrs cilvēks ir tiešā saskarē ar Dievu, jo viņš to sajūt un apzinās kā daļu no sevis un savas vides. Ar šo veselīgo pašapziņu cilvēks atzīst Dievu par augstāko Padomu un varenību, bet tomēr pats sevi nenoniecina. Tāpēc arī mūsu tautai nav pieņemta ceļos krišana. Bet pats galvenais – latvietis zināja, ka Dievam nav akli jātic, bet gan jāņem kā mūžīgais pavadonis ceļā uz nebeidzamo dvēseles veidošanu.
Dievturība – tā sauc latviešu reliģiju.
Dieva turēšana – šis nosaukums sastopams dainās un ir atvasināts no plaši lietotā vārda TURĒT: godu turēt, labu prātu turēt.
Izmantotā literatūra:
Valdis Rēznieks, “Dieva perfekcijas pakāpes”, izdevums periodikā.
Roberts Mūks, “Ceļā uz Rietumu nirvānu – caur Latviju”, VALTERS UN RAPA, 2000.
Brastiņu Ernests, “Latvju Dievadziesmas”, Trešais iespiedums, Latvju Dievturu sadraudze, 11980.
Brastiņu Ernests, “Cerokslis”, trešais izdevums, Arvīda Brastiņa rediģēts, ASV, Dievturu sadraudzes izdevums, 11966.
Jānis Rainis, kopotie raksti, 14., 24. sēj., ZINĀTNE, R., 1986.
Par Tikumību! 