Fragments no intervijas ar bērnudārza audzinātāju Ivetu, kas ar mazuļiem ikdienā ir kopā jau 17 gadus. (Publicēts http://www.aprinkis.lv)
“Bērni kopā ar mums pavada vairāk laika nekā ar savu ģimeni. Protams, visiem ir darbi un dzīves ritms ir saspringts, tomēr tas ir ļoti bēdīgi, jo zaudētāji ir bērni. Izpaliek dzīvošanās pa āru, izklaides ģimenes lokā, peldēšanās, dauzīšanās, bērnības izbaudīšana, jo bērnudārzā ir stingrs režīms, arī vasarā. Turklāt siltajā laikā bērnudārza telpās ir tveicīgi, bērni kļūst niķīgi, jo ir pārkarsuši un noguruši. Kā bērns var zināt, kas ir ģimene, ja katru dienu no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā tiek atstāts kopā ar svešiem cilvēkiem?”
Iveta vecākus nenosoda, saprot, ka mūsdienu pasaule uzliek mums standartus, pēc kuriem dzenamies, visiem gribas nopelnīt vairāk. Protams, citiem tas ir vienkārši izdzīvošanas jautājums – ir jāstrādā, lai pabarotu bērnus. Bet šie vecāki parasti izdomājot veidus, kā bērniņu no dārziņa izņemt agrāk, tiekot piesaistītas omes vai kaimiņi. Sirds sāpot par tiem bērniem, kuru vecāki nejūt interesi par savām atvasēm.
“Reizēm mammas sēž mājās ar mazu bērniņu, bet trīsgadnieks katru dienu no agra rīta līdz dārziņa slēgšanai pavada pie mums. Bērns man jautā – Ivetas audzinātāj, kāpēc es nevaru palikt mājās kopā ar mammu un brālīti? Ko man atbildēt šādā situācijā? Turklāt, nedēļas nogalē vecākais bērniņš tiekot sūtīts pie omes,” stāsta audzinātāja. Bērni jūtot vecāku attieksmi, bet vēlāk tieši audzinātājām jāuzklausa pārmetumi, ka bērns ir agresīvs vai kaut ko neprot. “Mīļie vecāki, samīļojiet savus bērnus, tas novērsīs daudzas problēmas!” iesaka Iveta.
Pēc audzinātājas stāstītā, grupiņās esot vērojama atšķirība starp mammas mīlestību saņēmušiem mazuļiem un tādiem, kuru mammas ir bērnudārza audzinātājas: “Bērniem, kuri mājās saņem vecāku uzmanību un rūpes, parasti nav uzvedības problēmu, nav agresijas pret citiem. Viņi negaida uzmanību no citiem, jo saņem to mājās. Šādi mazuļi arī intelektuāli ir attīstītāki, runā labāk, ir redzams, ka vecāki ir ieguldījuši darbu bērna attīstībā. Mēs runājam par bērnu uzvedības problēmām, bet nesaprotam, ka viss nāk no ģimenes!”
Iveta arī vēlas apgāzt mītu, ka nelabvēlīgas ir tās ģimenes, kurās ir mazāk naudas. “Reizēm mammas, kam ar rocību paknapi, sapērk bērnam modernākās drēbes un kancelejas piederumus. Bet tētis, kurš piebrauc pie dārziņa glaunā džipā, pasmejas, kad atgādinu – nopērciet, lūdzu, bērnam aplikācijas papīru un plastilīnu, un atbild – vai tad man neatradīšoties lieka papīra lapa!” Iveta norāda, ka nereti bērnudārza audzinātājas pilda vecāku lomu. “Šādos apstākļos strādājot būtu tikai loģiski, ja arī atalgojums būtu atbilstošs.”
Vaicāta vai strādājot bērnudārzā 17 gadus, audzinātāja ir novērojusi, ka bērni ir mainījušies, Iveta atbild: “Bērni paliek bērni visos laikos, viņi grib spēlēties un tikt mīlēti, mainījušies ir vecāki un viņu attieksme pret ģimeni.”
Par Tikumību! 