“Ir jābūt globālai humanitārai izglītībai ar obligātu mākslas vēstures, visas pasaules vēstures, reliģijas vēstures, moderno komunikācijas līdzekļu mācīšanu. Tieši plaša pieeja un vislabāko jaunrades paraugu apgūšana kā zinātnē, tā mākslā, kādi cilvēcei ir pašreizējā posmā un ko cilvēce ir saņēmusi mantojumā no iepriekšējām paaudzēm.
Izglītībai jābūt ar ļoti daudzpusīgu, vispārēju humanitāru raksturu. Zinātkārais bērna prāts, kas ir brīvs no jau nobriedušajai paaudzei raksturīgām dogmām, reliģiskām dogmām un bezcerīguma uzslāņojumiem, spēj kā sūklis uzņemt zināšanas un izpratni, kuras ir cilvēces rīcībā.
Cilvēks, kas ir saņēmis pilnvērtīgu izglītību un, galvenais, saņēmis priekšstatu par Dievišķo Likumu, kalpos par pamatu, par fundamentu, uz kura mēs varēsim uzcelt nākotnes ēku, Jaunā Laikmeta ēku, kas nāk nomainīt veco.
Sevišķa uzmanība ir jāvelta izglītībai reliģijas laukā. Nekad nevajag bērna apziņā nostiprināt jebkādas uz Zemes jau pastāvošas reliģijas pamatus. Bet vajag dot zināšanas un izpratni par Ticības pamatiem. Dievišķā izjūta sākotnēji piemīt katram bērnam, kas atnāk šai pasaulē. Sevišķi tām dvēselēm, kas pieder pie jaunās Sestās Pamatrases un kas jau ir sākušas iemiesoties uz Zemes.
Šai Dievišķajai izjūtai, Ticībai Dievišķajam Likumam un Dievišķajam taisnīgumam jāļauj brīvi attīstīties bērna apziņā, nepakļaujot to nekādu baznīcas dogmu iedarbībai. Atvērtā bērna apziņa ir spējīga ļoti ātri atrast vispārīgo būtību, kopīgo Sākotni pāri visām pastāvošajām ticībām un reliģijām. (..)
Rūpes par bērnu izglītību ir tas uzdevums, kas pēc savas nozīmības un svarīguma nav salīdzināms ne ar vienu citu. Valsts, kas neraizējas par savu nākotni, nevar būt dzīvotspējīga valsts.
Laiks atgriezt ikdienišķajā dzīvē tādus jēdzienus kā cieņa un gods. Sabiedrībai steidzami ir vajadzīga tikumisko orientieru atjaunošana.”
N.Rērihs
Par Tikumību! 