Profesore Ausma Cimdiņa par Stambulas konvenciju: Vai tiešām jāparaksta viss, ko liek priekšā?

Literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes profesore, LZA akadēmiķe Ausma CIMDIŅA intervijā Neatkarīgajai pauž savu viedokli par dzimumu līdztiesību un Stambulas konvenciju.

 

– Vispirms tiksim skaidrībā par vārdiem, kurus lietosim intervijā. Tā kā runāsim par feminismu, par dzimumu līdztiesību, bez tagad modīgā vārdiņa gender neiztikt. Tātad latviešu terminoloģija joprojām nav tikusi skaidrībā par anglicismu gender. Vai arī joprojām notiek pieskaņošanās angliskajai šā vārda izpratnes tradīcijai (lai arī pat Anglijā tas esot jēdziens sektoriālai lietošanai). Angļi taču ķīvējas starp sex un gender.

– Jūs sākat tā sirsnīgi – gender nosaucot par modīgu vārdiņu, gandrīz mīļvārdiņu. Taču ne bez ironijas, jo, kā svešķermenis latviešu valodā tas drīzāk varētu būt gada nevārda cienīgs. Ko nozīmē pieskaņošanās angliskajai šā vārda izpratnes tradīcijai? Tā ir diezgan krasi mainījusies. Mūsu sarunas kontekstā svarīgi atzīmēt, ka līdz XX gadsimta 60. gadiem arī angļu valodā vārds gender tiek lietots gramatiskas kategorijas nozīmē. Jēdziena lietošanas praksē pavērsienu ienes psihiatrijas profesora Roberta Stolera darbs Sex and Gender ( Ņujorka, 1968), mēģinot nošķirt bioloģisko dotumu (sex) un socializācijas faktoru (gender) ietekmi cilvēka psihiskās struktūras veidošanā. Stolers lingvistikas terminu pārnes uz medicīnas jomu, un pāris nākamajās desmitgadās to ar atplestām rokām piesavinās arī anglofonās sociālās zinātnes. Šai terminoloģiskajai jaunradei angļu valodā ir arī citi zemteksti. Kā zināms, sex nozīmē ne tikai dzimumu, bet arī seksu, proti, dzimumaktu. Līdz ar pēckara seksuālās revolūcijas uzplūdiem tas tiek pastiprināti lietots tieši seksa nozīmē. Lai nerastos kuriozi pārpratumi, cilvēka dzimumidentitātes apzīmēšanai lietot sex kļūst problemātiski (par šo tēmu netrūkst pikantu anekdošu). Tā kā dzimtes kategorija angļu valodā ir margināla, lingvistikas terminam gender tika piešķirta papildnozīme, laika gaitā tas kļūst arī par dzimumu līdztiesības politikas atslēgas vārdu. Pretstatā Latvijai, mūsdienu angļu valodā ķīviņi ir norimuši (vismaz terminoloģijas jomā) un jēdziens gender tiek lietots neitrālā nozīmē.

– Ja neitrāli, tad, manuprāt, diezgan ar vārdu «cilvēks»…

– Latviešu valodā ir vērtīgi vārdu savienojumi «sieviešu cilvēks» un «vīriešu cilvēks», un tie nav nekādi jaunievedumi, bet pastāv vismaz kopš Reiņa Kaudzītes laikiem. Tātad arī sieviete ir un paliek cilvēks. Tā tam vajadzētu būt arī tiesiskas valsts izpratnē – viss, kas par cilvēku teikts ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarācijā (pieņemta 1948. g.) un citos starptautiskajos cilvēktiesību pamatdokumentos, attiecas arī uz sievieti. Bet kā pašsaprotams šis neitralitātes princips tomēr apziņā nenosēžas. Top ANO Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (pieņemta 1979. g., Latvija tai pievienojusies 1990. g.), virkne citu dokumentu, dzimumu līdztiesības (gender equality) politikas priekšplānā arvien izvirzot sievieti.

– Jēdziena gender nozīmē jūs lietojat vārdu «dzimumsocialitāte». Bet tas ir vien jūsu subjektīvs tulkojums.

– Lietoju «dzimums» vai «dzimumsocialitāte» (atkarībā no konteksta). Neteiktu, ka tas ir mans subjektīvs tulkojums, man nepieder šā vārda autortiesības. To proponē Jānis Nameisis Vējš, lai izvairītos no burtiskā tulkojuma «dzimte», kas, viņaprāt, drīzāk maskētu, nevis atklātu gendernozīmes nianses. Tas bija jau 2001. gadā, no angļu uz latviešu valodu tulkojot rakstu par gender tulkošanas problēmām skandināvu valodās. Rakstā tika pausta pārliecība, ka pretstatā angļu valodai, kur gender specifiskā nozīme veidojusies sex/gender opozīcijas ietvaros, skandināvu valodās veidot šādu sex/gender opozīciju nav nepieciešams, jo abas šīs nozīmes ir integrētas vienā vārdā. Tulkotāja piezīmē Vējš uzsver, ka arī latviešu valodā nav nepieciešams veidot šādu sex/gender opozīciju, jo abas šīs nozīmes ir iekļautas vārdā «dzimums». Cilvēce tomēr ir dzimumdiferencēta diezgan uzskatāmā veidā. Ejot pa ielu, paldies Dievam, joprojām atpazīstam, pretī nāk vīrieši vai sievietes. Būtu diezgan baisi iedomāties, ka pēkšņi pretī nāk cilvēki «vispār», bez dzimumpiederības iezīmēm. Pieņemu, ka vairākumā sabiedrības tas radītu diezgan spēcīgu psiholoģisku diskomfortu.

– Nu un tad? Tā ir mūžsena marginālu ļaužu grupu pašuztvere. Saprotama nav tikai vēlme to tagad ar lielu troksni uztiept vairākumam kā kādu politisku ideoloģiju.

– Kā zināms, Latvijā tiek realizēta Eiropas dzimumu līdztiesības politika, ar ANO Attīstības programmas atbalstu latviski izdota rokasgrāmata Dzimumu līdztiesības principa integrēšana praksē (2003.) u. tml. Proti, dzimumu līdztiesības politikas dokumentos gender līdz šim bijis tulkots kā «dzimums», bet tā sauktās Stambulas konvencijas aspektā pēkšņi parādās citi jēdzieni – «dzimte», «sociālais dzimums». Kālab? Un ko tas īsti nozīmē? Procesa virzītāji sabiedrībai saprotamā veidā to nespēj vai negrib paskaidrot.

Te mums drusku jāatgriežas pie angļu sex/gender ķīviņiem. Proti, jau XX gadsimta deviņdesmitajos gados gender «ir nonācis krīzes situācijā tā teorētiskā neadekvātuma dēļ».

– Kam neadekvāts tas ir? Zinātnieku pieņēmumiem?

– Gan zinātniskas terminoloģijas izpratnē, gan jēdziena lietošanas praksē un zinātnes komunikācijā ar sabiedrību. Viena lieta ir zinātniskā terminoloģija, otra – politiskie uzstādījumi. Zinātniskajā terminoloģijā svarīga ir domas skaidrība un precizitāte. Bet politiķi nemīl strādāt skaidros ūdeņos, viņiem zināma mistifikācija varbūt pat ērtāka, jo viens un tas pats jēdziens var tikt lietots dažādu politisku mērķu sasniegšanai.

Turpinu domu, ka intelektuāļu aprindās gender koncepts kļūst par: «diskusiju platformu un veidu, kā domāt, par bioloģiskā, hromosomiskā, psiholoģiskā, kultūras un sociālekonomiskā dimensijām ķermeniski iemiesotā dzīvā būtnē». Paradoksāli, bet, pretēji iecerētajam, sex un gender atkalapvienojas vienotā veselumā, tiek lietoti kā sinonīmi, un dzimumidentitātes jomā dominē gender. Uzskatāmi tas redzams Eurostat ailēs – tur tiek prasīts norādīt gender, nevis sex, bet uzskaitītas tiek ķermeniski dzīvas būtnes, nevis teorētiski pieņēmumi par dzimumu sociālajām lomām un funkcijām.

Mēģinājums tulkot jēdzienu gender burtiski, pēc analoģijas ar gramatisko dzimti novērots vienīgi Latvijā. Ir valodas, kurās dzimtes kategorija vispār neeksistē, un tas gluži vienkārši nav iespējams. Piemēram, somugru valodās, to skaitā – igauņu. Citās Eiropas valodāsgender tulkots pēc analoģijas ar jēdzienu «dzimums» vai «dzimumdiference», vai arī, piemēram, slāvu valodās, pārņemts netulkojot.

– Bet es nevaru atkost, kāpēc šīs vārdu kombinācijas ir interesantas zinātnei. Es nesaprotu, kāpēc, lai definētu cilvēka dzimti vai dzimumu, tas jāšķir no viņa esības, no cilvēka pastāvēšanas? Kāpēc sociālais nav pašsaprotams dabas dotā turpinājums? Var teikt, ka cilvēks piedzimst gluži bez socialitātes… Kopumā man tas viss šķiet samākslota politiska fragmentācija.

– Es varētu piekrist, ka zināmā mērā tā tas ir. Bet zinātnē fragmentācija ir parasta lieta, pētnieciskos nolūkos realitāte tiek sašķelta sīkdaļās, tuvplāni tiek skatīti caur mikroskopiem utt. Te gan jāpatur prātā humanitāro un dabaszinātņu atšķirības. Humanitāro zinātņu sūtība tomēr ir cilvēcisko esamību skatīt plašākās un dziļās eksistenciālās kopsakarībās. Bet latviešu valodā tiek putrotas anglicismu gender (dzimums) un sexual orientation (seksuālā orientācija) nozīmes, lai arī dzimums un seksuālā orientācija nav viens un tas pats. Es atvainojos… ja sieviete pārguļ ar sievieti, vīrietis pārguļ ar vīrieti, viņiem taču nemainās dzimums.

Jāatzīst gan, ka šobrīd diezgan aktīvi tiek mēģināts politiski virzīt uzskatu, ka ir vairāk nekā divi dzimumi. Ir sievietes, ir vīrieši un citi, ntie dzimumi, ko sabiedrības vairākums jau pieņēmis. Atliek vien to birokrātiski noformulēt.

– Un zinātne jāpiespiež to apliecināt?

– Tas būtu drusku pārspīlēti teikts, bet simptomi ir novēroti. Turklāt mēs redzam, ka mediji, kas lielā mērā veido sabiedrisko domu, nevēlas iesaistīties diskusijā un uzklausīt citādi domājošos. No vienas puses, tiek veicināts uzskats, ka bioloģiskajam dzimumam nav nozīmes. Bet, ja dzimumam nav nozīmes, kāpēc tiek taisītas dzimumu maiņas operācijas? Ja cilvēks nejūtas savā ādā, ja viņam ir tik liels psiholoģisks diskomforts, ka vajadzīga medicīniska iejaukšanās? Tas liecina, ka dzimumam ir fundamentāla nozīme.

– Bet jūsu citētā Simona de Bovuāra teikusi, ka par sievieti nedzimst, par sievieti top. Tātad – arī vīrietis var tapt par sievieti. Bet – par cilvēku?

– Neprecīzs tulkojums radikālā feminisma virzienā. Precīzi būtu – par sievieti nepiedzimst, par sievieti drīzāk kļūst. Izlaists viens vārds drīzāk, kam šajā kontekstā būtiska nozīme. Es priecājos, ka pat sociālajos tīklos šobrīd vairs nerunā par feminismu vispār, bet par radikālo feminismu. Kultūras feminisma strāva, ko es pārstāvu, tieši uzsver šo dzimumu diferenci. Sievieti, kā citādo, bet līdzvērtīgo. Citādība pastāv. Kas mani ļoti pārsteidz? Tas, ka Eiropā dzimumu līdztiesības politikas pamatā ir dzimumu neitralitātes princips, bet Stambulas konvencijā tas nedarbojas. Tiek gatavots likums sievietei. Tiek prioritēts viens dzimums, bet otrs stigmatizēts. Tā, itin kā vīrietis būtu vardarbības cēlonis un it kā ģimene būtu vardarbības perēklis. Pēkšņi likumdošana tiek vērsta pret dzimumu. Un man ir tāda sajūta, ka šeit sievietes vārds tiek nelietīgi valkāts.

Esmu bijusi iesaistīta dažādos Eiropas projektos arī kā eksperte. Zinu, ka dzimumu līdztiesības jautājumi tiek asi diskutēti, nereti par un pret lēmumi tiek pieņemti, balansējot uz naža asmens, dzimumu līdztiesības politika ir atvērta jauniem izaicinājumiem. Man liekas, ka Latvijas šobrīd nogaidošā reakcija jautājumā par Stambulas konvenciju, par tās ratifikāciju, ir veselīga.

Manā skatījumā, Stambulas konvencija nav tik daudz jautājums par dzimumu līdztiesību, kā par Eiropas politisko dokumentu kvalitāti. Un vai tiešām Latvijai būtu jāparaksta viss, ko noliek priekšā? Sevišķi, ja informācija tiek manipulēta tādā veidā, ka tas ir pienākums pret Eiropas Savienību.

– Es tomēr nesaprotu kādas pamatlietas. Pat Aspazija man neliekas atrāvusies no mūsu, latviešu, kultūrtradīcijas. Viņa nav izņēmums no mūsu mātes kulta. Es nesaprotu, kāpēc šodienas zinātne cenšas mani pārliecināt, ka vīrieši un sievietes ir abinieki.

– Tas ir – bet kādā perspektīvā mēs to skatām. Varbūt kādā tūkstošgades perspektīvā kaut kas varētu mainīties. Bet – ja skatāmies viena cilvēka mūža garumā, tad, lai cilvēks nesajuktu prātā, viņa personiskai identitātei tomēr ir svarīga arī dzimuma piederības apziņa un izjūta. Mūsdienu zinātnē ir pārvarēts šis uzskats, ka pastāv kāda vienota, universāla sieviešu vai dzimumu diskriminācija, uzsverot nacionālās kultūridentitātes aspektu.

– Ja «māte ir Noasa šķirsts» (Imants Ziedonis), kāpēc daļa zinātnes taisa no šķirsta zārku?

– Pērn veiktajā pētījumā Dzimumsocialitāte kultūras un varas mijattiecībās atklājās, ka vairāk nekā 90% aptaujāto atbild – diskriminācija nav novērota (atbilde ir tāpatīga neatkarīgi no respondentu sociālās identitātes, dzimuma vai nacionālās piederības, reliģiskās konfesijas), Latvijā 90% sabiedrības uzskata, ka šī problēma nepastāv. Kvantitatīvie socioloģiskie pētījumi konstatē statistisko ainu, bet nespēj atklāt un uzrādīt celoņsakarību kopumu. Skaidrs ir viens – nepieciešams uzlabot politiskā dialoga ar sabiedrību kultūru, plašāk iesaistot dzimumu līdztiesības kategorijās nedomājošo vai citādi domājošo sabiedrības daļu, ļaujot izskanēt tautas balsij un argumentēti ar to diskutējot.

– Neraugoties uz šiem procentiem, pat kādiem atsevišķiem gadījumiem tomēr ir jāpievērš uzmanība. Bet man ir jautājums Eiropai – kāpēc kristietība ar savu jaunavas Marijas kultu nevar mūsdienās būt dzimumattiecību regulēšanas paraugs Eiropā?

– Jā, kāpēc? Tas ir dīvaini. Varbūt esat ieskatījies Rīgas Laika februāra numurā. Mani tur ļoti iepriecināja Agneses Irbes raksts. Viņa atklājas kā drosmīga domātāja un izsaka šaubas par dzimumu līdztiesības procesu virzību un politiskajām aktivitātēm, kas saistītas ar viendzimuma laulībām.

– Te vēl varētu jautāt – kur tad paliek bērns? Vai nav starpības, kas bērnu audzina – tēvs un māte vai divi homīši? Neaizsargātākais sabiedrības loceklis man šobrīd šķiet bioloģiskā ģimene ar bērnu, nevis konvencijā minētās transpersonas, geji, lesbietes un tā tālāk.

– Tā ir. Arī Agnese Irbe raksta, ka visneaizsargātākie sabiedrības locekļi īstenībā ir bērni un pusaudži. Kāpēc mēs aizmirstam to, ka tad, kad bērns nāk pasaulē, sievietes dzīve sagriežas par 180 grādiem, vīriešiem – vismaz par 90. Jo rūpēties par bērnu nākas 24 stundu režīmā, un tā ir unikāla, citādi neapgūstama cilvēcisko attiecību pieredze. Bet tie, kas bērnu redzējuši varbūt tikai pa gabalu, grasās diktēt pareizos noteikumus. Bioloģiskie vecāki – tā ir emocionālā, bioloģiskā saite. Sieviete bērnu iznēsā deviņus mēnešus. Un ko viena sieviete spēj izdarīt deviņos mēnešos, deviņas sievietes vienā mēnesī nespēj.

Traģiski, ka šie jautājumi tiek ļoti vienkāršoti, primitivizēti. Pieņemot, ka ar politiskiem lēmumiem var atrisināt fundamentālas, vairāku tūkstošu gadu laikā veidotās komplicētās attiecības starp dzimumiem.

– Tieši tas visvairāk tracina, ka ar rīkojumu mēģina atrisināt dabas noteiktas lietas.

– Tā gluži nav, ka cilvēks būtu uzskatāms par brīvdabas produktu. Tomēr, kas man liekas jocīgi? Kā vispār var konstatēt šo netradicionālo seksuālo orientāciju, uz kuras pamata definē dzimumu diskrimināciju. Cik man zināms, nevienā dokumentā nav jādeklarē seksuālā orientācija. Mēs norādām dzimumu, nevis seksuālo orientāciju. Un, kā jau teikts, dzimums un seksuālā orientācija nav viens un tas pats. Un laulības pārdefinēšanas mēģinājumi… Uzskats, ka viendzimuma laulības būtu cilvēka seksuālā un sociālā atbrīvošana, un tas visiem nāktu par labu. Bet tad varam jautāt – kāpēc nelegalizēt poligāmiju?

– Nākamais – kopošanos ar lopiem?

– Tiešām – kā tad ar sodomiju? Vai incestu?

– Kāda ir jūsu attieksme pret Stambulas konvenciju kopumā?

– Pirmkārt, man liekas, tas ir nekvalitatīvi sagatavots, neadekvāti nosaukts, apšaubāmā kvalitātē pārtulkots un Latvijā nepietiekami izdiskutēts dokuments. Ir sajūta, ka konvencijas aizstāvji cenšas «izbīdīt» tās ratifikāciju, manipulējot ar frāzēm par konvencijas «nekaitīgumu» tradicionālām vērtībām un LR Satversmei. Tas, ka noteikti politiskie spēki neielaižas dziļākās diskusijās ar sabiedrību, citādi domājošos apsaukā par tumsoņiem, homofobiem un par katru cenu mēģina panākt ratifikāciju, liecina par to, ka konvencijas kritiķu bažas lielākā vai mazākā mērā ir pamatotas.

Otrkārt, jebkuras konvencijas, tajā skaitā Stambulas konvencijas, ratifikācija nav nekas obligāts. Ja ir šaubas, ja dokuments rada šķelšanos sabiedrībā, to var nepieņemt. Vienlaikus – tas netraucē LR likumdošanā un praksē realizēt tos konvencijas principus, par kuriem eksistē sabiedriskais konsenss. Citiem vārdiem sakot, neviens netraucē cīnīties ar vardarbību pret sievietēm bez Stambulas konvencijas ratifikācijas.

Ļoti iespējams, ka no Stambulas uz austrumiem vai dienvidiem tas ir aktuāli, bet kāpēc Latvijai jāiesaistās šīs pasaules regulēšanā, ja nespējam paši savu dzīves telpu, savu sociālo politiku daudzmaz humanizēt. Ja kas būtu jāparaksta… Eiropas Sociālā harta vēl nav parakstīta līdz šim brīdim. Vīrietis nav vardarbības cēlonis. Un ģimene nav briesmīgākais vardarbības perēklis. Lai ko mums arī teiktu Stambulas konvencijas interpretētāji. Un – kāpēc tās virsrakstā ir piesaukta ģimene un sieviete? Kāpēc? Ja konvencija adresēta cilvēcei kopumā?

 

Pārpublicēts no http://www.nra.lv

Advertisements

Gavēņa apņemšanās

Marija Stefana.jpg„Es zinu, kas ir sirdsapziņas mokas, un es zinu, kas tā ir par laimi, kad sirdsapziņa ir mierā. Visas pasaules laime, visas pasaules prieki tad nespēj cilvēku aplaimot, kad sirdsapziņa nav mierā. Es nekur no viņas nevarēju glābties. Sevišķi, kad es biju viena vai klusajās vakara stundās, kad, krēslai metoties, Dieva miers nolaižas pār zemi, es biju tik nelaimīga un nezināju, ko iesākt. Atceros kādu pavasara vakaru, kad pirmie ziediņi atraisījās no saviem pumpuriem, es gāju strautiņa malā lasīt mazos dzeltenos pavasara ziediņus, kas bija izkaisīti zemē un mīļi smaidīja man pretī, bet nespēja iepriecināt. Klāt vēl nāca lielas bailes no nāves un elles, ka es nevarēju pat mierīgi gulēt. Es sāku domāt: ko man pie nāves līdzēs viegla, ērtībām, goda, laicīgo labumu pilna dzīve. Tik tas pastāvēs, kam būs mūžības vērtība. (..) Es apdomājos un atradu pareizo izeju: es iesāku labot savu dzīvi. Es centos tuvākam atlīdzināt izdarītos zaudējumus. Cik pratu, centos izvairīties no grēka.”

Nabadzīgā Bērna Jēzus māsa Marija Stefana (1919 – 1954)
Fragments no viņas atmiņām „Dzīves dziesmā” par savu lielo apņemšanos 14 gadu vecumā

(Pārpublicēts no http://www.katolis.lv)

Ko mēs saprotam ar gavēni un gavēņa laiku? Atteikšanos no gaļas, saldumiem, alkohola, cigaretēm u.c. atkarībām, attīrīšanos domās, vārdos un darbos. Gavēnis ir apzināta cenšanās atrauties no fiziskās jeb materiālās pasaules piesaistēm ar mērķi nonākt tuvāk cilvēka būtībai – dievišķajam kodolam. Sirdsapziņa ir tā, kas saka priekšā, kādu tieši gavēņa apņemšanos pieņemt. Bet diemžēl mūsu aktīvajā, informatīvi un sociāli pārsātinātajā ikdienā pati sirdsapziņa reizēm ir tik piesārņota, ka vairs nav ne sadzirdama, ne sajūtama. Varbūt ar to arī varētu sākt – ierobežot “sevis izdāļāšanu” nemitīgos kontaktos un sarunās kā klātienē, tā virtuālajā vidē, atsacīties no ikdienas “fona” TV, radio un interneta, mobilo telefonu lietot tikai pēc patiesas vajadzības, pēc iespējas vairāk būt klusumā un vienatnē, apzināti vērojot savas domas, jūtas un emocijas. Pārslēgt uzmanību uz notiekošo dabā – smaržām, krāsām, skaņām.

Un mēģināt atkal sadzirdēt savu sirdsapziņu.

“Aiz ikdienas kņadas no jums mūžība slēpjas.”

(Iem. Alfa, 02.06.2010.)

Vecākus satrauc mācību līdzekļa saturs priekšmetā “Sociālās zinības”

 

300x0_cover.jpg300x0_cover (1).jpg

Rīgas 63. vidusskolas 3. klases vecāku uzmanību piesaistījis mācību līdzekļa saturs priekšmetā “Sociālās zinības” (autors G. Andersone, Apgāds Zvaigzne ABC, tulkojums krievu val.), kas ir pretrunā “Izglītības likumam” un neatbilst prasībai nodrošināt bērnu tikumisko, estētisko un intelektuālo attīstību, atbilstoši skolēnu vecumposma īpatnībām. Vecāki rosina veikt mācību līdzekļa grozījumus un aicina sabiedrību būt vērīgiem un aktīviem.

Grozījumi paredzēti (izvilkums no dokumenta):

  • Стр.26 раздел «Знаешь ли ты?»

IZSLĒGT 9.пункт «Расспрашивает тебя о твоём сексуальном опыте. Рассказывает о своих фантазиях, сексе и предлагает «поиграть в захватывающие игры».

  • Trešo klašu skolēniem (9-10 gadi) aizraujošās spēles ir spēles tiešā vārda nozīmē. Izmantojot mācību līdzeklī asociāciju seksam un neķītrām darbībām ar spēli var izraisīt bērnos papildus interesi par “spēli” un domas par to, ka sekss ir pieņemams skolēnu vecuma grupā. Šeit minētais nekādā veidā neaudzina tikumību bērnos.
  • Стр.27 раздел «Я хочу чувствовать себя хорошо» 2.задание таблица

IZSLĒGT 9 строчка «Иногда курю» и 11 строчка «Уже попробовал некоторые алкогольные напитки»

  • Aizpildot šādu tabulu, kur bērnam ir jāatzīmē lietas, kuras viņš dara, trešo klases skolniekam ir norāde uz to, ka viņam ir pieļaujams dažreiz uzsmēķēt un lietot alkoholiskos dzērienus. Par šādu darbību kā smēķēšana un alkoholisko dzērienu lietošana ar trešo klases skolniekiem jārunā kā par varbūtējo darbību, kura ir redzama kaut kur sabiedrībā, nevis 9.-10.gadīgo bērnu starpā un it īpaši klases biedru starpā, individualizējot (izceļot) kādu vienu vai vairākas personas.
  • Стр.28 раздел «Фу, как воняет!» задание

IZSLĒGT «Как дети достают сигареты?»

  • Šāda jautājuma apspriešana ir tieša pamācība bērniem kā un kādā veidā viņi var dabūt cigaretes.
  • IZTEIKT «Почему некоторые дети курят?» ŠĀDĀ REDAKCIJĀ «Почему некоторые дети хотят курить?»
  • Стр.31 «Что такое летучие растворители?»
  • Minētā sadaļa lielākai daļai bērnu var atklāt JAUNUMU un dod ZINĀŠANAS par to, ka bērni var sajusties savādi dēļ ķīmisko vielu apzinātas ieelpošanas. Minētā tēma dod bērniem zināšanas par to, ka ķīmiskās vielas eiforijas stāvokļa (одурманенное состояние) iegūšanai ir visvienkāršākais veids. Lūdzam pedagogu apiet nevajadzīgas un pilnīgi liekas informācijas pasniegšanu 9.-10.gadīgiem bērniem!

 

 

Stambulas konvencija. Vēlreiz būtiskais

Foster_Bible_Pictures_0069-1_Moses_Throws_the_Tablet_of_Stone.jpg

Kamēr masu medijos pārsvarā tiek aktīvi klāstīts par iemesliem, kāpēc vajadzētu ratificēt t.s. Stambulas konvenciju, izsmejot citus viedokļus zem saukļiem “tikumības sardze iestājas par vardarbību, kremļa troļļu bubulis, “netikumiskā” Stambulas konvencija” utt., tikmēr lielākai daļai sabiedrības nostāja ir pilnīgi skaidra – vardarbība jebkurā tās izpausmē, vienalga, vai pret sievietēm, vīriešiem, bērniem vai dzīvniekiem, vai mūsu pašu planētu un tās ekosistēmu, ir pilnīgi nepieņemama, tā ir jāiegrožo visiem iespējamies līdzekļiem – caur preventīviem pasākumiem cēloņu līmenī un likumdošanu seku līmenī! Taču ir daži BET:

Pirmkārt, šādam mērķim nav obligāti jāparaksta starptautisks līgums, to var realizēt valstiskā līmenī,  izejot no mūsu likumdošanas un tiem vardarbības cēloņiem, kas raksturīgi tieši Latvijai: alkoholisms, narkomānija, azartspēles (katrā pilsētelē ir kāds pavisam legāls kazino!), bezdarbs, zems izglītības un kultūras līmenis, garīgs trulums, tikumisko un morāli ētisko normu trūkums, agresīva vide un sabiedrība (sākot ar nelabvēlīgu ģimeni un bērnam nedraudzīgu skolu un beidzot ar mediju telpu, kas pilna ar vardarbību, agresiju, pornogrāfiju, kaitinošu uzbāzīgumu un lētumu).

Savukārt Stambulas konvencija kā profilaksi vardarbības novēršanai paredz tikai vienu metodi – “gender līdztiesību”, realizējot to šādā veidā (12.-17.p.): “valsts pienākums ir mainīt cilvēku domāšanu, izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem.” Tātad latviešiem gadsimtiem slavinātais sievietes ideāls – dzīvesgudra, vieda, čakla, daiļa sieviete, mīļa, gādīga māmiņa, rūpīga, labsirdīga sieva utt. būs izskaužamas vērtības, jo tiks traktētas kā “stereotipiska sieviešu loma”. Šāda prakse dažās valstīs jau ir nonākusi līdz tādam absurdam, ka bērniem skolas vecumā aizliedz lasīt pasakas un citas grāmatas, kurās skaidri nojaušama labā un ļaunā, tikumīgā un netikumīgā robežšķirtne. Tāpat tiks uzsvērts, ka ģimene  var būt ne tikai vīrietis un sieviete, bet arī, piem., “divi tēti” – jau tagad šādas mācību grāmatiņas ir lielākajā daļā “attīstītās Eiropas”, kur “genderideoloģiju” praktizē arvien plašāk. Tomēr noklusēts tiek fakts, ka Skandināvijā, kas ir zināma kā senākā dzimumu vienlīdzības ieviesēja, vardarbība pret sievietēm nebūt neiet mazumā un joprojām ir krietni augstāka kā Latvijā (39%):   Dānija (52%), Somija (47%), Zviedrija (46%).

Otrkārt, Stambulas konvencija runā tikai par vardarbību pret sievietēm (un tiem, kas jūtas kā sievietes) un vardarbību ģimenē, bet vardarbība ir, piem., arī ļoti aktuālā Latvijas problēma ar fizisku un psiholoģisku agresiju skolās starp vienaudžiem, ar ko saskaras gandrīz katra ģimene, kuras bērns iet skolā vai pat dārziņā. Ir vardarbības veidi, kas mūsu sabiedrībā ir patiešām ļoti aktuāli, bet par to konvencija nerunā. Galu galā arī piespiedu ideoloģijas uzspiešana ir vardarbība un cilvēktiesību pārkāpums. nemaz nerunājot, ka tas ir pretrunā Latvijas Satversmei, bet tieši to sev līdzi nes Stambulas konvencija.  Līdz ar šo faktu skaļais postulāts, ka konvencijas pretinieki ar savu nostāju it kā pauž atbalstu vardarbībai, neiztur nekādu kritiku.

Treškārt, kāds vispār sakars konvencijai pret vardarbību ar jēdzienu “sociālais dzimums jeb gender’s”? Ja ticam Labklājības Minstrijas izteikumiem, ka konvencija ir tikai un vienīgi par vardarbības izskaušanu pret sievietēm un ģimenē, un nekas “dziļāks” šai dokumentā vairāk neslēpjas, tad kāpēc vispār jāparādās šādam jēdzienam, kas turklāt nav atrunāts Latvijas Satversmē un ir pilnīgi svešs un nepieņemams mūsu tautas dzīvesziņai, izpratnei par sabiedrību, tradīcijām un kultūru?  Kad uz dokumenta neviennozīmību norādīja katoļu bīskaps Z. Stankevičs, publiskajā telpā vairākkārt izskanēja ciniska piezīme: “Latvija ir sekulāra valsts!” Vai tiešām? Bet ja tā, tad varbūt tieši te arī slēpjas mūsu nelaimes, ka, aizmirsuši Dievu un viņa likumus, tā vietā, lai risinātu nopietnas, samilzušas problēmas to saknē, mēs paši sev radām tikai arvien jaunas pat tur, kur to līdz šim nebija.

Dažkārt dzirdam runas, ka konvencija nekādā veidā neapdraud Latvijas Satversmē atrunāto. Tomēr tā ir maldināšana. Nav iespējams ratificēt konvenciju un tai pat laikā darboties tikai savas valsts likumdošanas ietvaros.  “(..) saskaņā ar likuma par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem 13. pantu: “Ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā Latvijas Republikas likumdošanas aktos, tiek piemēroti starptautiskā līguma noteikumi”. Tātad, Stambulas konvencijas 3.panta c) punktā ietvertā “gender” definīcija Latvijā tiks tieši piemērota, t.sk., interpretējot jau esošos Latvijas normatīvos tiesību aktus”, norādīts Tieslietu Ministrijas pasūtītajā juridiskajā analīzē. Vēl vairāk, Stambulas konvencija neparedz pat iespēju pievienot vienpusēju deklarāciju, kā to izdarīja Polija un Lietuva (šādas atrunas paredzētas tikai dažiem konvencijas punktiem, kuri neviens nerunā par “gender” jēdziena pielietošanu), līdz ar ko pret Polijas deklarāciju jau ir iesniegti četru valstu iebildumi.

Ceturtkārt, vēl 2016.g. Tieslietu Ministrija pasūtīja un publicēja “Juridisko analīzi par Stambulas konvencijas iespējamo ietekmi uz Latvijas tiesību sistēmu”, ko veica Zvērinātas advokātes Ingas Kačevskas birojs. Tas ir apjomīgs materiāls, kas parāda, kādas saistības uzņemtos Latvija līdz ar konvencijas parakstīšanu. Lieki teikt, ka pozitīvā ir krietni mazāk kā negatīvā. Ministru prezidents M. Kučinskis apgalvo, ka, lai pieņemtu lēmumus konvencijas ratifikācijas lietā, ir jāsaprot, “kur ir viedokļi un kur ir argumenti” – lūk, te ir vesels argumentu kalns! Pēc būtības, diskusijām ap konvenciju pēc šī dokumenta publiskošanas būtu bijis jābeidzas, bet tā vietā medijos centās šo dokumentu apvainot vienpusīgā skatījumā, kas izriet no juristes, zinātņu doktores B.Rudevskas iztirzājuma, taču likumam ir tikai viens skatījums un viens tulkojums, vienalga, vai to interpretē viens jurists vai otrs. Iespējams gan, ka kāds negodprātīgs jurists līdzīgā analīzē varētu publiski neatklāt visus “zemūdens akmeņus”, kā tas ir izdarīts esošajā, baidoties no iespējamās negatīvās reakcijas no dažādiem medijiem un organizācijām, kas atklāti atbalsta “gender ideoloģijas” ieviešanu Latvijā, viendzimuma laulības, pārspīlētas “cilvēktiesības” un bērnu agrīnu skološanu seksuālās brīvības jomā.

Piemēram, konvencija paredz, ka valstij būs īpaši jāaizsargā īpaši neaizsargātas personas – bērni, grūtnieces vai sievietes ar maziem bērniem, veci cilvēki, HIV inficētie, kā arī geji, lezbietes, biseksuāļi, transpersonas. Nav skaidrs, kāpēc kāds 3 bērnu tēvs būtu mazāk aizsargājams kā gejs vai transpersona? Un vispār – konvencija taču ir it kā par sieviešu aizsardzību nevis geju, transpersonu vai biseksuāļu.

Piektkārt, Ārlietu Ministrija (E. Rinkeviča personā) paziņoja, ka “Latvijai ir pienākums ratificēt Stambulas konvenciju!” Patiesībā, Latvijai ir tiesības nevis pienākums – neviens dokuments mums neuzliek par pienākumu ratificēt to, ko Latvija nevēlas ratificēt! Kāpēc mums tas būtu jādara? Tikai tāpēc, ka tā dara dažas citas valstis? Tas ir viņu lēmums un viņu atbildība, mums ir mūsu pašu atbildība mūsu bērnu un laimīgas Latvijas nākotnes priekšā. 

 

Brīvība – visaugstākā atbildības forma

briviba

 “(..) Brīvības jēga nav šķirama no kalpošanas. Brīvībai ir tāda jēga, kāda jēga ir tam, kam tā kalpo, bet brīvībai, kas kalpo pati sev, nav nekādas jēgas.

Neba velti Kārlis Zāle “brīvības” vārdu Brīvības piemineklī ir iekalis pēcāk un zemāk par “Tēvzemes” vārdu. Jo mūsu brīvība – tā ir mūsu atbildība Tēvzemes priekšā. Apmainiet Brīvības piemineklī iekaltos jēdzienus vietām – un tie zaudēs jēgu. Abi.

Izcilais, dziļi ticīgais apgaismotāju laikmeta dabas zinātnieks un teologs Emanuēls Svēdenborgs saka: “Brīvība darīt labo un brīvība darīt ļauno savā starpā tā atšķiras un stāv tik tālu viena no otras kā debess no elles, lai gan no ārpuses tās abas izliekas līdzīgas. Brīvi darīt ļaunu arī izliekas kā brīvība, taču tā ir verdzība; bet brīvi darīt labu – tā ir brīvība pati.”

Tu vari brīvi izvēlēties darīt ļaunu. Bet šis lēmums ir tavas brīvības gals – tava pirmā narkotiku deva, tavs pirmais noziegums, tava pirmā nodevība, tavs līgums ar čeku, tava pirmā Lemberga vai Sorosa stipendija…

Arī brīvība darīt labu ir tavs lēmums. Šis lēmums ir tavas brīvības sākums. Ar to sākas brīvības process tava mūža garumā – tava mīlestība, uzticība, pārliecība un neuzpērkamība. (..)

Jā, tāda, izrādās, ir tā brīvība: it kā jau rotaļa, bet patiesībā – visaugstākā atbildības forma.”

I.Rībena, 

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/inguna-ribena-par-brivibu.d?id=49685805

Morāle, ētika, tikumība un to saikne ar Dievu

afc25664db4315b8bba0d8adddb9cc71--july-birth-flowers-lotus-flowers.jpgTā kā mēs dzīvojam duālā pasaulē, tad tajā notiek divu spēku – labā un ļaunā – pretstāve, cīņa starp šiem spēkiem. Kaut kā pretējie spēki ir pacentušies, lai Karmas likums tiktu aizmirsts daudzās reliģijās. Kāpēc tas bija vajadzīgs?

Ja mūsu apziņā nav sapratnes par to, ka katra mūsu darbība šajā pasaulē izraisa to, ka ar šīs darbības sekām mēs sastapsimies vai nu šajā vai nākamajās dzīvēs, ja mums šīs izpratnes nav, tad viss ir atļauts. Tad var nogalināt, zagt, melot, un nekāda atmaksa par to nesekos.

Bet kāpēc bija vajadzīgs izņemt Reinkarnācijas likumu? Ja mums nav sapratnes par to, ka mēs dzīvojam ne jau vienu vienīgo mūžu, ka mūsu priekšā būs arī citas dzīves, tad kāda jēga mums saudzīgi izturēties pret dabu, kāda jēga mums darīt labu? Vajag gluži vienkārši ņemt no dzīves visu, lai gūtu baudu no tās.

Mūsu sabiedrībā visas galvenās problēmas ir saistītas tieši ar to, ka mēs gluži vienkārši vairs pienācīgi nepievēršam uzmanību Dievam. Tikai no tā ir radušās visas mūsu problēmas.

(..)

Patiesībā morālei un ētikai nav nekādas jēgas, ja ar tiem nesaprot saistību ar Dievu.

/T. Mikušina, no uzrunas SSK “Par Tikumību!” II kongresā/

Aizvainojums – “acs pret aci, zobs pret zobu”?

18357.gif

Mihaels Laitmans,

Ph. D. M. Sc. biokibernētikā, ontoloģijas un izziņas teorijas profesors, Ph. D filozofijā un kabalā.

 

No nodarbības 01.05.2015.

 

– Kā attiekties pret principu „Acs pret aci, zobs pret zobu”?

– Tas ir nepareizs teiciena traktējums, kurš tiek saprasts kā pienākums kaitēt otram par to, ka viņš it kā ir darījis man sliktu.

Gluži otrādi, man ir jābūt viņam pateicīgam par to, ka viņš norāda uz īpašību, kura mani aizskar. Tāpēc ka, ja es būtu “izlabots”, mani nekas nespētu ietekmēt, es būti pilnībā aizsargāts no jebkādām „bultām”. Mani nebūtu iespējams izsist no līdzsvara, es nespētu sašust, apvainoties, tāpēc ka ideālā variantā citiem manī nebūtu, aiz kā aizķerties.

Taču šādi, ja man kaut kur kaut ko saka vai arī es redzu kaut ko aizskarošu, vai virzītu personīgi pret mani, tas tikai norāda uz manu “neizlaboto” stāvokli.

Ja es “izlabošu” sevi, tad tādā veidā es “izlabošu” apkārtējo pasauli, es pārstāšu tajā redzēt negatīvas īpašības. Mūsu briesmīgās pasaules vietā es negaidīti sākšu sevi redzēt garīgajā pasaulē, bezgalības pasaulē. Tas ir atkarīgs tikai no manu personīgo īpašību izlabošanas un nevis no citu cilvēku izlabošanas, tāpēc ka pasaule ir mana pretējā puse, kura apliecina, ka iekšēji es vēl neesmu “izlabots”.

– Proti, tas nav tas pats „dots pret dotu”, par ko kaut kādā veidā man ir jāatbild?

– Man ne par ko nav jāatbild. Man nekavējoties ir jāvēršas pie sevis. Un, ja es dzirdu, redzu, jūtu kaut kur kaut ko no kāda, tad tas tādēļ, ka manī ir neizlabotas īpašības, un man par to ir jādomā un jāpateicas par to, ka man parāda, kas tieši sevī ir jāizlabo.

/Publicēts http://www.laitman.lv/

Tu skaties un netici savām acīm…

tv

Krists Kalniņš, mācītājs:

“Apustulis Pāvils pirms 2000 gadiem ir teicis, ka, cilvēkiem atmetot dievišķos principus un pieņemot savējos, notiek tas, ko redzam šodien: pretdabisko un pretdievisko valstiski paceļ visaugstākajā tronī, apgalvojot, ka tas tagad ir labs, un cilvēces daļa pati ierāpjas Dieva vietā. Tad sākas neatgriezeniska valstu bojāeja un samaitātās cilvēces iznīcināšana. Mazs pikucītis rauga saraudzē visu mīklu – tas ir teikts Jaunajā derībā. Atliek veselajā iemest kaut ko slimu, un mēs redzam, ka pēc neilga laika mainās visa sabiedrība – tās uztvere, domāšana, vērtības! Tu skaties un netici savām acīm… Daudzi pat nesaprot, kādu ļaunumu spēj nodarīt ārēji it kā nekaitīga pamatvērtību apšaubīšana un maiņa. Kādu pārsteidzošu ļaunumu tas nodara nākamo paaudžu izpratnē par labo un ļauno, par ceļošo un degradējošo. Ja vesela pamata vietā tiek ieliktas ļaunas, egoistiskas, sabiedrību degradējošas «vērtības», tad valstīm tas ir kā nāves spriedums.”

(No intervijas http://www.nra.lv)