No intervijas žurnālā “Annas psiholoģija” ar Bruknas kopienas mācītāju A. Mediņu, kurš atjaunojis Bruknas muižu un tur izmitina ar dažādām atkarībām sirgstošos. Uzcēlis baznīcu un šobrīd ceļ skolu Bārbelē, kas darbosies pēc Montessori metodēm un būs domāta tikai zēniem, lai mācītu radošumu, iniciatīvu, praktiskas iemaņas, vīrišķību un puiši nākotnē būtu gatavi uzņemties tēvu lomas. Iespējams, nākotnē taps arī meiteņu skola.
Man bieži saka – pusaudži mums slīd no rokām ārā. Vecākiem šķiet, ka bērni būs laimīgi, ja viņiem nekā netrūks, taču patiesībā baidās kaut uz mirkli apstāties un pajautāt – bet varbūt tu gaidi ko citu? Jo baidās dzirdēt, ka bērns īstenībā gaida no mums laiku. Vienkārši būt kopā. Bet mums vieglāk jukt prātā, strādājot divās maiņās, pelnīt naudu, nodrošināt aizvien labākus planšetniekus, izdarīt visu, lai radītu ilūziju par to, ka es tevi mīlu. (..)
Vecāki uztraucas, ka bērni pārāk daudz laika pavada pie telefoniem un datoriem, bet es te gandrīz esmu bērnu pusē – labāk lai to dara, jo varbūt tur kaut ko uzzinās, redzēs. Mēs esam kļuvuši tik tukši un truli, ka esam garlaicīgi pat saviem bērniem. (..)
Ja bērns netiek mīlēts, viņš to mēģina atgūt kā māk.Te var runāt arī par pornogrāfiju, cik ļoti bērni ar to aizraujas, es to redzu. Pēc tam viņi nespēj veidot normālas attiecības, jo tas ir ievainojums, kas traucē. Viņi nezina, ka cilvēks pieaug, nevis lai viņu kāds apmierinātu, bet lai viņš spētu mīlēt.
Par Tikumību! 