2017. g. 7. novembris – diena, kad aprit 100 gadi kopš oktobra revolūcijas Krievijā, kurai sekoja cara Nikolaja II gāšana un vēlāk arī nežēlīga slepkavība līdz ar pārējiem ģimenes locekļiem. Revolūcija, kas atnesa Krievijai pilsoņkaru (10 mil. upuru), represijas, badu, Lielo Tēvijas karu, Padomju Savienības režīmu un jaunāko laiku attīstības strupceļu. Visu šo gadu laikā kā Krievijā, tā pārējā pasaulē tikai uzturēts viedoklis, ka revolūcija bija vajadzīga, jo cars Nikolajs II esot bijis “vājas gribas” cilvēks, turklāt nežēlīgs pret savu tautu (dēvēts par “asiņaino”). Tā arī šodien, pēc 100 gadiem, atkal tiek atrasts veids, ar kura palīdzību izveidot vēlamu priekšstatu par to, cik it kā cilvēciski tukšs, prasts un pat vulgārs ir viss, kas saistīts ar pēdējā cara dzīvi un viņa ģimeni – tiek uzņemta filma “Matilde”, kuras izrādīšana notiek uz kinoteātru ekrāniem visā pasaulē, t.sk. Latvijā, pozicionējot to kā vēsturisko patiesību.
Bet kas paliek ārpus filmas un ārpus publiskās informācijas?
M.f. “Matilde”
Sākotnējā filmas “Matilde” iecere bija ievērojamās balerīnas Matildes Kšesinskas 99 gadu garā mūža dzīvesstāsts, kur carevičam Nikolajam II bija tikai epizodiska nozīme, par cik viņu un balerīnu noteiktā dzīves posmā tiešām saistīja zināmas romantiskas attiecības – līdz brīdim, kad iecerētā (nākamā sieva cariene Aleksandra) deva savu piekrišanu laulībām. Jau bija apstiprināts scenārijs (autors A.Gelasimovs) un tika meklēts režisors. Taču tiklīdz par filmas režisoru kļuva A.Učiteļs, pilnībā tika mainīta filmas kopējā ievirze un par jaunu veidots scenārijs – centrā parādījās cars Nikolajs II (tēlu atveido skandalozais vācu pornoaktieris Larss Aidingers) un viņa it kā kaislību pilnās attiecības ar balerīnu Matildi arī laikā, kad cars jau bija precējies ar savu sievu Aleksandru. Šāds scenārijs ir pilnīgā pretrunā visiem vēsturiskajiem dokumentiem un iesaistīto personu dienasgrāmatu ierakstiem, kas fragmentāri publicēti un ir brīvi izlasāmi interneta vidē. Tikpat vulgarizēti filmā tiek atainota cariene Aleksandra un viņas attiecības ar vīru, kaut patiesībā viņus saista dziļa un skaidra mīlestība mūža garumā. Šādu filmu uzņem par Krievijas nodokļu maksātāju naudu, režisoram rupji pārkāpjot līguma nosacījumus un piesavinoties lielus naudas līdzekļus, par ko atklāti stāsta producents V.Moskaļovs. Kaut arī filma tiek pasniegta kā “true story” jeb “patiess stāsts”, kādā intervijā režisors tomēr atzīst, ka filmu veido “kā reāli fakti, tā izdomāti”.
Cars Nikolajs II Romanovs
Kā politiķis un valsts galva. Vājš?
Cara Nikolaja II valdīšanas laikā Krievija izvirzījās 1.vietā pasaulē pēc nacionālā ienākuma un pēc ekonomiskās izaugsmes tempiem: strauji būvējās dzelzceļš, lauksaimniecības produkcijas ražošanas apjomi arvien pieauga un Krievija nodrošināja 2/5 visas pasaules eksporta, faktiski – “visu Eiropu baroja ar maizi” (V.Čērčils). Valūta bija neatkarīga, stipra un konvertējās zeltā. Demogrāfija: 23 cara valdīšanas gados Krievijas iedz. skaits pieauga vairāk kā par 6o milj. Cēlās jaunas pilsētas, skolas, slimnīcas, rūpnīcas, tika atbalstīta kultūra un zinātne, aizliegts alkohols.
Pēc laikabiedru atmiņām caram piemita iedzimts maigums un cēlsirdība, ļoti augsta paškontrole un līdzsvarotība. Šīs īpašības kļūdīgi pieņēma kā vājumu.
Francijas prezidents E. Lube: “Par krievu Imperatoru saka, ka viņš ir viegli iespaidojams. Tie ir pilnīgi maldi. Krievijas Imperators pats virza savas idejas. Viņš tās aizstāv pastāvīgi un ar lielu gribu. Viņam ir dziļi pārdomāti un sīki izstrādāti plāni. To realizācijas labā viņš darbojas nepārtraukti.”
Vācu diplomāts grāfs Rekss: “Viņa manieres ir tik ieturētas, un viņš tik maz izrāda ārēju izlēmību, ka ir viegli pieņemt stipras gribas neesamību, taču viņam apkārtesošie cilvēki apliecina, ka viņam ir visai konkrēta griba, ko viņš māk ienest dzīvē vismierīgākajā veidā.”
ASV prezidents V.Tafts: “Jūsu Imperators ir izveidojis tik pilnīgu darbojošos likumdošanu, ar kādu nevar palielīties neviena demokrātiskā valsts.”
“Asiņainais”?
Vēsturnieks S.Oldenburgs par ”Hodinskas traģēdiju”: “Negaidīti lielā cilvēku pieplūduma dēļ policija nespēja tikt galā ar pūli, un uz dāvanu dalīšanas sākuma mirkli notika neticama spiešanās. Pēc 10-15 min kārtība bija atjaunota, taču bija jau par vēlu. Uz vietas gāja bojā 1282, vairāki simti ievainoti.” Pats cars notikušo pārdzīvoja un pavēlēja izdot pa 1000 rubļu katrai nelaimē mirušo ģimenei no saviem personīgajiem līdzekļiem, nozīmēja speciālas pensijas mirušo un cietušo piederīgajiem, izveidoja patversmi bērniem, kas kļuva par bāreņiem, kā arī pats personīgi sedza visus apbedīšanas izdevumus.
1905.g. 9.janv. jeb “Asiņainā svētdiena” – šobrīd pieejamie vēsturiskie materiāli ļauj secināt, ka tā bija tīri politiska, organizēta, bruņota revolucionāru provokācija. Vēsturnieks A.Borisjuks: “Pirmie uguni atklāja “mierīgā” gājiena provokatori. Pirmie nogalinātie bija policisti. Kā atbilde uz apbruņoto demonstrāciju sekoja uguns atklāšana no Irkutskas 93. kājnieku pulka rotas puses. Citas izejas policistiem nebija principā. Viņi izpildīja savu pienākumu.” Bojā gāja 130 cilv. Turpmāko 5 gadu laikā tie paši revolucionāru teroristi, kas sarīkoja 9.janv. provokāciju, turpināja bruņoti uzbrukt iedzīvotājiem – rezultātā bojā gāja 16 634 cilv., t.sk. ievērojami sabiedriskie un politiskie darbinieki! Kurš tad patiesībā bija “asiņainais”?
Mīlestība pret dzimteni, vienam pret otru, ģimeni un Dievu pāri visam
Cariene Aleksandra: “Nekad nedomāju, ka virs zemes var būt tāda laime, tāda divu zemes būtņu kopības sajūta. Es mīlu tevi, šajos trīs vārdos visa mana dzīve.”
Laulību 21. gadadienā, vēstulē vīram: “(..) kādu laimi un kādu mīlestību tu devi man visu šo gadu laikā!”
Dienasgrāmatas ieraksts: “Ak, Dievs, glāb Krieviju! Tas ir manas dvēseles kliedziens dienu un nakti, tajā es visa.”
Vēstulē draudzenei: “Ne sev dzīvojam, bet citiem, Dzimtenei. Pārāk stipri es savu Dzimteni mīlu… Žēlsirdīgais Dievs, apžēlojies par nelaimīgo Dzimteni, neļauj tai aiziet bojā zem “brīvības” spiediena!”
Izsūtījumā, īsi pirms nāves saviem bērniem: “Tikai noturēties, tikai nesalūzt garā, tikai saglabāt sirdi tīru un stipru.”
Nikolajs II, dienasgrāmatas ieraksts: “Pāri visam – Dieva griba, paļaujoties uz Viņa žēlsirdību, es mierīgi un padevīgi skatos nākotnē.”
Laulību 21.gadadienā, vēstulē sievai: “Viskarstākie paldies par visu tavu mīlestību. Ja vien tu zinātu, kā tas man palīdz. Tiesa, es nezinu, kā to visu izturētu, ja Dievs nebūtu man devis tevi par sievu un draugu (..).”
Neilgi pirms nāves: “(..) tas ļaunums, kas šobrīd ir pasaulē, būs vēl stiprāks, bet nevis ļaunums uzveiks ļaunumu, bet tikai mīlestība.”
***
Pēdējā lielkņaze Olga Kuļikovskaja Romanova – cara Nikolaja II jaunākā māsa, īsi pirms nāves savos atmiņu memuāros raksta: “ Ļaudis tic tikai tam, kam grib ticēt. (..) Vai gan kāds uzdrīkstēsies uzrakstīt patiesību par Ņiki (cara Nikolaja II ģimenes mīļvārds) un Aļiki (cariene Aleksandra)? Baumas, ko par viņiem izplata, ir vienkārši briesmīgas, un esmu pārliecināta, ka visi dokumenti par viņiem nekad netiks Kremļa publicēti – ja vien tie jau nav iznīcināti.”
Par Tikumību! 