“Tici man, piedošanai nav robežu!”

piedosana

No intervijas ar Svētā Franciska katoļu baznīcas tēvu Ibrahimu – par Alepo karā pieredzēto un to, kas vēl būs jāpieredz.

“Ir jautājums, vai piedošanai ir robežas. Vai tad, ja septiņas reizes kādam esi piedevis, beidzot pasaki: „Viss pietiek, es darīju, ko varēju, nu gan ir gana.” Vai arī nopūsties un turpināt piedot? Mums nekad nevajadzētu apstāties piedot, arī saviem ienaidniekiem.

Tas ir tieši tas, ko mēs darījām krīzes laikā. Piemēram, pēc tam, kad dievnama kupolam uzkrita raķete, mēs savācām tās atliekas un jau nākamajā svētdienā atnesām pie altāra, nolikām tā priekšā un aizlūdzām par saviem ienaidniekiem. Mēs aizlūdzām par cilvēkiem, kas to bija uz mums raidījuši.

Mums, kristiešiem, tobrīd ārkārtīgi svarīgi bija nepaturēt sirdī rūgtumu, ievainojumu, bet zināt, saprast, kā piedot. Tas, protams, bija mazliet neparasti, dažiem šoks, kad sacīju: “Tēvs, mēs lūdzam par saviem brāļiem, teroristiem, “Daīš”. Iedomājies, kā cilvēki reaģēja! Daži pirmajā mirklī smējās. Taču cilvēki ļoti ātri saprata vēstījumu, un viņi turpmāk pilnīgi visos dievkalpojumos sāka aizlūgt par saviem ienaidniekiem – par teroristiem “Daīš”, “Al  Nusra” un pārējo kompāniju, kas bija mums apkārt, kuri  bija nogalinājuši mūsu bērnus…”

Pilns raksts http://www.lsm.lv: Stāsts par Alepo priesteri Ibrahimu

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s