Satversmes tiesa nesen nosprieda, ka likumā paredzētais tēva atvaļinājums pēc bērna piedzimšanas pienākas arī mātes homoseksuālajai draudzenei, jo arī homoseksuāli pāri uzskatāmi par ģimeni.
Savā spriedumā ST precizē: „Ģimene ir sociāla institūcija, kas balstās uz sociālajā realitātē konstatējamām ciešām personiskām saitēm, kuru pamatā ir sapratne un cieņa. (..) Ciešu personisku saišu pastāvēšana starp personām izriet no to noslēgtās laulības vai radniecības fakta, tomēr sociālajā realitātē ciešas personiskas saites rodas arī citos veidos, piemēram, faktiskas kopdzīves rezultātā. Satversmes 110. panta pirmais teikums nosaka valsts pozitīvo pienākumu aizsargāt un atbalstīt ikvienu ģimeni, tostarp arī faktisku ģimeni.”
No šīs definīcijas faktiski izriet bezgalīgi stiepjams un interpretējams ģimenes jēdziens, kas izraisīja sabiedrības neizpratni. Piem., vai tajās neskaitāmajās ģimenēs, kur māmiņa audzina bērnu kopā ar vecmāmiņu, pēdējā arī tiks pielīdzināta tēvam un varēs saņemt bērna kopšanas pabalstu?
ST savā lēmumā arī atsaucas uz bērna labākajām interesēm – taču kas ir pamatojis, ka bērna labākajās interesēs ir divi viendzimuma vecāki? Kāda ietekme šādam ģimenes modelim ir uz bērna psihi un attīstību?
Žurnālistes Elitas Veidemanes intervijā ar tiesību zinātņu doktori, juristi Baibu Rudevski iezīmējas vairākas problēmas un zemūdens akmeņi, kas draud pāraugt par katastrofu visai turpmākai Latvijas realitātei.
Izlasot spriedumu, es kā juriste brīnījos par neskaitāmi daudzajiem aspektiem, kurus tiesneši ir klaji ignorējuši. Piemēram, nebija aplūkotas Civillikuma normas par ģimenes institūta tvērumu; netika analizēts ģimenes jēdziens Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un Latvijai saistošajos ANO starptautiskajos paktos cilvēktiesību jomā. (..) no NVO piedalījās tikai viena – „Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība “Mozaīka””. Salīdzinājumam: Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) parasti neatļaujas būt tik redzami vienpusēja un neobjektīva:, ja šādās sabiedriski jūtīgās lietās aicina vienas puses viedokli pārstāvošu NVO, tad pieaicina arī pretējā viedokļa paudējus. Šajā lietā nav redzams, ka ST būtu vēlējusies uzklausīt kādas ģimenes aizstāvju vai tēvu tiesību organizācijas viedokli.
(..) Kad informēju savus ārzemju draugus un kolēģus par ST spriedumu, teicu lakoniski: „Latvija ir kritusi!”
(..) Tagad vienīgais risinājums ir meklējams Satversmes 2. pantā, saskaņā ar kuru „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”. Ja tiek apdraudētas Satversmes pamatā esošās vērtības, tad tautai ir jābūt gatavai tiesiskā ceļā šīs vērtības aizstāvēt.
Par Tikumību! 