Mēs dzīvojam tādā laikā, kad, uzsākot sarunu ar cilvēkiem par Dievu, viņu reakcija bieži ir ļoti līdzīga: viņi cenšas izvairīties, daži pat izrāda negatīvu attieksmi. Droši vien cilvēki domā, ka es tūlīt sākšu sludināt, un tāpēc mēģina aiziet.
Šis raksts nav sprediķis, bet pārdomas par Dievu. Es pacentīšos tajā atklāt ļoti nelielu šī globālā jēdziena aspektu.
Pilnu uzstāšanās runu lasīt šeit:
Pēc LTV demonstrētās filmas “Ietekmētā medicīna” sabiedrībā atkal uzvirmojušas diskusijas par vakcinācijas nepieciešamību un tās ietekmi uz veselību.
Ja runājam par vakcināciju, sabiedrība parasti sadalās potēšanas pretiniekos un atbalstītājos. Vieni apgalvo, ka vakcinācija ir milzīgs bizness ar līdz galam neizpētītiem blakusefektiem, otri norāda – bez tās mēs joprojām cīnītos ar stingumkrampjiem, bakām un citām nāvējošām slimībām.
Šonedēļ LTV ēterā demonstrētā filma no jauna aktualizējusi šīs debates. “Ietekmētā medicīna” stāsta par blakus parādībām, kādas uz savas ādas izjutušas sievietes, kuras pret dzemdes kakla vēzi potējušās Lielbritānijā. Latvijā šī vakcīna ir iekļauta potēšanas kalendāra visām meitenēm, kuras sasniegušas 12 gadu vecumu. Mūsu valstī nav veikts pētījums, kas apkopotu blaknes pēc šīs vakcīnas.
Tomēr ir kāds aspekts, ko neuzsver ne vakcīnas ražotāji, nedz arī tie, kas ir kvēli šīs potes atbalstītāji. Proti, mēs, piemēram, nevaram būt pilnīgi droši, ka nesaslimsim ar tuberkulozi vai difteriju, ja nevakcinējamies. Kāds mums var uzšķaudīt, uzklepot skolā, darbavietā vai jebkura citā sabiedriskā vietā. Bet dzemdes kakla vēzi izraisa papilomas vīruss, un tas izplatās tikai dzimumkontaktu ceļā.
Kā norāda ginekologs Gints Lapiņš, agrāk ārstu vidū bija pieņēmums: ja sievietei dzīves laikā ar 11 seksuālie partneri vai vairāk, tā bija gandrīz 100% garantija, ka šai sievietei būs dzemdes kakla vēzis. Tagad šis skaitlis ir samazināts līdz četriem partneriem.
G. Lapiņš uzsver: ja sievietei dzīves laikā ir tikai viens partneris, ar ko viņa stājas dzimumattiecībās, ir pilnīgi droši, ka šādai sievietei vakcīna nav nepieciešama, jo dzemdes vēzis viņu nevar piemeklēt. Protams, ar nosacījumu, ka arī vīrietim šī ir vienīgā partnere.
Diemžēl šo neuzsver nedz vakcīnas ražotāji, nedz arī lielāka daļa ārstu, taču tā ir pilnīgi droša un veselībai nekaitīga alternatīva.
Garīgais komponents, iekšējais tikumiskais likums, kāds piemīt cilvēkiem, nosaka dzīvi visās jomās: politikā, ekonomikā, zinātnē, izglītībā u.t.t. Taču, ja tauta savā lielākajā vairumā nepieņem tikumisko likumu , tad vadīt tādu tautu var tikai no spēka un totalitārisma pozīcijas. Tāpēc, ka cilvēkā nav iekšējā vadītāja – sirdsapziņas.
T. Mikušina
Latvijas masu mediju telpā joprojām nerimst “tikumības kari”, kaut arī izmaiņas Izglītības likumā pieņemtas nu jau pirms vairākiem mēnešiem. Kāpēc tādas bailes no tikumības aizsardzības? Un kāpēc šobrīd ir pēdējais mirklis izcelt saulītē pusaizmirsto jēdzienu “tikumība”?
I. Karlsbergas intervija ar Saeimas deputātu un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas locekli Ivaru Brīveru (Latvijas Reģionu apvienība).
Publicēta http://www.aprinkis.lv
– Jūs jau no priekšlikuma virzīšanas pašiem pirmsākumiem atbalstījāt to, ka Izglītības likumā jāizceļ vārds “tikumība”. Kāpēc jums šķita tik būtiski izcelt tieši tikumību izglītības saturā?
– Biju viens no tiem, kas komisijā kopā ar vairākumu atbalstīja šo priekšlikumu. To, ka tikumības jēdziens jāiekļauj likumā, sapratu tieši diskusiju laikā, kas notika komisijas ietvaros. Troksnis, kas tagad ir sacēlies, liecina, ka to tiešām vajag darīt, un varbūt, ka ir jau par vēlu. Jo Saeimas deputātiem, ministrijas ierēdņiem un skolotājiem, izrādās, nav kritēriju, kas varētu noteikt to, kas ir netikumīgi. Līdz ar to mēs redzam, kas tagad notiek skolās – bērni dedzina viens otram matus, liek laizīt grīdu.
Tātad šis tikumības jēdziens sabiedrības izdzīvošanai ir nepieciešams. Bez tikumības sabiedrība nevar eksistēt. Ja tikumi zūd, sabiedrība arī izzudīs. Tas, ka mēs tagad nesaprotam, kas ir tikumības jēdziens, liek jautāt – vai nav jau par vēlu? Varbūt šobrīd ir pēdējai brīdis skolās to izcelt.
Kā attiecīgās komisijas loceklis iestājos par tikumiskām vērtībām. Esmu šī priekšlikuma atbalstītājs, nevis iniciators. Lai gan līdz galam nepiekrītu grozījumu formulējumam, uzskatu, ka skolās attiecīgajā vecumā jārunā par tikumiem. Protams, visu atbildību nevar uzvelt tikai skolām. Pirmām kārtām tikuma mācība ir ģimenes atbildība, bet tas nenozīmē, ka skolai tas nebūtu jādara. Redzam, ka mūsdienās ir ģimenes, kurās nav tikumisko vērtību, tāpēc nebūtu labi atstāt šos bērnus bez tikuma mācības.
Neesmu speciālists seksuālajā audzināšanā, un man nav pamata apgalvot, ka līdz šim skolās tas notiek nepareizi. Bet, cik saprotu, skolās tiek izplatīta informācija, kas raisa vecāku pretestību. Tāpēc tikai normāli būtu, ja skolās izvērtētu materiālu izplatīšanu. Ar to es nedomāju tikai tos, kas saistīti ar seksuālo audzināšanu, bet arī ar, piemēram, politisko aģitāciju, propagandu un tamlīdzīgi. Un, ja vecāki ceļ pretenzijas, skolu vadībai būtu jāizskaidro vecākiem, ka attiecīgie materiāli ir vai nav kaitīgi bērnu audzināšanā.
Nekādā gadījumā neuzskatu, ka tikuma izcelšana likumā būtu pārmetums skolotājiem vai izglītības sistēmai. Bet tajā pašā laikā teikt, ka viss ir kārtībā, būtu aplami. Ja divpadsmitgadīgām meitenēm iestājas grūtniecība, tas norāda uz zināmiem defektiem audzināšanā. Tātad kaut kas nav pirms tam izdarīts.
Savukārt tiem, kuri tikumības izcelšanu likumā uzskata par cenzūru, vēlos atgādināt, ka gan Satversme, gan Eiropas Konvencija par cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzību atrunā, ka minētās brīvības var tikt ierobežotas ar mērķi aizsargāt veselību un tikumību.
– Ja likumā nav atsevišķa panta par tikumību, uzskatāt, ka tai netiek pievērsta pietiekama uzmanība?
– Protams, tikai tas, ka jēdziens tiek ierakstīts likumā, pats par sevi neatrisina problēmu, bet kaut vai tas vien, ka Izglītības ministrija pasaka, ka tai nav kritēriju, lai vērtētu, kas ir netikumīgi, liecina, ka šī diskusija būs par pamatu tam, ka šādi kritēriji tiks izstrādāti. Jo šādu kritēriju trūkums ir sabiedrībai bīstams. Pat negatīva balsojuma rezultātā šī lieta būs iekustināta un cilvēki atcerēsies, ka tāds jēdziens kā tikumība pastāv. Protams, var jau teikt, ka likuma 2. pantā šis jēdziens jau ir, bet dzīve rāda, ka ir vērts to ienest atsevišķā punktā.
Ja cilvēki sāks domāt par tikumības kritērijiem, tas jau būs būtisks solis uz priekšu.
– Tas nozīmē, ka mums vajadzētu vienoties par tikumības jēdzienu? Kā jūs definētu tikumību?
– Vienoties vajadzētu, bet gribētu teikt, ka tas nav nekas jauns. Tā nav, ka neviens nezina, kas ir tikumība. Latvijā 30. gados, kas, manuprāt, nav slikts piemērs, cilvēkiem bija skaidrs, kas tas ir. Es piekrītu cienījama avota – Latviešu konversācijas vārdnīcas – definīcijai: “Tikumība ir gara un kultūras dzīves sastāvdaļa, kas pastāv un mērķtiecīgi veidojas gribas vadītu aktīvu cilvēku kopdzīvē, atkarībā no vērtībām un normām, kas saistīgas mūsu sirdsapziņai un brīvai iekšējai pārliecībai par labo un ļauno.”
Tā ir arī mana tikumības definīcija, jo tajā parādās tikumības būtība. Šeit ir uzsvars uz tikumiskajām vērtībām, un tās ir vērstas uz pienākumu, nevis uz tiesībām. Šobrīd mums populārākas ir tās, kas vērstas uz tiesībām. Mums ir tiesības teikt, ko vien vēlos, izskatīties, kā vien vēlos utt.
Ja mēs skatāmies tālāk, man sāk rasties aizdomas, kāpēc daudzi baidās no šī jēdziena. Jo te tiek pieminēts gars. Negribu gan vērpt sazvērestības teorijas, bet būtībā mūsdienu sabiedrībā tiek mēģināts spiest uz to, ka cilvēkam nav gara, ka ir tikai miesa. Tiek sludināts, ka cilvēkam ir jākopj miesa, bet gars ir tikai kaut kāda mistika. Tāpēc, redziet, tikumība ir gara dzīves sastāvdaļa. Varbūt cilvēki baidās sev atzīties, ka viņi ir miesu kopuši, bet garu ne?
– Varbūt mūsu vērtības ir mainījušās?
– Jā, tā arī varētu būt. Jo definīcija saka “atkarībā no vērtībām un normām”. Mēs redzam, ka tās mainās. Par laimi, mēs to nemanām vienas paaudzes laikā. Ja vērtības nomainās vienas paaudzes laikā, tas nozīmē, ka tās zūd. Pateicoties tikumiskajām vērtībām, mēs vispār esam dzīvi. Sabiedrības, kurām zūd tikumība, izmirst. Diemžēl Latvija arī atrodas tajā pasaules daļā, kur tas notiek.
– Kāpēc mums un jebkurai tautai ir svarīgi saglabāt tikumības kodu?
– Ja cilvēks dzīvo sabiedrībā, nevis uz vientuļas salas, kaut savas intereses katram ir pirmajā vietā, tās tomēr ir jāierobežo sabiedrības labā. Savu interešu īstenošana tiek saskaņota ar visas sabiedrības interesēm. Priekš tam ir likumi. Bet ar likumiem vien nepietiek, ir vajadzīgi tikumi. Tie nerakstītie likumi balstās uz tikumiskajām vērtībām, kas cilvēkam ar mātes pienu tiek iebaroti. Tāpēc cilvēks prot atšķirt, kas nav tikumīgi. Mēs taču neēdam suņus vai kaķus, kaut tas ar likumu nav aizliegts.
Katrā vidē šīs pamatvērtības veidojas atšķirīgas. Piemēram, tas, ka musulmaņi neēd cūkgaļu, mums nav izskaidrojams. Teikt, ka mūsu tikumi ir pareizi, bet viņu ne, būtu nepareizi.
Katrai tautai ir savi tikumi un vērtības. Mēs nevaram teikt, ka labākas vai sliktākas, jo tās ir viņu vērtības, kas uztur viņu sabiedrību. Ja kāda tauta sāk savas vērtības uzspiest citiem, notiek tas, ko redzam pasaulē, – līdz pat asinsizliešanai. Jo, ja cilvēks jūt, ka tiek apdraudēts, viņš sāk pretoties.
Vieglākais veids, kā iznīcināt sabiedrību, ir sagraut tās garu jeb tikumu. Tāpēc tas ir tik svarīgs!
– Satversmes 116. pants pēc būtības pasaka, ka daudzas cilvēku aktivitātes var tikt ierobežotas, ja tās aizskar tikumību. Kā jūs skaidrotu to, ka Satversmes tēvi tik lielu nozīmi likuši tikumības ievērošanai? Vai tikumība ir mainīga vērtība?
– Jā, Satversmes tēvi pēc būtības jau ir pateikuši tikumības nozīmi. Ja mēs mēģināsim no jauna definēt savas vērtības, daļa no tām, visticamāk, zudīs. Vērtības tiek nodotas no paaudzes paaudzei. Piekrītu arī, ka viss pasaulē mainās, bet, kā jau minēju, vērtībām nebūtu jāizzūd viena gadsimta laikā. Domāju, ka tikumiskās vērtības pēc būtības ir nemainīgas. Ne velti tās ir iekļautas desmit baušļos un eksistē jau tūkstošiem gadu.
Adams Smits un citi liberālo uzskatu paudēji, pirms teica, ka cilvēki var domāt un rīkoties brīvi, kā pašu par sevi saprotamu pieņēma, ka cilvēki tajā pašā laikā ievēro desmit baušļus. Tajos ir pateikti tikumi.
– Kāpēc tie, kuri iestājas pret tikumības izcelšanu likumā, uzskata, ka iestājaties pret seksuālo audzināšanu skolās?
– Mani pārsteidz tas, ka viņi uzskata, ka likums ir vērsts pret seksuālo audzināšanu. Tātad viņi tikumu saista tikai ar seksu un uzskata, ka seksuālā audzināšana ir netikumiska? Varbūt viņi jūt, ka tas, kā viņi uztver seksuālo audzināšanu, ir netikumīgi? Varbūt viņi to uztver kā apdraudējumu?
Jo, kā jau iepriekš esmu minējis, ar tikumu domāju darba tikumu, attiecību tikumu, mīlestību un cieņu pret vecākiem utt. Es neuzskatu, ka seksuālā audzināšana ir galvenais iemesls, kāpēc tikumībai būtu jāpievērš uzmanība ar tās izcelšanu likumā.
Tomēr, es kā kristietis uzskatu, ka, ja mīlestības jēdziens tiek aizstāts ar seksa jēdzienu, tas gan ir bīstami. Mana izpratne ir, ka sākumā ir mīlestība, kas ir garīga izpausme. Un mīlestība nav jāuztver tikai kā mīlestība vīrietim pret sievieti, bet arī bērnam pret māti, tēvam pret dēlu, jebkuram cilvēkam pret jebkuru cilvēku. Tas, ka tēva mīlestība pret dēlu tagad nereti tiek izprasta perversā nozīmē, ir liels drauds sabiedrībai.
Sekss ir dabīgs mīlestības turpinājums kā miesiska izpausme. Tad viss ir kārtībā. Un par to ir jārunā skolās. Mani uztrauc tas, ka mūsu sabiedrībā galvenā loma ir seksam, nevis mīlestībai. Pat antropologs Klāvs Sedlenieks ir paudis, ka ģimenes pamatā nav mīlestība, bet sekss un materiālās vērtības. Uzskatu, ka tas ir bīstami un sabiedrību apdraudoši.
Protams, cilvēkam ir miesa, un tā ir jāgodā, bet cilvēkam ir arī gars. Un, ja mēs garu noliekam otrajā plānā vai vispār ignorējam, tad tikumisko vērtību vairs nav.
Ir dzimusi brīnišķīga, skaista, dziļa savā būtībā un ilgspēlējoša savā izpausmē ideja ietvert Latviju ozolu stādīšanas kampaņā “Ozolu stāsti”.
Akcija „Ozolu stāsti” ir mūziķa Kārļa Kazāka un televīzijas producenta Ata Baloža aicinājums sēt ozolzīles daudzviet Latvijā, lai nākamo pāris gadu laikā, pārstādot izaugušos stādiņus, Latvijas simtgadē mūsu valsts būtu vismaz par tik daudz ozoliem bagātāka, cik tajā iedzīvotāju.
„Mērķis pat nav valsts simtgade. Mēs ceram uz cilvēku apziņas maiņu – šī būs akcija, kurā stādītāji neko materiālu nesaņems. Vēlamies, lai tas nav valsts, ministriju vai kāda fonda, bet Latvijas cilvēku projekts,” skaidro idejas līdzautors A.Balodis.
http://http://tvskrunda.lv/blog/index.php?id=c0lzhrnb
Aicinām atbalstīt šo jauko ideju un aicināt savas pašvaldības vai skolas iesaistīties kampaņā!
Jo Latvijai piestāv ozoli, Latvijai piestāv koku alejas un labi padarīta darba sajūta. Latvijai piestāv bērni un jaunieši, kas roku rokā zemē gulda ozolzīles un katrai līdzi dod savu vēlējumu dzimtenei.
Lai Latvija savas simtgades svinības sagaida enerģētiski stiprāka!
Jo ne tikai zīle dzīs saknes, bet līdz ar šo zīli to darīs arī tās stādītājs, apzināti vai neapzināti.
Vai var būt vēl labāka dāvana Latvijai, kā ar mīlestību stādīti ozoli – koki, kuru stāsts turpināsies vēl ilgi pēc mums?
http://https://www.youtube.com/watch?v=1qZ93MfQgRk
maza mana tēvuzeme
divu roku platumā
mīļa mana tēvuzeme
divu roku siltumā
dziļa mana tēvuzeme
visa mūža garumā
(K. Skujenieks.)
Viena no modernās civilizācijas īpatnībām ir pāreja uz informācijas sabiedrību un strauja televīzijas un interneta tehnoloģiju attīstība.
Televizora klātbūtne katrā mājā nozīmē, ka daudzi cilvēki ievērojamu daļu sava brīvā laika pavada pie televizora ekrāna. Tikšanās ar draugiem, pastaigas, grāmatu lasīšana, sporta nodarbības tiek aizstātas ar ilgstošu televīzijas skatīšanos. Kāpēc cilvēki tik ātri ir mainījuši savu dzīvesveidu? Izrādās, ka tam ir zinātnisks izskaidrojums.
Zinātnieki uzskata, ka šāda tieksme pēc televīzijas veidojas tāpēc, ka cilvēkam piemīt iedzimta īpašība – tā sauktais pētīšanas reflekss, kas ir dabas ielikts kā aizsargreakcija ātrai dzirdes un redzes reakcijai uz negaidītu vai jaunu kairinātāju, kurš varētu signalizēt par briesmām.
Jau 1986. gadā Stenfordas universitātes un Misuri universitātes (ASV) zinātnieki nāca pie secinājuma, ka tādi televīzijas efekti kā montāža, plānu maiņa, pietuvināšana, trokšņi, gaismas iedarbojas uz cilvēka pētīšanas refleksu un spēj ilgstoši saistīt viņa uzmanību. Piemēram, reklāmas rullīšos, muzikālajos klipos plāni un rakursi mainās ar vidējo ātrumu viens objekts sekundē, nepārtraukti kairinot pētīšanas refleksu. Tieši ar pētīšanas refleksu, kas ierosināts līdz galējībai, var izskaidrot izplatīto televīzijas skatītāju atbildi: “Kad es skatos televīziju, jūtos kā hipnotizēts”, “Kad televizors ir ieslēgts, es nevaru atraut skatienu no tā” u.t.t. (1).
Hipnotiskajā stāvoklī ir krasi ierobežota informācijas uztvere un pārstrāde, bet pastiprināta tās iespiešanās atmiņā un uzvedības programmēšana.
Taču ir arī vēl dziļāka reklāmas ietekme uz cilvēku. Krāsainība, spilgtums izraisa stipru nobīdi uz preču patērēšanas pusi, stimulē nevis garīgas, bet izteikti materiālas intereses. Krievijas Tautu draudzības universitātes Psihoekoloģijas katedras vadītājs, akadēmiķis I. Smirnovs stāsta, ka katras diagnostikas procedūras laikā zinātnieki vienmēr testējuši arī augstākās tikumiskās sfēras: Dieva ideju, ģimenes ideju, Dzimtenes ideju un vēl virkni tamlīdzīgu pamatideju. Rezultāti parādīja, ka cilvēki noliedz augstākos, galvenos jēdzienus. Par nevērtīgu tiek uzskatīts tas, kā dēļ cilvēkam ir jēga dzīvot. Tā vietā tiek pasniegtas materiālas vērtības: patērēšana, izklaides, krāšana.
Šo ļoti satraucošo reklāmas iedarbības rezultātu acīmredzot veicina vēl kāda telekomunikāciju tehnoloģija – noteiktu scenāriju “iemontēšanas” tehnoloģija cilvēka dzīves ciklā.
Akadēmiķis, Kinoizglītības un mediju pedagoģijas asociācijas loceklis V. Sobkins raksta: “Vardarbības un erotikas scēnu translācijas laiks pietiekami precīzi atbilst dienas un nedēļas dzīves ciklam. <…> Vardarbības un erotikas scēnas tiek “ievietotas” cilvēka dzīves ciklā tieši tajos brīžos, kad paredzama vislielākā atslābināšanās, apziņas kontroles pazemināšanās (fāze, kad gatavojas gulētiešanai, brīvdienu rīta stundas).” Vakara stundās vairāk tiek rādīta vardarbība un erotika, kas izraisa to, ka šīs ainas televīzijas skatītājs sāk apgūt zemapziņas līmenī. “Tādējādi mēs redzam īpašu sociokultūras tehniku televīzijas darbā, lai ieviestu oficiāli neatļautas normas un uzvedības modeļus masu apziņā.”(3)
Diemžēl pēdējā laikā, lai kuru kanālu arī neieslēgtu, katrā ziņā kādu nogalina, stāsta par avārijām un katastrofām. Masu medijos tiek pasniegta aina: “visur viss ir slikti”. Cilvēkos tas izraisa gan apātiju, gan agresiju vienlaikus. Profesors A. Prihožans no L. Vigotska Psiholoģijas institūta (Maskava) saka, ka televīzijai ir stimulatora loma, kas modina cilvēkā negatīvo ar kriminālajiem sižetiem televīzijas programmās. Pastāvīga vienu un to pašu, piemēram, vardarbības un cietsirdības ainu atkārtošana ne tikai samazina uzmanību un reakciju uz tām, bet galvenais – krasi pazemina līdzjūtību upuriem un padara vardarbību un cietsirdību par parastu ikdienas dzīves sastāvdaļu.
Pēc profesora domām, izeja no radušās situācijas ir vispār neskatīties televīziju!
Ja televīzijas tehnoloģijas tik ļoti ietekmē pieaugušos, tad kādu gan ietekmi tās atstāj uz bērna organismu un psihi, kas vēl tikai formējas, kam vēl nav izveidojušies aizsargmehānismi?
Bērna smadzenes ir ģenētiski ieprogrammētas uz attīstību apstākļos, kad notiek pastāvīga mijiedarbība ar apkārtējiem pieaugušajiem cilvēkiem, bet vēlāk – ar vienaudžiem. Lai cik ģeniāls bērns būtu piedzimis, bez šādas savstarpējas mijiedarbības viņš nespēs realizēt savu potenciālu. Atcerēsimies zināmos notikumus ar bērniem maugļiem, kas kopš agras bērnības bija auguši starp dzīvniekiem un vēlāk, nokļuvuši cilvēku vidē, tā arī nespēja iemācīties runāt un apgūt cilvēku uzvedības modeļus.
Tas ir saistīts ar to, ka tieši pirmajos dzīves gados saskarsmes procesā ar apkārtējiem notiek efektīvākā neironu saišu formēšanās galvas smadzeņu garozā, un tas ļauj bērnam strauji attīstīties un iepazīt apkārtējo pasauli.
Zinātniece no ASV Merija Vinna raksta: “Trūkst paša galvenā, kas jāsaņem bērnam: skatoties televīziju, bērns nepiedalās verbālajā komunikācijā – simti un tūkstoši vārdu netiek izrunāti, un tātad nav arī atbildes reakcijas, jautājumi netiek uzdoti un atbildes netiek saņemtas, dialoga nav.” (5).
Kā saka viena no Anglijas vadošajām zinātniecēm šajā jomā Sallija Vorda, šādas vienpusīgas saskarsmes rezultāts ir atpalicība attīstībā jau no pirmā dzīvības gada. Saskaņā ar viņas pētījumu datiem bērni, kuru vecāki par aukli bija izmantojuši televizoru, triju gadu vecumā atpaliek no saviem vienaudžiem jau par veselu gadu. (6).
Tāpēc kļūst saprotams Kalifornijas pētnieces Sjūzenas Džonsones viedoklis, kura pēta smadzeņu un televīzijas mijiedarbību: “televizoru nedrīkst izmantot pat bērna īslaicīgai atpūtai. Bērna acis no dzimšanas ir paredzētas, lai skatītos uz cilvēku sejām. Tāpēc labākā atpūta mazam bērnam ir klusa laika pavadīšana mātes vai tēva sabiedrībā.” (7).
Televīzijas un informācijas tehnoloģiju ienesto fundamentālumu zinātnieki salīdzina ar “vizuālo” vai “grafisko revolūciju”. Kā saka amerikāņu sociologs un kulturologs, mediju kultūras speciālists Postmans, informācijas vienība vairs nav vārds, kā tas ir bijis daudzus simtus un tūkstošus gadu, bet gan vizuāla zīme, turklāt visbiežāk reklāma. (8). Ko tas maina bērna attīstībā?
Pirmkārt, atšķirībā no izteikuma, attēlu nevar ne apstiprināt, ne atspēkot, jo tas tikai tiek parādīts skatītājam. Taču, kā novērojuši psihologi, pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērni neprot atšķirt izdomu no realitātes, neprot kritiski vērtēt saņemto informāciju. Vajag ņemt vērā šīs bērnu teleinformācijas uztveres īpatnības.
Otrkārt, lai arī programmās ir izglītojoši un izziņas raidījumi, tomēr televīzija neveicina noturīgas intereses attīstību par apkārtējo pasauli, par citiem cilvēkiem. Tā modina tikai ziņkārību, kas tūlīt pat tiek apmierināta, bieži ar virspusējām, bet dažkārt arī ar sagrozītām ziņām, turklāt pasniegtām saistošā formā. Zinātniskie novērojumi pierāda, ka aizraušanās ar televizoru vecumā no viena līdz trim gadiem izraisa uzmanības koncentrēšanas problēmas septiņu gadu vecumā, tātad tad, kad jāsāk skolas gaitas. Bet bērni, kas nespēj koncentrēties, vienkārši zaudē iespēju kaut ko uzzināt un atcerēties.
Treškārt, pēc zinātnieku novērojumiem sakarā ar plašo televīzijas un interneta izplatību saistīta bērnišķīgās ziņkāres izzušanas problēma. Vienmēr apkārtējā pasaule bērnam ir uzdevusi daudz mīklu, bet pieaugušais bija autoritāte, kas spēja šīs mīklas atklāt bērnam. Internets un televīzija padara informāciju vispārpieejamu, lai arī ne vienmēr patiesu. Pieaugušie vairs nav bērnam autoritatīvs zināšanu avots. Rezultātā bieži bērnišķīgā ziņkāre tiek nomainīta pret cinismu un pašpaļāvīgu augstprātību.
Ceturtkārt, informācijas plūsma no televizora ekrāna daudzkārt pārsniedz bērna spējas uztvert un patstāvīgi apstrādāt to. Pats par sevi televīzijas vizuālais komponents prasa nepārtrauktu skatāmā materiāla uztveri, un tā izraisīto asociatīvo tēlu apguvei vajadzīga noteikta intelektuāla un emocionāla piepūle, lai tos novērtētu un piebremzētu. Nervu sistēmas spēkos (īpaši bērniem) nav iespējams izturēt tik intensīvu apguves procesu, un jau pēc 15 – 20 minūtēm tā formē bremzējošu aizsargreakciju kā hipnotisku stāvokli, kas krasi ierobežo informācijas uztveri un pārstrādi, bet, kā mēs jau konstatējām, pastiprina tās “iesēšanos” atmiņā un uzvedības programmēšanu.
Saskaņā ar socioloģiskiem pētījumiem, ko veikuši vairāku valstu zinātnieki, bērns, kas audzis šādos apstākļos, savā pieauguša cilvēka dzīvē vienmēr gaida, ka nepieciešamā informācija atnāks no ārienes. Viņš gandrīz nemaz nav spējīgs patstāvīgi ģenerēt savas idejas un vērtējumus. Vēl vairāk – viņam nav vēlēšanās to darīt.
Aplūkosim vēl kādas televīzijas tehnoloģiju ietekmes sekas uz bērnu. Jūs, protams, esat dzirdējuši par tādu mūsu dienās ļoti izplatītu parādību bērnos, ko mediķi un psihologi sauc par “hiperaktivitātes un uzmanības deficīta sindromu“. Ar katru gadu kļūst vairāk bērnu ar šādu sindromu. Zinātnieki sliecas uzskatīt, ka “bērnu neuzmanības” fenomens kaut kādā mērā ir saistīts tieši ar ātrās nozibēšanas efektu. Visa vaina slēpjas ātrā un negaidītā kadru maiņā uz ekrāna, bet tas destabilizē bērna uzmanību un koncentrēšanos. Bērns kļūst tikpat impulsīvs un nav spējīgs ilgāku laiku koncentrēties uz kaut kādu nodarbību. Viņam vajadzīga pastāvīga ārēja stimulācija, ko viņš ir pieradis saņemt no ekrāna.
Svarīgi ir atcerēties: tas, kas ir bērna apkārtnē bērnībā, nosaka visu viņa nākamo dzīvi.
Cilvēces dižākais izgudrojums – globālais interneta tīkls arī slēpj sevī potenciālus draudus. Grāmatā “iBrain: Как пережить технологическое изменение мозга” tās autors Harijs Smols raksta: “… tā kā internets pazemina spēju koncentrēties un vērot, tad … domāšana kļūst fragmentāra un lasīšana – virspusēja. Lietotāji tikai pa diagonāli pārskata virsrakstus un anotācijas. Bet smadzeņu zonas, kas nodrošina abstrakto domāšanu un līdzi dzīvošanu, parasti atrofējas.” (9).
Monogrāfijas ” Происхождение мозга” autors S. Saveļjevs saka: “Internets rada tikai ilūziju par informācijas pieejamību un tehnisko aprīkojumu. Tā sauktajiem “digitālajiem aborigēniem” smadzeņu slodze nepārtraukti samazinās. Pat no programmētājiem mūsu dienās netiek prasīts tāds intelektuālais līmenis, kāds viņiem bija nepieciešams pirms 10 – 15 gadiem. Viņi raksta programmas, it kā saliekot klucīšus. Šādos apstākļos intelektuālā degradācija ir garantēta.” (10)
Televīzijas un interneta atkarība maina ne tikai cilvēka spējas un psiholoģiskās īpašības, bet maina pat cilvēka smadzenes. Ķīniešu zinātnieku grupa no Magnētiskās rezonanses pētījumu centra Uhaņ pilsētā pārbaudīja 17 pieaugušu cilvēku smadzenes, kam bija konstatēta interneta atkarība. Šos rezultātus zinātnieki salīdzināja ar 16 veselu cilvēku datiem. Mediķu pētījumi pārliecinoši pierādīja, ka tiem, kas internetā pavada daudz laika, ātri attīstās divi galvas smadzeņu apgabali – tā daļa, kas nodrošina īslaicīgo atmiņu, un centrs, kas nodrošina ātru lēmumu pieņemšanu. Taču tās smadzeņu zonas, kuru funkcijas ir detalizēta analīze un dziļa problēmas pārdomāšana, pēc būtības netiek noslogotas. (11)
Kultūras, garīguma, intelekta, zinātnes attīstība ir valsts nākotnes problēma. Valsts nevar pastāvēt, ja netiek veicināta tās iedzīvotāju garīguma, kultūras un intelekta attīstība. Valsts nevar tikai ar naudu vai militāru spēku, vēl jo vairāk – ar varas diktatūru nostiprināt savas pozīcijas pasaulē.
Kultūras jautājumi mūsu laikā savijušies ar politikas un nacionālās drošības jautājumiem. Modernajā pasaulē valsts varenību un nākotni nosaka nevis resursi un ražotājspēki, bet lielā mērā zinātne un māksla, nācijas garīgums.
Lai mūsu bērni nākotnē ir to vidū, kas apgūs kosmosa plašumus, cels pilsētas, radīs brīnišķīgas gleznas un padarīs zemi skaistu. Bet šodien iesākumam vajag vienkārši izslēgt televizoru un palīdzēt mūsu bērniem saglabāt savu neatkārtojamo unikalitāti.
Izmantotā literatūra:
Kad reiz Mātei Terēzei jautāja, no kurienes viņa ņem spēkus labdarībai, Māte Terēze parādīja uz savu rožukroni un teica: „Es smeļu spēku Svētajā Dieva Vārdā”.
Rožukronis ir viens no svētākajiem reliģiskajiem priekšmetiem, neatdalāms no augstākās dievišķās saskarsmes prakses – lūgšanas un meditācijas. Rožukronis vienmēr bijis Dievišķs simbols. Godbijīga attieksme pret rožukroni kā pret svētu garīgo instrumentu parādās dažādu reliģisko konfesiju ļaudīm.
Piemēram, budistu mūkiem rožukronis, vēl bez tā tiešā izmantojuma lūgšanu laikā, ir arī obligāta tērpa sastāvdaļa.
Daudzi vēsturiskie fakti norāda uz to, ka musulmaņi rožukroņa tradīciju aizņēmās Indijā, un izmanto to Korāna tekstu lasīšanai.
Kristietībā rožukronis parādījās apmēram IV gadsimtā. Skaitās, ka rožukroņa sākumforma bija virve ar sasietiem mezgliem. Seno rožukroņa lūgšanu paraugu var atrast vecticībā. Lūgšanu skaitīšanai izmantoja „trepītes” (ле́стовка) – ādas vai auduma lentu, kas sašūta cilpas veidā un kurai ir 109 posmi, sadalīti nevienmērīgās grupās. „Trepītes” saslēgtas aplī kā zīme nemitīgai lūgšanai un tādā veidā norāda uz trepēm kā garīgo pacelšanos no zemes uz Debesīm.
Pareizticībā rožukronis tiek saukts par „garīgo zobenu” un tiek pasniegts mūkam tā iesvētīšanas rituālā (постриг).
Katoliskajā tradīcijā izmantojas rozārijs (lat. Rosarium – „rožu vainags”) – tradicionālie katoļu rožukroņi. Rozārija vēsture ietiecas gadsimtu dzīlēs. Skaitās, ka tā analogs radās apmēram 800.g. Īrijā. Mūkiem vajadzēja dienas laikā nolasīt 150 psalmus. Tie, kas nemācēja lasīt, psalmu lasīšanu aizvietoja ar lūgšanu „Tēvs mūsu” un vēlāk – ar „Esi sveicināta, Marija”. Lūgšanu skaitīšanai viņi izmantoja rožukroni.
Rožukroņa izmantošana lūgšanu praksē palīdz sasniegt nepieciešamo koncentrāciju. Rožukronis uzdod noteiktu ritmu, kas nepieciešams Rožukroņa lasīšanai.
Regulāri Rozāriju lasīšanai izmantojot rožukroni no dabīgiem akmeņiem, tie uzlādējas ar Gaismu, kas nāk no pirkstu galiem. Tāpēc šādu rožukroni var nēsāt sev ap kaklu, tam piemīt aizsardzības iedarbība.
Rožukronis – tas ir svēts instruments, tāpēc tad, kad tas netiek izmantots, jāuzglabā maisiņā no dabīga materiāla vai arī jānoliek uz personīgā altāra, lai pastiprinātu, aizsargātu un saglabātu tās vibrācijas un enerģijas, kas ieliktas garīgās prakses laikā.
Informācija, kā izmantot rožukroni lūgšanu prakses laikā, raksta turpinājumā (kr.val.):
1. Bērnus māca tas, kas tiem apkārt.
2. Ja bērnu bieži kritizē, viņš iemācās nosodīt.
3. Ja bērnu bieži slavē, viņš iemācās novērtēt.
4. Ja bērnam demonstrē naidīgumu, viņš iemācās kauties.
5. Ja pret bērnu ir godīgi, tad viņš iemācās taisnīgumu.
6. Ja bērnu bieži izsmej, viņš iemācās būt kautrīgs.
7. Ja bērns dzīvo ar drošības sajūtu, viņš iemācās ticēt.
8. Ja bērnu bieži apkauno, viņš iemācās justies vainīgs.
9. Ja bērnu bieži atbalsta, viņš iemācās labi pret sevi attiekties.
10. Ja pret bērnu bieži ir žēlsirdīgi, viņš iemācās būt pacietīgs.
11. Ja bērnu bieži slavē, viņš iemācās pārliecinātību par sevi.
12. Ja bērns dzīvo draudzības atmosfērā un jūtas svarīgs, viņš iemācās šajā pasaulē atrast mīlestību.
13. Nerunājiet par bērnu sliktu – ne viņa klātbūtnē, ne bez viņa.
14. Koncentrējieties uz labā attīstību bērnā, tad sliktajam nepaliks vietas.
15. Esiet aktīvi vides sagatavošanā. Izrādiet patstāvīgas, pamatīgas rūpes par viņu. Parādiet katra attīstošā materiāla vietu un pareizos veidus darbam ar tiem.
16. Esiet gatavi atsaukties bērnam, kam esat vajadzīgi. Vienmēr ieklausieties un atbildiet bērnam, kad tas runā ar jums.
17. Cieniet bērnu, kurš kļūdījies un spēj tagad vai nedaudz vēlāk to izlabot, bet nedaudz stingri apstādiniet jebkuru nepareizu materiāla izmantošanu vai jebkuru rīcību, kas apdraud pašu bērnu vai citus bērnus.
18. Cieniet bērnu, kas atpūšas vai vēro citu bērnu darbu, vai domā par to, ko viņš ir padarījis, un ko vēlas darīt.
19. Palīdziet tiem, kas grib strādāt, bet pagaidām nevar izvēlēties sev mīļāko nodarbi.
20. Esiet nerimstoši, skaidrojot bērnam to, ko viņš agrāk nevarēja saprast, palīdziet bērnam apgūt neapgūto, pārvarēt nepārvaramo agrāk. Dariet to, piepildot apkārtējo pasauli ar rūpēm, iecietību un klusumu, žēlsirdību un mīlestību. Esiet gatavi palīdzēt bērnam, kurš atrodas meklējumos un esiet nepamanāma tam bērnam, kurš visu jau ir atradis.
21. Saziņā ar bērnu vienmēr pieturieties pie labākajām manierēm – parādiet viņam labāko, kas jums ir.
(Pārpublicēts no http://www.dievietei.lv)
Par Tikumību! 