Vai brīvība ir visatļautība vai iekšēja kvalitāte?
Fragments no kustības “Par Tikumību!” iniciatores T.Mikušinas intervijas lietuviešu žurnālam “Raktas” (“Atslēga”).
Kā Jūs domājat, ko tieši mēs varētu saukt par patiesu brīvību?
(..) Mēs atrodamies šai pasaulē, un mums liekas, ka šī pasaule ir laba. Bet patiesībā tā ir tālu no pilnības. Kamēr mums šī pasaule liksies laba, pievilcīga, mēs pie tās turpināsim pieķerties, piesaistīties, mums liksies, ka vēlamies brīvību, vēlamies darīt to, ko vēlamies. Piemēram, vēlamies lietot narkotikas, nodarboties ar seksu vai kādām citām lietām. Un līdz mirklim, kamēr mēs pieķeramies šīm lietām, t.i. kamēr tās mūs interesē, mēs turpināsim iemiesoties šai pasaulē – vienu reizi, otru, trešo…
Bet tad pienāks mirklis, kad sapratīsim, ka tas vairs mūs neapmierina, ka ir kas vairāk, un tas atrodas viņpus šīs pasaules. Šai gadījumā mēs, droši vien, jau pāriesim citā pasaulē, un tur jau būs cita brīvības izpratne, bet pie nosacījuma, ka mēs pakļausimies tam Likumam, kas pastāv šai Visumā. Jeb viens nosacījums: mēs nesekojam savai brīvajai gribai un nedaram to, ko gribam, bet pakļaujamies tam Likumam, kas pastāv Visumā. To var nosaukt par Dievu, var nosaukt par Mīlestību. Un tad, kad mēs pakļaujamies šim Likumam, mēs iegūstam daudz lielāku brīvību, tāpēc ka mūsu pasaule ir ļoti ierobežota.
Kāda, jūsuprāt, ir tā nepareizā brīvības izpratne, kā mēs to izprotam?
Mēs saprotam brīvību, kā vēlmi darīt to, ko gribas un kad to gribas, nerēķinoties ar citiem cilvēkiem, citām zemēm, valstīm vai organizācijām. Mēs ar to saprotam brīvību. Taču ja mēs tā saprotam brīvību, tad agri vai vēlu mūsu intereses sadursies ar citu cilvēku, citu valstu, citu organizāciju interesēm, un radīsies konflikts.
Droši vien, frāze, ka brīvības robeža ir tur, kur sākas cita brīvība – ir pareiza?
Ļoti svarīgs ir cilvēka apziņas līmenis. Kad cilvēks atrodas ne visai augstā apziņas līmenī un viņu vada ego, tad viņš vēlas parādīt sevi, pierādīt, ka viņš ir svarīgāks, un iesaistās konfliktā. Taču kad mēs paceļamies sava apziņā augstāk, mēs jau varam savā starpā vienoties, atrast saskares punktus un darboties kopīgi. Šai gadījumā nenotiek brīvības pārkāpšana, mēs vienkārši kaut ko kopīgi daram pēc savas brīvās izvēles. Tas ir cits apziņas līmenis.
Kongresā tika runāts par brīvību darboties saskaņā ar Augstāko Tikumisko Likumu. Ko nozīmē šis minētais Augstākais Tikumiskais Likums?
Visi patiesie pravieši vai sūtņi, vai gudrie, kad tie atnāca pasaulē, deva izpratni par to Likumu, kas pastāv šai Visumā. Ir Likums – Labā Likums, Mīlestības Likums, pakļaušanās Augstākajai sākotnei Likums. Mūsu pasaulē šis Likums pārveidojas kā morālie un tikumiskie principi: bijā Dievu, cieni vecākus, nenogalini, nezodz, nemelo, esi tikumīgs visās izpausmēs. Lūk šis likumu kopums mūsu apziņas līmenim arī ir Augstākais Tikumiskais Likums.
Es vēl arī vakar dzirdēju, ka Augstākais Tikumiskais Likums – ir Dievs.
Mūsu apziņas līmenī mēs saprotam tā, ka ir kaut kādi rāmji, ko mēs labprātīgi apņemamies izpildīt, nepārkāpjot: nenogalināt, nezgat… Taču tas viss jebkurā gadījumā atrodas tā lielā Likuma ietvaros, ko var nosaukt par Dievu.
Kā Jūs domājat, vai mēs varētu šo pareizeo tikumības, brīvības izpratni iepotēt mūsu sabiedrībai?
Tur vajadzīgs, lai cilvēki, pietiekami liels daudzums cilvēku, gribētu kaut ko izmaintīt uz labo pusi mūsu sabiedrībā. Pietiktu vienkārši ar šo daudzu cilvēku vēlmi…
1% Zemes cilvēku. T.i., vien 1 % Zemes cilvēku, kas vēlētos mainīt mūsu dzīves tecējumu uz Dievišķo pusi, visu varētu izmainīt. Tikai 1%!
Sākumā vajag ļoti stipri vēlēties. Pēc tam?
Vajag, lai tas atnāktu no iekšienes. Dievs taču darbojas no mūsu iekšienes. Ja 1% cilvēku atļaus Dievam darboties caur viņu, tad viss izmainīsies momentā, viss notiks zibenīgi, kā brīnums.
Bet ko varam izdarīt mēs – iedvesmot cilvēkus, lai tie sagribētu?
Katram jādara savs darbs… Katram jādara sava lieta, kā tas uzskata to par vajadzīgu un kā tā pie viņa atnāk no iekšienes.
Video filma par Dievišķo Brīvību, kas izskanēja SSK “Par Tikumību!” II kongresa noslēgumā:
Par Tikumību! 