Nīderlandē sācies ikgadējais tulpju un citu pavasara puķu ziedēšanas laiks, kas ar savu skaistumu piesaista tūkstošiem cilvēku. Skaistums iedvesmo, ielīksmo, dāvā mieru, ticību labajam un palīdz pašam kļūt daiļākam, skaidrākam un patiesākam.
Arī skaistums ir viens no tikumiem, ne mazāk svarīgiem par jebkuru citu. Tieši skaistuma jeb daiļuma izjūtas ieaudzināšana cilvēkbērnam ir tā, kas vēlāk veidos iekšējo dvēseles skaistumu. Ja cilvēks mācēs saskatīt daiļo sev apkārt, mācēs to veidot sev apkārt, kopt un vairot, visa viņa dzīve kļūs “daiļš dziedājums”! Un pasaule mainīsies.
Pārāk maz mūsdienās pievērš uzmanību skaistuma izjūtas attīstībai – tā nav tikai skaists apģērbs vai moderna mašīna. Ko dod skaista mašīna degradētā, nekoptā, neharmoniskā vidē? Ko dod skaisti izremontēts dzīvoklis, uz kuru ved netīra, piesmēķēta kāpņu telpa un piemēslots pagalms? Tas nevienam nepieder? Nē, tas pieder mums, cilvēkiem! Visa planēta ir mūsu mājas, un mūsu rokās ir to uzturēt skaistu.
Skaistums ir lipīgs! Ja viens kaimiņš sakopj savu mājas pagalmu, skaisti apzaļumo, tad drīz vien to izdara vēl viens un vēl viens. Ja viena pilsēta vasarās savas ielas izdaiļo ar puķu kastēm, drīz vien to izdara vēl viena.
Un tas ir tik skaisti – ļaut skaistumam iemājot mūsu būtnes dziļumos!
Glīti, meitas, dzīvojiet Daiļis bija tautu dēlis,
Liela ceļa maliņā: Daiļi savas kājas āva;
Gludu galvu, baltu muti, Stundu šķin zelta pieši,
Tīru namu, istabiņu. No kumeļa nolecot.
Par Tikumību! 