Labklājības IKP un cilvēka laimes sajūta

 

kate-moss1

BMW, villa pie Vidusjūras, jahta, pērļu virtenes sazin cik metru garumā, kaviārs rītā un vakarā, kamēr nelaba dūša, jeb lauku māja skaistā vietā ar klusumu un stirnu izbradātu sakņu dārzu – tāds varētu būtu standarta aprīkojums cilvēkam, lai viņš varētu teikt: «Jā, esmu bagāts, jā, manā mājā valda labklājība.» Taču… Veidi, kā mērīt valsts labklājību, izrādās, var būt dažādi. Visiem pierastais iekšzemes kopprodukts (IKP), kas tiek uztverts kā visizsmeļošākais no rādītājiem, nebūt nav vienīgais un neatspoguļo labklājību pilnībā. Eksistē vēl arī kāds cits – tas rāda, cik laimīgi ir valsts iedzīvotāji, jeb «laimības» indekss valstī.

Mazliet vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem Himalaju karaļvalsts Butānas karalis ieviesa jaunu mērījumu veidu, kas, viņaprāt, precīzāk atspoguļo labklājības līmeni jaunattīstības valstī. Butānas karalis Džigme Singais Vangčuks (Jigme Singye Wangchuck) savā runā reiz teicis, ka valstī ir jānodrošina vienāds labklājības līmenis valsts iedzīvotājiem, saglabājot nacionālās tradīcijas un vidi. Karalis, kuram ir tikai 49 gadi, joprojām turpina īstenot paša uzsākto politiku valsts iedzīvotāju labklājības līmeņa celšanai. Šis precedents rosināja ekspertus visā pasaulē strādāt pie jauna modeļa izstrādes labklājības līmeņa noteikšanai. Tas lika atzīt, ka IKP nav pietiekami izsmeļošs rādītājs, pēc kura varētu spriest par dzīves līmeni. Šai sakarā tiek apskatīti ne tikai ekonomiskie rādītāji valstī, bet arī, piemēram, pieejamība veselības aprūpei, laiks, ko pavada kopā ar ģimeni, dabas daudzveidības saglabāšana un vēl citi ar ekonomiku tieši nesaistīti faktori. Kanādiešu politikas filozofs Džons Ralstons Sauls (John Ralston Saul) laimi ir definējis kā līdzsvara stāvokli starp sabiedrības un indivīda interesēm.

Mazi, ņipri un laimīgi

Konferencē, kas tika organizēta Skotijā par godu šai teorijai, uzstājās daudzi vadoši pētnieki un speciālisti, tai skaitā pārstāvji no Butānas valsts, kas demonstrēja pēdējā laika sasniegumus, īstenojot laimīguma politiku. Vidējais dzīves ilgums valstī šo gadu laikā ir pieaudzis vidēji par 19 gadiem, valsts vara tiks nodota demokrātiski ievēlētai valdībai, noteikts mērķis apmežot 60% valsts teritorijas, kā arī ierobežots tūristu skaits, orientējoties tikai uz samērā turīgu tūristu apkalpošanu. Pētījumi, kurus veikuši Mičiganas Universitātes profesori, rāda paradoksu, ka dažās valstīs, piemēram, Latīņamerikā, cilvēki ir daudz laimīgāki, nekā tiem teorētiski vajadzētu būt, ja laimes sajūtu apskata tikai no materiālās puses.

Kā pietrūkst latvietim, lai Latvija ierindotos laimīguma ziņā pirmajās vietās pasaulē, laikam jau pašreiz nepateiks neviens. Varbūt tā ir māja, mašīna, ceļojumi uz tālām zemēm… Varbūt mums vajag vairāk laika sev un ģimenei, drošības sajūtu par darba vietu, biežāk paskatīties pāri horizontam un ieelpot svaigu gaisu spirgti zaļā mežā, kur šalc koki, nevis brēc radio, kas ziņo tikai par sliktiem notikumiem? Tāpēc ir vērts vērīgāk paskatīties uz mazu valstiņu Himalajos, iedvesmoties un izveidot savu laimes formulu. Un tad to īstenot.

Aiva Apša

Publicēts 2006.gada februārī.

http://www.videsvestis.lv

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s