Profesore Ausma Cimdiņa par Stambulas konvenciju: Vai tiešām jāparaksta viss, ko liek priekšā?

Literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes profesore, LZA akadēmiķe Ausma CIMDIŅA intervijā Neatkarīgajai pauž savu viedokli par dzimumu līdztiesību un Stambulas konvenciju.

 

– Vispirms tiksim skaidrībā par vārdiem, kurus lietosim intervijā. Tā kā runāsim par feminismu, par dzimumu līdztiesību, bez tagad modīgā vārdiņa gender neiztikt. Tātad latviešu terminoloģija joprojām nav tikusi skaidrībā par anglicismu gender. Vai arī joprojām notiek pieskaņošanās angliskajai šā vārda izpratnes tradīcijai (lai arī pat Anglijā tas esot jēdziens sektoriālai lietošanai). Angļi taču ķīvējas starp sex un gender.

– Jūs sākat tā sirsnīgi – gender nosaucot par modīgu vārdiņu, gandrīz mīļvārdiņu. Taču ne bez ironijas, jo, kā svešķermenis latviešu valodā tas drīzāk varētu būt gada nevārda cienīgs. Ko nozīmē pieskaņošanās angliskajai šā vārda izpratnes tradīcijai? Tā ir diezgan krasi mainījusies. Mūsu sarunas kontekstā svarīgi atzīmēt, ka līdz XX gadsimta 60. gadiem arī angļu valodā vārds gender tiek lietots gramatiskas kategorijas nozīmē. Jēdziena lietošanas praksē pavērsienu ienes psihiatrijas profesora Roberta Stolera darbs Sex and Gender ( Ņujorka, 1968), mēģinot nošķirt bioloģisko dotumu (sex) un socializācijas faktoru (gender) ietekmi cilvēka psihiskās struktūras veidošanā. Stolers lingvistikas terminu pārnes uz medicīnas jomu, un pāris nākamajās desmitgadās to ar atplestām rokām piesavinās arī anglofonās sociālās zinātnes. Šai terminoloģiskajai jaunradei angļu valodā ir arī citi zemteksti. Kā zināms, sex nozīmē ne tikai dzimumu, bet arī seksu, proti, dzimumaktu. Līdz ar pēckara seksuālās revolūcijas uzplūdiem tas tiek pastiprināti lietots tieši seksa nozīmē. Lai nerastos kuriozi pārpratumi, cilvēka dzimumidentitātes apzīmēšanai lietot sex kļūst problemātiski (par šo tēmu netrūkst pikantu anekdošu). Tā kā dzimtes kategorija angļu valodā ir margināla, lingvistikas terminam gender tika piešķirta papildnozīme, laika gaitā tas kļūst arī par dzimumu līdztiesības politikas atslēgas vārdu. Pretstatā Latvijai, mūsdienu angļu valodā ķīviņi ir norimuši (vismaz terminoloģijas jomā) un jēdziens gender tiek lietots neitrālā nozīmē.

– Ja neitrāli, tad, manuprāt, diezgan ar vārdu «cilvēks»…

– Latviešu valodā ir vērtīgi vārdu savienojumi «sieviešu cilvēks» un «vīriešu cilvēks», un tie nav nekādi jaunievedumi, bet pastāv vismaz kopš Reiņa Kaudzītes laikiem. Tātad arī sieviete ir un paliek cilvēks. Tā tam vajadzētu būt arī tiesiskas valsts izpratnē – viss, kas par cilvēku teikts ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarācijā (pieņemta 1948. g.) un citos starptautiskajos cilvēktiesību pamatdokumentos, attiecas arī uz sievieti. Bet kā pašsaprotams šis neitralitātes princips tomēr apziņā nenosēžas. Top ANO Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (pieņemta 1979. g., Latvija tai pievienojusies 1990. g.), virkne citu dokumentu, dzimumu līdztiesības (gender equality) politikas priekšplānā arvien izvirzot sievieti.

– Jēdziena gender nozīmē jūs lietojat vārdu «dzimumsocialitāte». Bet tas ir vien jūsu subjektīvs tulkojums.

– Lietoju «dzimums» vai «dzimumsocialitāte» (atkarībā no konteksta). Neteiktu, ka tas ir mans subjektīvs tulkojums, man nepieder šā vārda autortiesības. To proponē Jānis Nameisis Vējš, lai izvairītos no burtiskā tulkojuma «dzimte», kas, viņaprāt, drīzāk maskētu, nevis atklātu gendernozīmes nianses. Tas bija jau 2001. gadā, no angļu uz latviešu valodu tulkojot rakstu par gender tulkošanas problēmām skandināvu valodās. Rakstā tika pausta pārliecība, ka pretstatā angļu valodai, kur gender specifiskā nozīme veidojusies sex/gender opozīcijas ietvaros, skandināvu valodās veidot šādu sex/gender opozīciju nav nepieciešams, jo abas šīs nozīmes ir integrētas vienā vārdā. Tulkotāja piezīmē Vējš uzsver, ka arī latviešu valodā nav nepieciešams veidot šādu sex/gender opozīciju, jo abas šīs nozīmes ir iekļautas vārdā «dzimums». Cilvēce tomēr ir dzimumdiferencēta diezgan uzskatāmā veidā. Ejot pa ielu, paldies Dievam, joprojām atpazīstam, pretī nāk vīrieši vai sievietes. Būtu diezgan baisi iedomāties, ka pēkšņi pretī nāk cilvēki «vispār», bez dzimumpiederības iezīmēm. Pieņemu, ka vairākumā sabiedrības tas radītu diezgan spēcīgu psiholoģisku diskomfortu.

– Nu un tad? Tā ir mūžsena marginālu ļaužu grupu pašuztvere. Saprotama nav tikai vēlme to tagad ar lielu troksni uztiept vairākumam kā kādu politisku ideoloģiju.

– Kā zināms, Latvijā tiek realizēta Eiropas dzimumu līdztiesības politika, ar ANO Attīstības programmas atbalstu latviski izdota rokasgrāmata Dzimumu līdztiesības principa integrēšana praksē (2003.) u. tml. Proti, dzimumu līdztiesības politikas dokumentos gender līdz šim bijis tulkots kā «dzimums», bet tā sauktās Stambulas konvencijas aspektā pēkšņi parādās citi jēdzieni – «dzimte», «sociālais dzimums». Kālab? Un ko tas īsti nozīmē? Procesa virzītāji sabiedrībai saprotamā veidā to nespēj vai negrib paskaidrot.

Te mums drusku jāatgriežas pie angļu sex/gender ķīviņiem. Proti, jau XX gadsimta deviņdesmitajos gados gender «ir nonācis krīzes situācijā tā teorētiskā neadekvātuma dēļ».

– Kam neadekvāts tas ir? Zinātnieku pieņēmumiem?

– Gan zinātniskas terminoloģijas izpratnē, gan jēdziena lietošanas praksē un zinātnes komunikācijā ar sabiedrību. Viena lieta ir zinātniskā terminoloģija, otra – politiskie uzstādījumi. Zinātniskajā terminoloģijā svarīga ir domas skaidrība un precizitāte. Bet politiķi nemīl strādāt skaidros ūdeņos, viņiem zināma mistifikācija varbūt pat ērtāka, jo viens un tas pats jēdziens var tikt lietots dažādu politisku mērķu sasniegšanai.

Turpinu domu, ka intelektuāļu aprindās gender koncepts kļūst par: «diskusiju platformu un veidu, kā domāt, par bioloģiskā, hromosomiskā, psiholoģiskā, kultūras un sociālekonomiskā dimensijām ķermeniski iemiesotā dzīvā būtnē». Paradoksāli, bet, pretēji iecerētajam, sex un gender atkalapvienojas vienotā veselumā, tiek lietoti kā sinonīmi, un dzimumidentitātes jomā dominē gender. Uzskatāmi tas redzams Eurostat ailēs – tur tiek prasīts norādīt gender, nevis sex, bet uzskaitītas tiek ķermeniski dzīvas būtnes, nevis teorētiski pieņēmumi par dzimumu sociālajām lomām un funkcijām.

Mēģinājums tulkot jēdzienu gender burtiski, pēc analoģijas ar gramatisko dzimti novērots vienīgi Latvijā. Ir valodas, kurās dzimtes kategorija vispār neeksistē, un tas gluži vienkārši nav iespējams. Piemēram, somugru valodās, to skaitā – igauņu. Citās Eiropas valodāsgender tulkots pēc analoģijas ar jēdzienu «dzimums» vai «dzimumdiference», vai arī, piemēram, slāvu valodās, pārņemts netulkojot.

– Bet es nevaru atkost, kāpēc šīs vārdu kombinācijas ir interesantas zinātnei. Es nesaprotu, kāpēc, lai definētu cilvēka dzimti vai dzimumu, tas jāšķir no viņa esības, no cilvēka pastāvēšanas? Kāpēc sociālais nav pašsaprotams dabas dotā turpinājums? Var teikt, ka cilvēks piedzimst gluži bez socialitātes… Kopumā man tas viss šķiet samākslota politiska fragmentācija.

– Es varētu piekrist, ka zināmā mērā tā tas ir. Bet zinātnē fragmentācija ir parasta lieta, pētnieciskos nolūkos realitāte tiek sašķelta sīkdaļās, tuvplāni tiek skatīti caur mikroskopiem utt. Te gan jāpatur prātā humanitāro un dabaszinātņu atšķirības. Humanitāro zinātņu sūtība tomēr ir cilvēcisko esamību skatīt plašākās un dziļās eksistenciālās kopsakarībās. Bet latviešu valodā tiek putrotas anglicismu gender (dzimums) un sexual orientation (seksuālā orientācija) nozīmes, lai arī dzimums un seksuālā orientācija nav viens un tas pats. Es atvainojos… ja sieviete pārguļ ar sievieti, vīrietis pārguļ ar vīrieti, viņiem taču nemainās dzimums.

Jāatzīst gan, ka šobrīd diezgan aktīvi tiek mēģināts politiski virzīt uzskatu, ka ir vairāk nekā divi dzimumi. Ir sievietes, ir vīrieši un citi, ntie dzimumi, ko sabiedrības vairākums jau pieņēmis. Atliek vien to birokrātiski noformulēt.

– Un zinātne jāpiespiež to apliecināt?

– Tas būtu drusku pārspīlēti teikts, bet simptomi ir novēroti. Turklāt mēs redzam, ka mediji, kas lielā mērā veido sabiedrisko domu, nevēlas iesaistīties diskusijā un uzklausīt citādi domājošos. No vienas puses, tiek veicināts uzskats, ka bioloģiskajam dzimumam nav nozīmes. Bet, ja dzimumam nav nozīmes, kāpēc tiek taisītas dzimumu maiņas operācijas? Ja cilvēks nejūtas savā ādā, ja viņam ir tik liels psiholoģisks diskomforts, ka vajadzīga medicīniska iejaukšanās? Tas liecina, ka dzimumam ir fundamentāla nozīme.

– Bet jūsu citētā Simona de Bovuāra teikusi, ka par sievieti nedzimst, par sievieti top. Tātad – arī vīrietis var tapt par sievieti. Bet – par cilvēku?

– Neprecīzs tulkojums radikālā feminisma virzienā. Precīzi būtu – par sievieti nepiedzimst, par sievieti drīzāk kļūst. Izlaists viens vārds drīzāk, kam šajā kontekstā būtiska nozīme. Es priecājos, ka pat sociālajos tīklos šobrīd vairs nerunā par feminismu vispār, bet par radikālo feminismu. Kultūras feminisma strāva, ko es pārstāvu, tieši uzsver šo dzimumu diferenci. Sievieti, kā citādo, bet līdzvērtīgo. Citādība pastāv. Kas mani ļoti pārsteidz? Tas, ka Eiropā dzimumu līdztiesības politikas pamatā ir dzimumu neitralitātes princips, bet Stambulas konvencijā tas nedarbojas. Tiek gatavots likums sievietei. Tiek prioritēts viens dzimums, bet otrs stigmatizēts. Tā, itin kā vīrietis būtu vardarbības cēlonis un it kā ģimene būtu vardarbības perēklis. Pēkšņi likumdošana tiek vērsta pret dzimumu. Un man ir tāda sajūta, ka šeit sievietes vārds tiek nelietīgi valkāts.

Esmu bijusi iesaistīta dažādos Eiropas projektos arī kā eksperte. Zinu, ka dzimumu līdztiesības jautājumi tiek asi diskutēti, nereti par un pret lēmumi tiek pieņemti, balansējot uz naža asmens, dzimumu līdztiesības politika ir atvērta jauniem izaicinājumiem. Man liekas, ka Latvijas šobrīd nogaidošā reakcija jautājumā par Stambulas konvenciju, par tās ratifikāciju, ir veselīga.

Manā skatījumā, Stambulas konvencija nav tik daudz jautājums par dzimumu līdztiesību, kā par Eiropas politisko dokumentu kvalitāti. Un vai tiešām Latvijai būtu jāparaksta viss, ko noliek priekšā? Sevišķi, ja informācija tiek manipulēta tādā veidā, ka tas ir pienākums pret Eiropas Savienību.

– Es tomēr nesaprotu kādas pamatlietas. Pat Aspazija man neliekas atrāvusies no mūsu, latviešu, kultūrtradīcijas. Viņa nav izņēmums no mūsu mātes kulta. Es nesaprotu, kāpēc šodienas zinātne cenšas mani pārliecināt, ka vīrieši un sievietes ir abinieki.

– Tas ir – bet kādā perspektīvā mēs to skatām. Varbūt kādā tūkstošgades perspektīvā kaut kas varētu mainīties. Bet – ja skatāmies viena cilvēka mūža garumā, tad, lai cilvēks nesajuktu prātā, viņa personiskai identitātei tomēr ir svarīga arī dzimuma piederības apziņa un izjūta. Mūsdienu zinātnē ir pārvarēts šis uzskats, ka pastāv kāda vienota, universāla sieviešu vai dzimumu diskriminācija, uzsverot nacionālās kultūridentitātes aspektu.

– Ja «māte ir Noasa šķirsts» (Imants Ziedonis), kāpēc daļa zinātnes taisa no šķirsta zārku?

– Pērn veiktajā pētījumā Dzimumsocialitāte kultūras un varas mijattiecībās atklājās, ka vairāk nekā 90% aptaujāto atbild – diskriminācija nav novērota (atbilde ir tāpatīga neatkarīgi no respondentu sociālās identitātes, dzimuma vai nacionālās piederības, reliģiskās konfesijas), Latvijā 90% sabiedrības uzskata, ka šī problēma nepastāv. Kvantitatīvie socioloģiskie pētījumi konstatē statistisko ainu, bet nespēj atklāt un uzrādīt celoņsakarību kopumu. Skaidrs ir viens – nepieciešams uzlabot politiskā dialoga ar sabiedrību kultūru, plašāk iesaistot dzimumu līdztiesības kategorijās nedomājošo vai citādi domājošo sabiedrības daļu, ļaujot izskanēt tautas balsij un argumentēti ar to diskutējot.

– Neraugoties uz šiem procentiem, pat kādiem atsevišķiem gadījumiem tomēr ir jāpievērš uzmanība. Bet man ir jautājums Eiropai – kāpēc kristietība ar savu jaunavas Marijas kultu nevar mūsdienās būt dzimumattiecību regulēšanas paraugs Eiropā?

– Jā, kāpēc? Tas ir dīvaini. Varbūt esat ieskatījies Rīgas Laika februāra numurā. Mani tur ļoti iepriecināja Agneses Irbes raksts. Viņa atklājas kā drosmīga domātāja un izsaka šaubas par dzimumu līdztiesības procesu virzību un politiskajām aktivitātēm, kas saistītas ar viendzimuma laulībām.

– Te vēl varētu jautāt – kur tad paliek bērns? Vai nav starpības, kas bērnu audzina – tēvs un māte vai divi homīši? Neaizsargātākais sabiedrības loceklis man šobrīd šķiet bioloģiskā ģimene ar bērnu, nevis konvencijā minētās transpersonas, geji, lesbietes un tā tālāk.

– Tā ir. Arī Agnese Irbe raksta, ka visneaizsargātākie sabiedrības locekļi īstenībā ir bērni un pusaudži. Kāpēc mēs aizmirstam to, ka tad, kad bērns nāk pasaulē, sievietes dzīve sagriežas par 180 grādiem, vīriešiem – vismaz par 90. Jo rūpēties par bērnu nākas 24 stundu režīmā, un tā ir unikāla, citādi neapgūstama cilvēcisko attiecību pieredze. Bet tie, kas bērnu redzējuši varbūt tikai pa gabalu, grasās diktēt pareizos noteikumus. Bioloģiskie vecāki – tā ir emocionālā, bioloģiskā saite. Sieviete bērnu iznēsā deviņus mēnešus. Un ko viena sieviete spēj izdarīt deviņos mēnešos, deviņas sievietes vienā mēnesī nespēj.

Traģiski, ka šie jautājumi tiek ļoti vienkāršoti, primitivizēti. Pieņemot, ka ar politiskiem lēmumiem var atrisināt fundamentālas, vairāku tūkstošu gadu laikā veidotās komplicētās attiecības starp dzimumiem.

– Tieši tas visvairāk tracina, ka ar rīkojumu mēģina atrisināt dabas noteiktas lietas.

– Tā gluži nav, ka cilvēks būtu uzskatāms par brīvdabas produktu. Tomēr, kas man liekas jocīgi? Kā vispār var konstatēt šo netradicionālo seksuālo orientāciju, uz kuras pamata definē dzimumu diskrimināciju. Cik man zināms, nevienā dokumentā nav jādeklarē seksuālā orientācija. Mēs norādām dzimumu, nevis seksuālo orientāciju. Un, kā jau teikts, dzimums un seksuālā orientācija nav viens un tas pats. Un laulības pārdefinēšanas mēģinājumi… Uzskats, ka viendzimuma laulības būtu cilvēka seksuālā un sociālā atbrīvošana, un tas visiem nāktu par labu. Bet tad varam jautāt – kāpēc nelegalizēt poligāmiju?

– Nākamais – kopošanos ar lopiem?

– Tiešām – kā tad ar sodomiju? Vai incestu?

– Kāda ir jūsu attieksme pret Stambulas konvenciju kopumā?

– Pirmkārt, man liekas, tas ir nekvalitatīvi sagatavots, neadekvāti nosaukts, apšaubāmā kvalitātē pārtulkots un Latvijā nepietiekami izdiskutēts dokuments. Ir sajūta, ka konvencijas aizstāvji cenšas «izbīdīt» tās ratifikāciju, manipulējot ar frāzēm par konvencijas «nekaitīgumu» tradicionālām vērtībām un LR Satversmei. Tas, ka noteikti politiskie spēki neielaižas dziļākās diskusijās ar sabiedrību, citādi domājošos apsaukā par tumsoņiem, homofobiem un par katru cenu mēģina panākt ratifikāciju, liecina par to, ka konvencijas kritiķu bažas lielākā vai mazākā mērā ir pamatotas.

Otrkārt, jebkuras konvencijas, tajā skaitā Stambulas konvencijas, ratifikācija nav nekas obligāts. Ja ir šaubas, ja dokuments rada šķelšanos sabiedrībā, to var nepieņemt. Vienlaikus – tas netraucē LR likumdošanā un praksē realizēt tos konvencijas principus, par kuriem eksistē sabiedriskais konsenss. Citiem vārdiem sakot, neviens netraucē cīnīties ar vardarbību pret sievietēm bez Stambulas konvencijas ratifikācijas.

Ļoti iespējams, ka no Stambulas uz austrumiem vai dienvidiem tas ir aktuāli, bet kāpēc Latvijai jāiesaistās šīs pasaules regulēšanā, ja nespējam paši savu dzīves telpu, savu sociālo politiku daudzmaz humanizēt. Ja kas būtu jāparaksta… Eiropas Sociālā harta vēl nav parakstīta līdz šim brīdim. Vīrietis nav vardarbības cēlonis. Un ģimene nav briesmīgākais vardarbības perēklis. Lai ko mums arī teiktu Stambulas konvencijas interpretētāji. Un – kāpēc tās virsrakstā ir piesaukta ģimene un sieviete? Kāpēc? Ja konvencija adresēta cilvēcei kopumā?

 

Pārpublicēts no http://www.nra.lv

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s