„Es zinu, kas ir sirdsapziņas mokas, un es zinu, kas tā ir par laimi, kad sirdsapziņa ir mierā. Visas pasaules laime, visas pasaules prieki tad nespēj cilvēku aplaimot, kad sirdsapziņa nav mierā. Es nekur no viņas nevarēju glābties. Sevišķi, kad es biju viena vai klusajās vakara stundās, kad, krēslai metoties, Dieva miers nolaižas pār zemi, es biju tik nelaimīga un nezināju, ko iesākt. Atceros kādu pavasara vakaru, kad pirmie ziediņi atraisījās no saviem pumpuriem, es gāju strautiņa malā lasīt mazos dzeltenos pavasara ziediņus, kas bija izkaisīti zemē un mīļi smaidīja man pretī, bet nespēja iepriecināt. Klāt vēl nāca lielas bailes no nāves un elles, ka es nevarēju pat mierīgi gulēt. Es sāku domāt: ko man pie nāves līdzēs viegla, ērtībām, goda, laicīgo labumu pilna dzīve. Tik tas pastāvēs, kam būs mūžības vērtība. (..) Es apdomājos un atradu pareizo izeju: es iesāku labot savu dzīvi. Es centos tuvākam atlīdzināt izdarītos zaudējumus. Cik pratu, centos izvairīties no grēka.”
Nabadzīgā Bērna Jēzus māsa Marija Stefana (1919 – 1954)
Fragments no viņas atmiņām „Dzīves dziesmā” par savu lielo apņemšanos 14 gadu vecumā
(Pārpublicēts no http://www.katolis.lv)
Ko mēs saprotam ar gavēni un gavēņa laiku? Atteikšanos no gaļas, saldumiem, alkohola, cigaretēm u.c. atkarībām, attīrīšanos domās, vārdos un darbos. Gavēnis ir apzināta cenšanās atrauties no fiziskās jeb materiālās pasaules piesaistēm ar mērķi nonākt tuvāk cilvēka būtībai – dievišķajam kodolam. Sirdsapziņa ir tā, kas saka priekšā, kādu tieši gavēņa apņemšanos pieņemt. Bet diemžēl mūsu aktīvajā, informatīvi un sociāli pārsātinātajā ikdienā pati sirdsapziņa reizēm ir tik piesārņota, ka vairs nav ne sadzirdama, ne sajūtama. Varbūt ar to arī varētu sākt – ierobežot “sevis izdāļāšanu” nemitīgos kontaktos un sarunās kā klātienē, tā virtuālajā vidē, atsacīties no ikdienas “fona” TV, radio un interneta, mobilo telefonu lietot tikai pēc patiesas vajadzības, pēc iespējas vairāk būt klusumā un vienatnē, apzināti vērojot savas domas, jūtas un emocijas. Pārslēgt uzmanību uz notiekošo dabā – smaržām, krāsām, skaņām.
Un mēģināt atkal sadzirdēt savu sirdsapziņu.
“Aiz ikdienas kņadas no jums mūžība slēpjas.”
(Iem. Alfa, 02.06.2010.)
Par Tikumību! 