Stambulas konvencija. Vēlreiz būtiskais

Foster_Bible_Pictures_0069-1_Moses_Throws_the_Tablet_of_Stone.jpg

Kamēr masu medijos pārsvarā tiek aktīvi klāstīts par iemesliem, kāpēc vajadzētu ratificēt t.s. Stambulas konvenciju, izsmejot citus viedokļus zem saukļiem “tikumības sardze iestājas par vardarbību, kremļa troļļu bubulis, “netikumiskā” Stambulas konvencija” utt., tikmēr lielākai daļai sabiedrības nostāja ir pilnīgi skaidra – vardarbība jebkurā tās izpausmē, vienalga, vai pret sievietēm, vīriešiem, bērniem vai dzīvniekiem, vai mūsu pašu planētu un tās ekosistēmu, ir pilnīgi nepieņemama, tā ir jāiegrožo visiem iespējamies līdzekļiem – caur preventīviem pasākumiem cēloņu līmenī un likumdošanu seku līmenī! Taču ir daži BET:

Pirmkārt, šādam mērķim nav obligāti jāparaksta starptautisks līgums, to var realizēt valstiskā līmenī,  izejot no mūsu likumdošanas un tiem vardarbības cēloņiem, kas raksturīgi tieši Latvijai: alkoholisms, narkomānija, azartspēles (katrā pilsētelē ir kāds pavisam legāls kazino!), bezdarbs, zems izglītības un kultūras līmenis, garīgs trulums, tikumisko un morāli ētisko normu trūkums, agresīva vide un sabiedrība (sākot ar nelabvēlīgu ģimeni un bērnam nedraudzīgu skolu un beidzot ar mediju telpu, kas pilna ar vardarbību, agresiju, pornogrāfiju, kaitinošu uzbāzīgumu un lētumu).

Savukārt Stambulas konvencija kā profilaksi vardarbības novēršanai paredz tikai vienu metodi – “gender līdztiesību”, realizējot to šādā veidā (12.-17.p.): “valsts pienākums ir mainīt cilvēku domāšanu, izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem.” Tātad latviešiem gadsimtiem slavinātais sievietes ideāls – dzīvesgudra, vieda, čakla, daiļa sieviete, mīļa, gādīga māmiņa, rūpīga, labsirdīga sieva utt. būs izskaužamas vērtības, jo tiks traktētas kā “stereotipiska sieviešu loma”. Šāda prakse dažās valstīs jau ir nonākusi līdz tādam absurdam, ka bērniem skolas vecumā aizliedz lasīt pasakas un citas grāmatas, kurās skaidri nojaušama labā un ļaunā, tikumīgā un netikumīgā robežšķirtne. Tāpat tiks uzsvērts, ka ģimene  var būt ne tikai vīrietis un sieviete, bet arī, piem., “divi tēti” – jau tagad šādas mācību grāmatiņas ir lielākajā daļā “attīstītās Eiropas”, kur “genderideoloģiju” praktizē arvien plašāk. Tomēr noklusēts tiek fakts, ka Skandināvijā, kas ir zināma kā senākā dzimumu vienlīdzības ieviesēja, vardarbība pret sievietēm nebūt neiet mazumā un joprojām ir krietni augstāka kā Latvijā (39%):   Dānija (52%), Somija (47%), Zviedrija (46%).

Otrkārt, Stambulas konvencija runā tikai par vardarbību pret sievietēm (un tiem, kas jūtas kā sievietes) un vardarbību ģimenē, bet vardarbība ir, piem., arī ļoti aktuālā Latvijas problēma ar fizisku un psiholoģisku agresiju skolās starp vienaudžiem, ar ko saskaras gandrīz katra ģimene, kuras bērns iet skolā vai pat dārziņā. Ir vardarbības veidi, kas mūsu sabiedrībā ir patiešām ļoti aktuāli, bet par to konvencija nerunā. Galu galā arī piespiedu ideoloģijas uzspiešana ir vardarbība un cilvēktiesību pārkāpums. nemaz nerunājot, ka tas ir pretrunā Latvijas Satversmei, bet tieši to sev līdzi nes Stambulas konvencija.  Līdz ar šo faktu skaļais postulāts, ka konvencijas pretinieki ar savu nostāju it kā pauž atbalstu vardarbībai, neiztur nekādu kritiku.

Treškārt, kāds vispār sakars konvencijai pret vardarbību ar jēdzienu “sociālais dzimums jeb gender’s”? Ja ticam Labklājības Minstrijas izteikumiem, ka konvencija ir tikai un vienīgi par vardarbības izskaušanu pret sievietēm un ģimenē, un nekas “dziļāks” šai dokumentā vairāk neslēpjas, tad kāpēc vispār jāparādās šādam jēdzienam, kas turklāt nav atrunāts Latvijas Satversmē un ir pilnīgi svešs un nepieņemams mūsu tautas dzīvesziņai, izpratnei par sabiedrību, tradīcijām un kultūru?  Kad uz dokumenta neviennozīmību norādīja katoļu bīskaps Z. Stankevičs, publiskajā telpā vairākkārt izskanēja ciniska piezīme: “Latvija ir sekulāra valsts!” Vai tiešām? Bet ja tā, tad varbūt tieši te arī slēpjas mūsu nelaimes, ka, aizmirsuši Dievu un viņa likumus, tā vietā, lai risinātu nopietnas, samilzušas problēmas to saknē, mēs paši sev radām tikai arvien jaunas pat tur, kur to līdz šim nebija.

Dažkārt dzirdam runas, ka konvencija nekādā veidā neapdraud Latvijas Satversmē atrunāto. Tomēr tā ir maldināšana. Nav iespējams ratificēt konvenciju un tai pat laikā darboties tikai savas valsts likumdošanas ietvaros.  “(..) saskaņā ar likuma par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem 13. pantu: “Ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā Latvijas Republikas likumdošanas aktos, tiek piemēroti starptautiskā līguma noteikumi”. Tātad, Stambulas konvencijas 3.panta c) punktā ietvertā “gender” definīcija Latvijā tiks tieši piemērota, t.sk., interpretējot jau esošos Latvijas normatīvos tiesību aktus”, norādīts Tieslietu Ministrijas pasūtītajā juridiskajā analīzē. Vēl vairāk, Stambulas konvencija neparedz pat iespēju pievienot vienpusēju deklarāciju, kā to izdarīja Polija un Lietuva (šādas atrunas paredzētas tikai dažiem konvencijas punktiem, kuri neviens nerunā par “gender” jēdziena pielietošanu), līdz ar ko pret Polijas deklarāciju jau ir iesniegti četru valstu iebildumi.

Ceturtkārt, vēl 2016.g. Tieslietu Ministrija pasūtīja un publicēja “Juridisko analīzi par Stambulas konvencijas iespējamo ietekmi uz Latvijas tiesību sistēmu”, ko veica Zvērinātas advokātes Ingas Kačevskas birojs. Tas ir apjomīgs materiāls, kas parāda, kādas saistības uzņemtos Latvija līdz ar konvencijas parakstīšanu. Lieki teikt, ka pozitīvā ir krietni mazāk kā negatīvā. Ministru prezidents M. Kučinskis apgalvo, ka, lai pieņemtu lēmumus konvencijas ratifikācijas lietā, ir jāsaprot, “kur ir viedokļi un kur ir argumenti” – lūk, te ir vesels argumentu kalns! Pēc būtības, diskusijām ap konvenciju pēc šī dokumenta publiskošanas būtu bijis jābeidzas, bet tā vietā medijos centās šo dokumentu apvainot vienpusīgā skatījumā, kas izriet no juristes, zinātņu doktores B.Rudevskas iztirzājuma, taču likumam ir tikai viens skatījums un viens tulkojums, vienalga, vai to interpretē viens jurists vai otrs. Iespējams gan, ka kāds negodprātīgs jurists līdzīgā analīzē varētu publiski neatklāt visus “zemūdens akmeņus”, kā tas ir izdarīts esošajā, baidoties no iespējamās negatīvās reakcijas no dažādiem medijiem un organizācijām, kas atklāti atbalsta “gender ideoloģijas” ieviešanu Latvijā, viendzimuma laulības, pārspīlētas “cilvēktiesības” un bērnu agrīnu skološanu seksuālās brīvības jomā.

Piemēram, konvencija paredz, ka valstij būs īpaši jāaizsargā īpaši neaizsargātas personas – bērni, grūtnieces vai sievietes ar maziem bērniem, veci cilvēki, HIV inficētie, kā arī geji, lezbietes, biseksuāļi, transpersonas. Nav skaidrs, kāpēc kāds 3 bērnu tēvs būtu mazāk aizsargājams kā gejs vai transpersona? Un vispār – konvencija taču ir it kā par sieviešu aizsardzību nevis geju, transpersonu vai biseksuāļu.

Piektkārt, Ārlietu Ministrija (E. Rinkeviča personā) paziņoja, ka “Latvijai ir pienākums ratificēt Stambulas konvenciju!” Patiesībā, Latvijai ir tiesības nevis pienākums – neviens dokuments mums neuzliek par pienākumu ratificēt to, ko Latvija nevēlas ratificēt! Kāpēc mums tas būtu jādara? Tikai tāpēc, ka tā dara dažas citas valstis? Tas ir viņu lēmums un viņu atbildība, mums ir mūsu pašu atbildība mūsu bērnu un laimīgas Latvijas nākotnes priekšā. 

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s