I. Rībena: Bļ** kā jaunais latviešu demokrātijas simbols

Ingūna Rībena, 12. Saeimas deputāte
(Publicēts http://www.delfi.lv)
ribena
Arī es runāšu par to pašu – par jezgu, kas sacelta ap zināmo skolotājas Ivetas Ratinīkas “tvītu” par aizrādījumu, kurš viņai izteikts sakarā ar rupja Agneses Krivades dzejoļa iztirzāšanu skolā. Mani pats notikums īpaši nepārsteidza: par ambiciozu cilvēku neprasmi uzklausīt kritiku es vairs nebrīnos, bet skolas vadības reakcija man šķiet gluži normāla un adekvāta. Vienīgais, kas man Ratinīkas “tvītā” šķita īpašas ievērības cienīgs, ir fakts, ka persona, kura strādā par latviešu literatūras skolotāju, izsakās tik kroplā valodā (“tiku brīdināta, ka neko tik netikumīgu vairs nekad lai neizmantoju”).

Tomēr masu informācijas līdzekļiem ir labpaticis izbazūnēt šo precedentu par nacionāla mēroga notikumu. Lai nu tā būtu. Tagad par plašo un skaļo Krivades un Ratinīkas aizstāvības kampaņu, kuras ietvaros bez žēlastības tiek paļāts arī manis aizstāvētais “tikumības likums”.

Šis likums, starp citu, tika iecerēts arī kā atbalsts godprātīgiem, profesionāliem un patiesi inteliģentiem izglītības darbiniekiem, kam nopietni rūp skolēnu tikumiskā audzināšana. Man būtu ļoti žēl, ja šie goda cilvēki noticētu, ka “tikumības likums” tiešām ir drauds demokrātijai.

Patiesībā tieši viens otrs Ratinīkas aizstāvis šoreiz ir spilgti nodemonstrējis, ka ar demokrātiju ir, maigi izsakoties, uz “jūs”.

Tā 29. septembrī portāls “Delfi” sava kultūras žurnālista Henrika Eliasa Zēgnera personā ir aptaujājis četrus intelektuāļus, kas visi četri (ieskaitot dzejoļa autori Krivadi), stāv vienā barikāžu pusē ar pašu Zēgneru, kurš savu viedokli vēl papildus pauž turpat “Delfos” arī 30. septembrī. Savā publikācijā Zēgners lielās, ka ir piedzimis jau neatkarīgā Latvijā, demokrātiskā valstī. Gandrīz vai žēl, ka jaunais cilvēks nav piedzīvojis padomju laikus – varbūt tad viņš pamanītu, cik daudz viņa žurnālistikai kopīga ar padomju laika praksi, kad žurnālisti arī drīkstēja paust tikai vienu – pareizo – viedokli, bet oponenti vispār netika uzklausīti.

Nu, Zēgners, protams, pārstāv privātu mediju, un neviens nevar apstrīdēt privāta medija tiesības virzīt savu lasītāju izpratni par demokrātiju vienīgajā “pareizajā” virzienā. Un, tā rīkodamies, Zēgners laikam nemaz nejūtas neērti. Jaunais cilvēks acīmredzot nezina, ka daudzi latvieši nemēdz ar vienu un to pašu muti rupji lamāties un ēst maizi. Tāpēc iebildumus pret rupjībām skolas mācību procesā viņš klasificē par “paranoju, muļķību un liekulību” – bez ticamiem argumentiem, vienkārši tīras apsaukāšanās līmenī…

Pa kādam “pagodinājumam” lamuvārdu negribētājiem tiek arī no citiem spalvas meistariem. Tā Jānis Joņevs tiem piedēvē trulumu, bet Gundega Repše – provinciālismu. Atkal, protams, bez argumentiem.

Bet neviens “argumentācijas” meistarībā nevar sacensties ar filozofijas profesoru Igoru Šuvajevu, kas īsas radio intervijas laikā savus idejiskos oponentus pagūst apvainot “stulbumā” veselas četras reizes! Šai pašā intervijā profesors Šuvajevs piedāvā klausītājiem arī kādu interesantu psiholoģisku atslēgu. Proti, “psihoanalīzē pierādīts, ka tad, ja cilvēks ļoti intensīvi vēršas pret kaut ko, tad īstenībā viņš šīs vēlmes apjauš pats sevī”.

Respektīvi, ļoti aktīvs homofobs patiesībā ir slēpts homoseksuālis. Bet interesanti, profesor, ko psihoanalīze tādā gadījumā var teikt par cilvēku, kas divpadsmit minūtes ilgas radio pārraides laikā pagūst savus oponentus četrreiz nozākāt par stulbeņiem, aizsūtīt pie psihiatra, apvainot izpratnes trūkumā, neprātā un neizglītotībā, salīdzināt ar papagaiļiem un pie tam vēl aplinkiem norādīt uz viņu idiotismu un šizofrēniju? Vai šis cilvēks, kas tik kaislīgi zākājas par citu stulbumu, sirds dziļumos pats… gadījumā…?

Cik liekulīgas pēc tam izklausās visas runas par to, ka rupjību iekļaušana mācību praksē mudināšot skolēnus domāt, analizēt, diskutēt… Par kādu diskusiju vairs var būt runa, ja skolēni jau tagad redz, ka katru, kas nostāsies tradicionālo vērtību un tikumu pusē, bez žēlastības un argumentācijas apsaukās, pulgos, zaimos, izsmies un nicinās. Un to nedarīs vis kaut kādi šmurguļi, bet gan nācijas gaišākie prāti – dzejnieki, rakstnieki, filozofijas profesori.

Savukārt Liāna Langa (“Delfi” 2.X) norāda uz “publikas mazizglītotību par leksikas normām dzejā”. Atšķirībā no iepriekšējiem kolēģiem Langa savu apgalvojumu tomēr iztirzā, sacīdama, ka šīs publikas “priekšstati vēl arvien lielā mērā sakņojas cenzētā padomju laika poēzijā, kur lamuvārdi netika pieļauti, savukārt modernajā Rietumu dzejā tos jau labu laiku izmanto, ja autoram ir nepieciešams pastiprināt dzejoļa izteiksmi, saturu vai attēlot vienkāršrunu”.

Līdz šim domāju, ka rupju lamuvārdu trūkums Vācieša un Ziedoņa dzejā ceļas nevis no padomju cenzūras, bet gan no dzejnieku ģenialitātes un meistarības, kas spēj radīt izteiksmē un saturā stiprus dzejoļus arī bez jebkādiem lētiem efektiem. Un par to norādi uz “moderno Rietumu dzeju” es gribētu pajautāt, kā tad tas īsti ir: verdziski un nekritiski mērkaķoties pakaļ visām Rietumu negācijām – vai tas mums latviešiem ir neizbēgams liktenis jeb svēts pienākums? Vai tas, ka mēs esam izlutināti ar īstu dzeju un tāpēc smādējam surogātus – vai tas tiešām ir provinciālisms?

Visas šīs vīzdegunīgās literātu pamācības un apsaukājumi vedina mani uz skumjām pārdomām. Kopš latviešiem vispār ir savi dzejnieki un rakstnieki, allaž ir bijis tā, ka literāti mīl savu tautu un tauta mīl savus literātus. Vācietis, Ziedonis, Belševica, Peters ir spilgti šās abpusējās mīlestības simboli. Lasot Zēgnera publikācijas (un arī komentārus pie tām), es jūtu, ka tagad ir izaugusi pirmā latviešu literātu paaudze, kuras attiecībās ar savu tautu mīlestības vietā stājas auksta vienaldzība un pat abpusējs nicinājums. Joņevs izsakās ļoti tieši – “pūļa pārmetumi vienmēr ir kompliments”. Nevaru iedomāties, ka Vācietis vai Ziedonis jelkad būtu atļāvies ko tādu sacīt par savu tautu, savas valodas nesēju.

Gauži dīvaina veidojas šī aina – bariņš augstprātīgu, sevī iemīlējušos pseidointelektuāļu, kas spieto ap Kultūrkapitāla fonda naudiņu, kamēr tauta – šīs naudiņas pelnītāja – silda savu nosalušo dvēseli pie mūsdienās visvairāk pirktās latviešu dzejnieces Kornēlijas Apšukrūmas vārsmām…

Nupat Rakstnieku savienība (laikam taču sakarā ar Ratinīkas precedentu) ir publicējusi kādu diezgan sliktā valodā uzrakstītu paziņojumu. Paziņojuma nozīmi mazina tas, ka tā autors diemžēl nav iedziļinājies problēmas būtībā. Rakstnieku savienība, lūk, esot norūpējusies par “mākslas darbu kropļošanu”. Bet neviens taču Krivades dzejoli nav ne kropļojis, ne taisījies to darīt. Velti te paziņojuma autors (tāpat kā Zēgners un citi savās publikācijās) piesauc Satversmes simto pantu: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.” Kāds sakars šim pantam ar Ratinīkas gadījumu? Krivades dzejolis neder analizējams skolā nevis tanī paustāsinformācijas vai uzskatu dēļ, bet gan tanī izmantoto rupjo lamuvārdu dēļ. Un ja rakstnieki grib atsaukties uz Satversmi, tad lai viņi ir tik laipni un izlasa to līdz galam, kur simtu sešpadsmitajā pantā teikts: “Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes […] simtajā […] pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.”

Bez tam rakstnieki “augstu vērtē un neapšauba literatūras skolotāju profesionalitāti un spēju pašiem izvēlēties piemērotāko materiālu mācību procesā”. Cik ļoti man pašai gribētos parakstīties zem šiem vārdiem! Ivetas Ratinīkas un Daigas Zirnītes gadījumā (sakarā ar filmu “Pilns aptumsums” Rīgas 1. ģimnāzijā) es ceru, ka pie profesionālisma pieder arī prasme apzināties un labot savas kļūdas.

Taču es ļoti paļaujos arī uz skolu vadītāju profesionalitāti un godprātību. Es gribu izteikt trejādu – latvietes, mātes un politiķes – paldies gan Āgenskalna ģimnāzijas vadībai, gan Rīgas 1. ģimnāzijas direktoram Mārim Braslas kungam par to, ka viņi rīkojušies saskaņā ar saviem pienākumiem, ar likumu un sirdsapziņu. Tāpat es gribu sacīt paldies visiem tiem daudzajiem man pēc vārda nezināmajiem Latvijas skolotājiem un skolu vadītājiem, kas grūtos globāla caurvēja un skaļas, bezkaunīgas opozīcijas apstākļos audzina mūsu jauno paaudzi latviski kristīgā mīlestības, ticības, gudras pašaizliedzības un patriotisma garā. “Tikumības likums” nav domāts tam, lai jūs ierobežotu, bet gan tam, lai tas dotu jums vaļu pasargāt savus audzēkņus no destruktīvā un ļaunā. Lieciet lietā šo likumu un skaidrojiet savu rīcību audzēkņiem – tas ir vislabākais veids, kā mācīt kritisku domāšanu un audzināt brīvu, nobriedušu personību. Smelieties spēku Platona vārdos: “Tikums ir dvēseles veselība, skaistums un daile; bet netikums ir slimība, neglītums un vājums.” Ja gribat, tas ir politiķes iedrošinājums. Bet patiesībā tas ir latviešu sievietes lūgums.

Es vienmēr esmu ļoti ieklausījusies mūsu literātos. Visu bērnību tēvs man ir lasījis priekšā latviešu jauno dzeju. Cik žēl, ka šai rakstā man ar literātiem jāstrīdas! Diemžēl pretinieces lomu man ir piešķīruši paši literāti. Joņevam “pūlis” ir kaut kas nicināms, bet man, Saeimas deputātei, – šis “pūlis” ir mani vēlētāji. Un es pati – “mazizglītota”, “provinciāla”, “trula”, četrreiz “stulba” un “liekulīga” “muļķa paranoiķe” – esmu maza daļiņa no šī “trulā” un “provinciālā” pūļa – latviešu tautas.

Skumji, kā Jānis Rokpelnis pauž melīgu argumentu, ka Krivades lietotais vārds esot lasāms bībelē. “Mauka” ir semantiski pareizs, taču stilistiski neadekvāts Krivades lietotā vārda tulkojums, un to tiešām var atrast jau Glika bībelē (jo latviešu valodā “mauka” nav lamuvārds, kaut gan lamāties ar to, protams, var). Turpretim Krivades lietotais krievu vārds ir ļoti rupjš lamuvārds, un krievu bībelē tā nav (tai vietā, ja kādu interesē, ir vārds “bludņica”). Vēl melīgāk to savā tīmekļa vietnē atreferē Latvijas Sabiedriskie mediji (redaktores Guntas Gaidamavičas personā): “lamuvārds lietots arī Bībelē” – patiesībā lamuvārds nav lietots ne latviešu, ne krievu, nedz senebreju bībelē (ja vien Rokpelnim vai Gaidamavičai nav zināms kāds īpašs bībeles tulkojums urlām).

Savukārt Rokpeļņa apgalvojums, ka “mākslai, estētikai kā tādai sakars ar morāli nav”, ir, maigi izsakoties, ļoti diskutabls. Un pat ja Rokpelnim būtu taisnība un mākslai tiešām ar morāli sakara nebūtu, tad izglītībai turpretim ar morāli ir vistiešākais sakars. Tā nu Rokpeļņa arguments tikai lieku reizi apliecina, ka kurai katrai mākslai skolā vietas nav.

Līdz banalitātei jau ir nodeldēts arguments, kas lamuvārdus visi vidusskolēni jau tāpat esot dzirdējuši un paši varbūt protot lamāties vēl treknāk par Krivadi. Bet vai nevienam neienāk prātā, ka dažam labam skolēnam skolas mācību stunda varbūt ir vienīgā vide, kur viņš nedzird un pats nelieto lamuvārdus? Tikpat labi jau varētu teikt, ka visi vidusskolēni, iespējams, ir pamēģinājuši uzsmēķēt, – bet kāpēc, nez, cigaretes nepārdod skolas bufetē?

Daži (un sevišķi profesors Šuvajevs) domā, ka skolā var runāt par pilnīgi visu. Tā varētu būt (protams, ar neskaitāmām piebildēm un izņēmumiem) un tomēr. Skolā var runāt par alkoholu, bet skolēniem nepiedāvā pagaršot. Skolā var runāt par narkotikām, bet skolēniem nepiedāvā uzsmēķēt kāsīti. Skolā var runāt par pornogrāfiju, bet skolēniem – par spīti vārda brīvībai – nedemonstrē pornogrāfiskus materiālus. Mācību stundā var runāt par ļoti rupjiem lamuvārdiem, bet tos nelietot – ne mutvārdos, ne rakstveidā, ne mācību materiālos. Tik vienkārša loģika!

Saka jau gudri literāti, ka lamuvārdi skanot visapkārt, tāpēc neesot jēgas sargāt no tiem vecāko klašu skolēnus. Bet es savā “trulajā muļķes” prātā domāju tā: arī jūrā ūdens ir visapkārt. Bet kuģa kajītē tomēr parasti ir sauss. Kad ūdens sāk smelties kajītē, tad acīmredzot ir notikusi katastrofa. Jā, rupjības skan visapkārt. Bet es biju cerējusi, ka baznīca un skola varbūt vēl ir tās kajītes… Vai krievu lamuvārdi latviešu literatūras stundā neliecina par katastrofu? Lai notiek, es esmu “muļķa paranoiķe”, bet varbūt mums tomēr der ieklausīties Kārļa Sebra vārdos: “Visvairāk mūsu tautai jābīstas no gara nabadzības, kas mūs pārņem kā ļauns mēris. Valoda ir kā termometrs, kas pirmais brīdina par draudošām briesmām.”

Kaut gan kāds tur vairs Sebris, kad Ratinīka visu jau tik skaisti ir salikusi vietās: “tiem, kas nesaprata, – lamuvārds uz sienas – huligānisms, lamu vārds dzejolī, lietots ar jēgu, – mākslinieciskās izteiksmes elements. āmen”.

Ko te – pēc āmen – lai iebilst? Vairs neko. Te viss ir skaidrs kā pieci pirksti. Mīzt pie Brīvības pieminekļa ir huligānisms. Bet mīzt pie Brīvības pieminekļa performances ietvaros – tas ir mākslinieciskās izteiksmes elements. Galvenais, lai mīziens ir jēgpilns, lai tas kā spontāns un dziļi izsāpēts dvēseles kliedziens laužas ārā no sevī nenoturamas Mākslinieka pašizpausmes nepieciešamības. Lai Mākslinieka karstais vēstījums šļācas caur skatītāju apziņu, lai tas šļācas pa avīžu slejām un televizoru ekrāniem, lai tas aumaļām gāžas no radio skaļruņiem, lai tas kļūst par vareniem plūdiem, kas krākdami aizskalo neskaitāmu latviešu kauna un goda jūtas, aizrauj pazudībā tūkstošiem stulbeņu, provinciāļu un homofobu, noslauka no zemes virsas Tēvzemes un Brīvības garīgās robežas – jo Brīvībai robežu nav! Lai Mākslinieka ķermeņa siltums līst pār Kārļa Zāles aukstajiem akmens tēliem un ielūdz tos uz deju – uz sātanisku bojā ejas virpuli, kurā sajūk svētais ar nešķīsto, labais ar ļauno, patiesais ar nepatieso, svētības ar lāstiem…

Nē, nē, tā es nedomāju. Mākslinieks te ir tikai viens – Kārlis Zāle. Bet tas imaginārais otrs – nav nekas. Ja viņš mīztu nevis pie Brīvības pieminekļa, bet pie savas garāžas pakša, gailis viņa “mākslai” pakaļ nedziedātu. Tāpat ir ar lamuvārdiem dzejā. Langa saka, ka tie pastiprinot dzejoļa izteiksmi un saturu. Bet es tam neticu. Stipri tādā dzejā ir nevis lamuvārdi, bet gan sabiedrības goda kodekss, uz kura tāds dzejnieks ar savām rupjībām parazitē. Atceliet šo kodeksu, un šī dzeja zaudēs savu “spēku” kā slapjš pulveris.

Vispār es domāju, ka cīņā starp mūžīgu vērtību aizstāvjiem un provokatoriem, iespējams, uzvarēs pēdējie. Ja neiejauksies kāds stiprāks, tad uzvarēs nevis tas, kam ir muca dzidra ūdens, bet gan tas, kam ir karote indes. Tikai viņu uzvara būs arī viņu pašu bojā eja. Jo viņi ir tikai parazīti uz kristīgās civilizācijas koka. Viņi var dzīvot tikai šā koka paēnā. Bez tā viņi nav nekas.

O.Rode: Vai ir iespējama tikumiskā audzināšana skolā?

Ojārs Rode, tautskolas “99 Balti Zirgi” vadītājs

(Saīsināts lekcijas materiāls. SSK “Par Tikumību!” II kongress 06.06.2015. )

rodeMans referāta nosaukums dažiem var radīt neizpratni: „Vai ir iespējama tikumiskā audzināšana skolā?” Šo jautājumu man liek uzdot gan paša pieredze skolā, sastopoties ar dažādām situācijām, bērniem, gan arī kas cits.

Gatavojot šo referātu, es ieskatījos internetā, kas pasaulē tiek darīts tikumības jomā. Kāda izskatās pasaule? Es biju šausmās, un man pirmajā brīdī likās, ka vilciens ir aizgājis un mums vairāk par tikumību nav jēgas runāt. Pasaule iet uz postu – šorīt pat, Rumānijas premjers „saķēpājies”. Un tā mēs redzam, ka daudzas personas, kas vada valstis, kas organizē cilvēkus kaut kam labam, t.sk. arī garīgos vadītājus, priesterus, kuri, kā izrādās, nepiekopj ētisku dzīvesveidu. Un mēģina to mācīt tautai.

Līdzīgi ir skolā – tas būtu utopiski domāt, ka visi skolotāji ir tik tikumiski un viss ir kārtībā. Ja tas tā būtu, tad būtu cita situācija. Bet ir vēl otra puse – tā arī  ir atrodama internetā, kur redzam, ka ir ļoti daudz kustību, kas pamatojas uz vispārcilvēciskajām vērtībām. Latvijā jo īpaši, ja jūs pavērosiet internetā, redzēsiet, ka Latvijā ir dziedoši cilvēki, daudzi dejo, daudzi cenšas iepazīt pasauli caur dabu un dabas spēkiem. Otrs cerīgais moments ir bērni, kurus es sastopu skolā. Kad viņi atnāk uz skolu, viņi ir cerību, entuziasma pilni. Viņi grib šajā pasaulē izdarīt daudz laba, cīnīties pret ļauno un netaisno. Bieži vien skolā redzam, pirmajās klasēs, bērni veidojot dažādas rotaļas vai spēles, allaž tajā iekļauj cīņu pret ļauno. Esmu novērojis, ka aptaujājot bērnus, uzzinot kāds ir viņu dzīves sapnis, par ko viņi vēlētos kļūt, nav neviena bērna, kas nedomātu rūpēties par dabu. Viņu izpratnē tā ir jēga, kādēļ cilvēkam būtu jādzīvo. Man ir konkrēti piemēri, ka tad, kad viņi izaug lielāki, tad izrādās, ka šī vispārīgā vēlme palīdzēt ir pārtapusi konkrētā veidā. Iepazīstot sabiedrību un tās vajadzības, šī vēlme konkretizējās  un parādās noteiktās aprisēs.

Tā kā esmu skolotājs, es cenšos realizēt savus sapņus un ideālus, kaut gan ne vienmēr tas izdodas. Es cenšos realizēt izglītības procesus tā, kā, manuprāt, tas būtu vislabāk. Esmu lasījis, pētījis, domājis, kāpēc man neizdodas realizēt, manā pārliecībā, ļoti labas idejas. Šis priekšlasījums būs pārdomu veidā. Pārdomas ir orientētas tādā gaitā, kādā tika dibināta mūsu tautskola. Ar ko mēs sākām, un pie kā mēs nonācām.

Manuprāt, mēs nevaram dižus panākumus skolā gūt, ja izveidosim konkrētus mācību priekšmetus, piemēram, mācīsim tikumību.kaut kādā stundā, kā tagad ir ētikas stundas, – jo cilvēks ir jātver veselumā un nevar mācīt vienā reizē kaut ko vienu, tad pārlēkt uz kaut ko citu. Vide katrā reizē ir cita. Tikumiskajai audzināšanai skolā ir jānotiek, vēršoties pie bērna veseluma. Pie visām viņa izpausmes pusēm.

Ļoti svarīgi ir sākt ar dzīves jēgas apzināšanos kā tādu. Vispirms, protams, ir vispārīgā dzīves jēga. Kāda ir cilvēka dzīves jēga šeit uz Zemes? Varbūt tā nemaz nav tikumība? Varbūt kaut kas cits? Kāpēc tāds jautājums „Kas cits?”. Man pirms 40 gadiem bija iespēja sarunāties ar „dižu” narkomānu, kurš bija pārliecināts, ka pasaule nonāks līdz tādai situācijai, ka cilvēki dzīves jēgu saskatīs narkotisko vielu kaifā. Pavērojot pasauli, kaut kas jau līdzīgs notiek. Arī Latvijā, pavisam nesen, Saeimā tika iesniegts priekšlikums legalizēt vieglās narkotikas. Pamazām, caur cilvēktiesību saukļiem, mēs tiekam pieradināti pie netikumības.

„Dzīves jēga” izpratne pasaulē.

Fihte – veidot arvien skaistāku pasauli, būt radītājam;

Feierbahs – izzināt savu būtību, pašrealizēties, pašapliecināties mīlestībā un priekā par savu pilnību;

Rubinšteins – pacelšanās uz aizvien augstākiem esības plāniem;

Frankls – realizēt pašam sevi;

Maslovs – pašrealizācija;

Sai Baba – cilvēka dzīves jēga uz Zemes ir izkopt dievišķās īpašības, iegūt pieredzi, kalpot citiem un būt laimīgam.

 

Es neiedziļināšos katrā no šiem filosofiem, bet daļa no tiem, noteikti jums ir pazīstama. Te ir gan kristiešu pārstāvji, gan materiālisti, piem. Rubinšteins, gan Austrumu filosofijas pārstāvji, kā Sai Baba un praktiski zinātnieki – piem., Maslovs, mūsu laikmeta cilvēks.

Viņi vairāk vai mazāk ir vienisprātis, tikai pateikts dažādos vārdos. Vai “augstākais esības līmenis”, vai “tuvošanās kaut kam dievišķam”, vai “attīstīt dievišķās īpašības cilvēkā” u.tml. Lūk, tāda ir dzīves jēga šo pasaules domātāju skatījumā.

Latvijas dzīves telpas domātāji par dzīves jēgu.

1.       Godfrīds Herders – dzīves jēga ir ieaugšana humānismā. Patiesība, skaistums, mīlestība – lūk mērķi, uz kuriem vienmēr ir tiecies cilvēks

2.       Konstantīns Raudive – dzīves jēga ir tieksme pēc vienotības ar pasauli un pildīt individuāli noteikto dzīves uzdevumu

3.       Pauls Jurevičs – dzīves jēga ir savas dzīves jēgas meklēšana. Cilvēka dzīves uzdevums – ētiska ideāla īstenošana

 

 

Es ļoti lepojos ar Latvijas dižākajiem prātiem. Daži no tiem, piem., Konstantīns Raudive, jau sen izteica idejas, kuras vēlāk izteica Maslovs 50.-60. gados. Raudive par tām runāja jau 40-jos gados, vairāk kā 10 gadus iepriekš. Viņa galvenā tēze: „Dzīves jēga ir vienotībā, vienoties ar visu, kas ir”. Es nereti lietošu izteicienu „viss, kas ir”- tas ir no psihologa-filosofa Gepsera paņemts izteiciens, apzīmējot visu, ko cilvēka prāts gan spēj, gan nespēj aptvert. Visaptveramais un neaptveramais. Izejot no sapratnes par cilvēka dzīves jēgu, mēs varam sākt domāt par to, kādiem būtu jābūt izglītības uzdevumiem.

Te es esmu parādījis Latvijas cilvēku domas par šiem jautājumiem, bet ļoti līdzīgas domas mēs varam rast citur pasaulē.

Latvijas cilvēku domas par izglītības uzdevumiem

ü  palīdzēt apzināties dotumus, spējas, realizēt tās (Hahele)

ü  palīdzēt apzināties dzīves jēgu. Palīdzēt atklāt dzīvi, veidot saskaņu starp ārējo un iekšējo dzīvi (Raudive).

ü  uzturēt ticību idejām, spēju uztvert ideālās vērtības un radīt iespējas tās pildīt. Uzturēt piederības apziņu. Izglītībai jādara cilvēku brīvu, apmierinot viņa patiesības tieksmi, dodot orientāciju pasaulē, atklājot viņā augstākās cilvēciskās vērtības un vedot cilvēku saskaņā ar tām (Jurevičs).

ü  attīstīt gudra cilvēka īpašības: pazemību, pieticību un cilvēku mīlestību; veidot bērnus par labas, laipnas un cēlas sirds cilvēkiem (Martinsons).

 

Iepazīstoties ar šīm idejām, jūs neredzēsiet, ka izglītības uzdevumos svarīgākais būtu, piemēram, apgūt matemātikā binoma kvadrātu vai trigonometriskās funkcijas. Ka it kā tās varētu darīt cilvēku laimīgu. Šeit ir runa par ko citu. Izglītībai jābūt tādai, kas orientē cilvēku uz augstākajām vērtībām.Mūsu valstī ir pārliecība, ka izglītībai ir jādod zināšanas. Tagad vēl nāk klāt tāda astīte – nu varbūt ne tik daudz zināšanas, kā spēju izmantot šīs zināšanas, vai sameklēt informāciju informācijas telpā. Tad man ir pretjautājums: „Draugi mīļie, vai tie, kas rīkoja terora aktus, vai tie, kas ielidoja Amerikā dvīņu torņos, vai tie bija mazizglītoti ļaudis? Viņiem bija ļoti laba izglītība!”. Tātad izglītība nepavisam nav rādītājs. Iepriekšējā referente runāja par gudrību. Tā nav gudrība. Tās ir zināšanas.

Daži, manuprāt, ļoti svarīgi momenti, kuri jāņem vērā, organizējot jaunu izglītības modeli vai definējot jaunu izglītības koncepciju (skat. Latvijas cilvēku domas par izglītības uzdevumiem.)

Šai jaunajai izglītības koncepcijai būtu jābūt balstītai uz ideju par visu veselumu. Viss, kas ir, ir viens vesels. Lielajā veselumā ietilpst mazāki veselumi. Palūkojieties Visumā, tur ir galaktikas, tur ir planētas, tur ir zvaigznes, saules. Tādus veselumus mēs varam uzskaitīt, kas ir ļoti svarīgi un būtiski. Kā Sai Baba bija teicis: „Ir svarīgi saglabāt līdzsvaru starp formu un saturu”. Tiklīdz izjauc šo formu, neatbilstību saturam, un otrādi – tā rodas haoss. Tas nozīmē, ka mums jātur augstā, svētā godā tādi veselumi kā individualitāte, personība. Skolai ir jāpalīdz mani uzturēt kā personību, nevis mani izjaukt. Kā patību, kā cilvēku ar savu iekšējo spēku, ar saviem dzīves uzdevumiem. Jātur cieņā un godbijībā.

Nākamais veselums ir ģimene, kas līdzīgā veidā kā veselums, visiem līdzekļiem ir jācenšas saturēt kopā, nevis saraustīt gabalos. Rodas haoss. Tas pats ir runājot par tautu un citiem veselumiem. Arī par skolu var runāt kā par veselumu.

Veseluma princips visā, kas ir

1.Bērns kā veselums, pieprasa holistisko pedagoģiju – fizisko, garīgo, mentālo un psiholoģisko cilvēka veseluma aspektu viennozīmīgu aprūpi;

2.Ģimene, tauta kā veselumi, kā vērtības pieprasa aizstāvību (šīm institūcijām kaitējumu nodara cilvēku migrēšana – šīsdienas aktualitāte).

Slaidā uzskaitītās lietas, kuras uzskatu par nepieciešamām, izriet no visa iepriekšminētā. Piem., „VISA, KAS IR” diskrētība. Tad, kad mēs ielūkojamies mikropasaulē, mēs redzam ārkārtīgi precīzus enerģētiskos stāvokļus, un pateicoties šai precizitātei, zinātnieki ir atklājuši dažādus paņēmienus, kā izmantot šo precizitāti, kas ir mikropasaulē. Tāpat arī makropasaulē – planētas, galaktikas, viss pārvietojas pa precīzi noteiktām orbītām un nevar būt savādāk. Ja mikropasaulē jūs paņemsiet vienu no kodolsastāvdaļām laukā, tad visa sistēma izmainīsies. Tas vairs nav tas elements, tas ir kas cits, ar citām īpašībām. Tātad nedrīkstam jaukt ārā. Dabas zinātnieki to sen ir konstatējuši, taču sabiedriskās zinātnes, kas attiecās uz cilvēku, nezin kādēļ to neņem vērā.

Diskrētums parādās apziņas diskrētumā. Pasaulē ir zinātnieki, kas konstatējuši apziņas diskrētumu. Respektīvi, apziņa arī ir diskrēta. To var stādīties priekšā kā cilvēka atmodu. Mēs kāpjam pa to pašu garo pupu debesīs, un jo augstāk kāpjam, jo vairāk atmostamies – it kā tālāk redzam. Mēs labāk sajūtam pasauli. Tad, kad mēs esam uzkāpuši pašā augšā, tad jau mēs ar pasauli esam kā viens vesels. Izrādās, ka pasaules apzināšanās, jeb spēja aptvert pasauli veselumā, katram cilvēkam ir dažāda. Ļoti daudz ir šo līmeņu.

Zinātnieks-psihologs Vilbers ir paņemts par piemēru, viņš ir tas, kas attīsta visaptverošu teoriju. Tajā viņš skaidro gan sabiedrības, gan dabas likumus.

Vilbera apziņas memi

ü  Holistiskais – visu apziņas līmeņu harmoniska saplūšana veselumā

ü  Integrējošais – atzīst nepieciešamību integrēties savā starpā un ar dabisko vidi

ü  Jutīgā indivīda – iejūtība visās sfērās, gan savā starpā, gan attiecībās ar dabu

ü  Zinātnisko sasniegumu – prāta, visu varoša būtne

ü  Mītiskās kārtības – caur autoritātēm meklē dzīves jēgu mūžīgajā, nemirstīgajā

ü  Varas dievu – saistīts ar spēka izpausmi

ü  Maģiskā aminisma – aptverta tuva, eksistencei svarīga vides daļa

ü  Arhaisko instinktu – eksistenciālās izdzīvošanas līmenis.

 Vilbera un viņa kolēģu pētījumi apgalvo, ka zemākie apziņas līmeņi nespēj saprast, ko un kādā valodā runā augstākie apziņas līmeņi. Jo augstākajos apziņas līmeņos nav vairs tikai burti vai skaņas. Tās ir izjūtas, ar kurām jūs ieejat pasaulē, un ar kurām jūs šo pasauli sajūtat un tverat. Jūs jūtat šo veselumu un principā nevarat neko sliktu nodarīt, būdami šajā augstākajā apziņas līmenī. Šiem apziņas līmeņiem mēs vēl pieskarsimies vēlāk. Ko tas nozīmē skolā? Mēs savācam kopā visdažādākos apziņas līmeņus, un dažreiz tas ir arī svarīgi, lai paceltu vidējo apziņu grupā, lai piepaceltu darbības un domas. Tajā pašā laikā, ja mēs runājam par tikumisko izglītību( starp citu, pasaulē vairāki pedagogi runā par vērtību izglītību, taču nav svarīgi, kādu vārdu mēs lietojam),  ir tā, ka ar augstākajiem līmeņiem par to nav jārunā. Minēšu piemēru – pirms es vairākiem gadiem sastapos ar vienu astoņgadīgu meitenīti. Sarunas gaitā atklājās, ka bērns dzīvo tajā veselumā, uz ko cilvēce tikai tiecās. Reiz, kad viņa mācījās 2.klasē, viņa man teica: „Skolotāj, es jau mācos matemātiku”. Izrādās, ka viņa mācījās matemātiku citā plānā. Varat iedomāties? Lielākā daļa šo citu apziņas līmeņu, ja viņi nav pietuvināti augstākajam holistiskajam apziņas līmenim, to nepieņem. Viņi uzskata, ka tā ir tumsonība, kaut kāda fantāzija vai kaut kas līdzīgs. Izrādās, ka šis bērns mācās matemātiku kaut kur citur. Es viņam pajautāju, ko viņš tur mācās – viņš man visu arī izstāstīja. Ne tikai matemātiku viņa tur apguva, šajā vecumā viņi tur mācījās arī krievu valodu, angļu valodu un mākslu pie šiem garīgajiem skolotājiem citos slāņos. Lūk, kāds var būt sasniedzams apziņas stāvoklis. Tas nav pats augstākais, bet tie ir augstākie apziņas stāvokļi. Šis bērns pirmajā klasē sāka iet Rīgas skolā, un jau pirmajā nedēļā viņa lūdza māti izņemt viņu ārā no skolas, jo skolotāja kliedza uz kādu no bērniem. Nevis uz viņas, bet uz cita. Šis cilvēks nevarēja iedomāties: nu kā tā var – kliegt uz cita! Kliegt! Tātad kaut kādā veidā darīt pāri!

Kādā vidē ir jāveido izglītība vai apmācība?

ü  Dabāü  Dabīgos apstākļos jeb Brīvībā (kad darbība norisinās harmoniski saderīgos apstākļos ar visu, kas ir)

ü  Tautas tradicionālās kultūras vidē (izņemot tautas pedagoģijai raksturīgās vides)

ü  Darbā

Ir jābūt cieši saistītam ar dabu. Esot dabā, cilvēks pamazām var apjaust viņa un dabas kopveselumu.

Otrs svarīgs nosacījums ir brīvība. Tā nav visatļautība. Man ir tāda pārliecība, ka aiz tā, ka skolā nav šīs patiesās brīvības, bērniem tas pārvēršas visatļautībā.Viņi it kā grib būt brīvi, bet tas spontānums, kas parādās, tas izpaužas visādās nejaucībās. Ja būtu šī patiesā brīvība, kas ir dzīvošana harmonijā ar VISU, KAS IR, tad tā būtu brīvība. Nevis radīt haosu, bet sakārtotību.

Nav brīvs arī skolotājs. Pirms konferences runāju ar vienu no organizētājām, un viņa pastāstījusi, ka saskarsmē ar skolas skolotāju, viņa (skolotāja) teikusi: „Ziniet, mēs jau varam par to tikumību runāt, bet mums nav laika, mums ir jāmāca bērniem klasiskie mācību priekšmeti.” Es zinu no savas pieredzes, ka arī savā skolā es nevaru brīvi manipulēt ar laiku, jo programma, valsts standarts, ir tāds, kāds tas ir, un man ir jāpagūst to aptvert. Tas ir valsts likums, un es nevaru neko citu darīt. Man atņems tiesības un sodīs, ja es nerealizēšu valsts standartu. Lūk, šeit ir spiediens, šī nebrīvestība, kas tiek radīta no ārpuses caur dažādām valsts struktūrām.

Vēl viens moments: mēs, Latvijā, patiesībā nezinām to, kāds ir izglītības stāvoklis. Kādas patiesībā ir bērnu zināšanas, prasmes u.tml. pat klasiskajos mācību priekšmetos. Tāpēc, ka šī nebrīvestība, kontrole, nemitīgā skatīšanās uz pirkstiem, ir izveidojusi tādu situāciju, ka skolotāji baidās atklāt patiesību. Atceros, pagājušogad, viens skolas direktors, atzinās, ka 30% beidz skolu ar nesekmīgām atzīmēm. 30%! Uzreiz šis direktors tika „noriets”. Ko jūs tur darāt? Bet viņš bija atklājis patiesību. Patiesībā, tāda situācija varētu būt visās skolās. Vismaz tās, kuras es zinu, tāda situācija ir, bet ir dažādi paņēmieni, kā noslēpt. Cilvēks ir spiests to darīt, jo citādi atnāks kāds un nometīs mani no amata. Direktors sauks skolotāju un prasīs, ko tu šajā mācību gadā esi darījis, ja tev skolēns ir nesekmīgs.

Tautas tradicionālā kultūras vide. Tas ir tas veselums, kurā mēs esam iedzimuši. Kāpēc tas ir svarīgi? Tas nav tikai latviešiem vien, tas ir jebkurai tautai. Jebkurai tautai ir svarīgi dzīvot savas tautas vidē un piekopt savas tautas tradicionālo kultūru, jo tas ir tas vienojošais. Tas ir tas veselums, kurā Dievs mani ir atsūtījis. Viņš mani ir atsūtījis kā latvieti uz šejieni, un šobrīd, šajā dzīvē, es dzīvoju Latvijā. Tāpēc, ka manos dzīves uzdevumos ir kaut kas tāds, kas ir saistīts ar šo vidi, šo tautu. Tas nozīmē, ka dzīvojot, aktīvi darbojoties šajā vidē, es varu atklāt pats sevi, pats savus uzdevumus. Es varu atklāt savas konkrētās dzīves jēgu un uzdevumus. Un to var izdarīt dzīvojot savas tautas, jeb tajā vidē, kurā es esmu iedzimis. Īpaši izdalīju to, ka cilvēks veidojās darbā. Tā ir vispārīga atziņa, un tas ir visur.

Darvins ir teicis, ka cilvēks par cilvēku ir tapis darbā, strādājot. Tur viņam ir liela taisnība, ka darbs mūs veido par radošām personībām, par tādām, kas spēj saplūst ar to, ko mēs darām u.tml. tāpēc, šis svarīgais elements ir šeit ielikts, jo, kā jūs zināt, mūsu skolā darba VISPĀR NAV.

Kas tiek darīts pasaulē tikumības izglītības jomā?

·         R.Šteinera antaposofijas idejām veidotās valdorfpedagoģijas skolas;

·         M.Montessori skolas;

·         Krievijā – teosofijas humānās pedagoģijas idejas (Š.Amonašvili, M.Ščetiņins);

·         R.Clarkena Patiesības, Mīlestības, Taisnības vērtību modelis;

·         K.Braka dzīves vērtību izglītības (Living Values Education) modelis;

·         C.Bala prezentētais Sathya Sai starpkonfesionālais „Izglītība cilvēciskajās vērtībās”(Education in Humane Values) modelis;

·         N.Hawka Dinamisko vērtību (Dynamic Values) modelis;

·         Krišnamurti izglītības ideju skolas modeļi;

·         U.c. jeb, tā saucamās, holistiskās skolas.

Visus šos virzienus var uzskatīt par holistiskiem jeb veseluma virzieniem. Skolā tiek attīstīts ne tikai prāts, bet arī sirds. Par fizisko pusi skola ir aizmirsusi – vien divas stundas nedēļā.

Kas ir kopīgs holistiskām skolām?

1.Patības princips – ietver pārliecību par katra unikalitāti, individualitāti, jo katram ir jāpalīdz apzināties iekšējo spēku, talantus un dotumus. Tas spēks, kas ir katrā, mīt mūsu patībā. Ar to mēs atnākam šeit uz Zemes. Kāpēc patības princips ir svarīgs? Skolām ir jāpalīdz bērniem atrast, konstatēt viņu patieso dzīves jēgu, to, kas ir apslēpts viņa patībā. Caur viņa dotumiem un talantiem. Veidi, kā to izdarīt ir dažādi. Mājas lapā http://www.holistic-education.net var sameklēt dažādas metodes un paņēmienus, kā to var darīt. Manuprāt, tas ir svarīgi, jo jāizveido skola tāda, kur sameklē līdzsvaru starp iekšējo spēku, kas ir cilvēkā, un apziņas līmeni. Respektīvi, es nevaru kļūt par priesteri, ja manī nav spēja aptvert visu veselumā. Taču kāda ir situācija šobrīd? Dodam visiem zināšanas, un rezultātā ir tā, ka ārējais spēks, kuru iegūst personība no šīm zināšanām, ir lielāks nekā viņa iekšējais spēks. Galarezultātā cilvēks nepareizi rīkojas. Viņš nemāk rīkoties ar šo ārējo spēku, kas pārsniedz viņa apziņu. Gudri ļaudis ir mācījuši, un es tam pilnībā piekrītu, – ja mums izdotos izglītības sistēmā panākt tādu stāvokli, ka katrs apzinās savu iekšējo spēku, talantu, un mēs, skolas, palīdzētu viņiem veidot un attīstīt viņa dotumus, tad tiek apgalvots, ka šie cilvēki neko citu negribēs darīt, jo viņi būs ierezonējuši savā būtībā. Piemēram, viņi nealks kļūt par priesteri, ja viņu uzdevums ir būt galdniekam. Viņš būs ierezonējis kokā, gan materiālā, gan saturā, gan formā. Caur šo rezonējumu viņš jutīsies laimīgs. Tāpēc patības princips ir ārkārtīgi svarīgs.

  1. Dabīguma princips. Ietver dzimumu, tautības, vecuma integritāti. Tas ietver arī ritmu principu. Mūsu tauta var būt pateicīga Dievam, ka ir saglabājušās tautas tradīcijas, jo tajās ir divu veidu ritmi. Tās ir gadskārtas – izejam ritmiski cauri visam gadam, un otrs – cilvēka mūža gājums, kas varbūt šobrīd netiek īpaši akcentēts, bet šis viss ir saglabājies, un mēs šos ritmus varam realizēt.
  2. Piemēram, kas notiek Amerikā? Diemžēl man ir jāpasmaida, jo viņiem nav nekā tāda. Un tad viņi sāk pētīt. Viņi holistiskajās skolās pēta un pieraksta, kā kas notiek dabā – kā kas mainās, atkārtojās u.tml. Protams, ir arī mazāki ritmi, kas saistās ar diennakts ritmu, skolas, nedēļas u.c. ritmi. Piem., Ščeciņina skolā ļoti strikti cenšas iedibināt šo ritmu.

3.Veseluma princips. Par to jau mēs runājām. Pamatā tiek saprasta fiziskā, garīgā, mentālā un psiholoģiskā cilvēka veseluma aspekta attīstība. Viss notiek vienlaicīgi. Ja jūs papētīsiet, kas notiek šajās skolās, tad viņi realizē to, ko iesaka mūsu dižgari. Viņi nesāk ar matemātiku, nesāk ar fiziku, viņi sāk ar bērna interesēm. Viņi noskaidro, kas bērnu interesē, kāds ir viņa talants, un lūk – tas ir tas pamats, uz ko tiek veidota visa izglītība. Uz viņa interesēm un dotumiem balstīta izglītība, kas nav pretrunā ar viņa būtību.

Kurš no principiem šobrīd skolā tiek realizēts? Valsts skolās…, es teiktu – neviens. Varbūt kāds cenšas uz to individualitāti – dižākos matemātiķus un mūziķus sūta uz konkursiem u.tml., taču pārējie paliek. Bet tās jau arī ir individualitātes. Tātad – kaut kas tiek izcelts, bet nav pareizi, drīzāk – slimīgi. Tātad – šobrīd skolās netiek ievērots neviens no šiem elementiem. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka mēs principā esam netikumiski pret bērniem. Pasakiet, kā šādā vidē, būdami netikumiski, mēs varam mācīt tikumību? Pa kuru laiku? Te ir ārkārtīgi tāls ceļš ejams. Tas nenozīmē, ka nav ejams, tas ir ejams! Tāpēc mēs speciāli esam nodibinājuši savu skolu, jo mēs esam sapratuši, ka, lūk, tajā kaimiņu skolā mēs neko neizdarīsim. Es pats valsts skolā esmu strādājis par direktoru, pats organizējis un vadījis kolektīvu, domādams, ka es tagad, kad pats kungs un karalis, visu izdarīšu. Saprotiet, nekas nenotiek. Nekas nenotiek, ja visi nedzīvo vienā elpā. Vērtību izglītotāji saka tā, ka mēs varam panākt pozitīvu rezultātu tad, ja visas trīs puses – bērns, vecāks un skola elpo vienā elpā. Arī mēs to cenšamies darīt. Mums iznāk kaut kā savādāk. Ja jūs internetā iepazīsieties ar holistiskajām skolām, tad jūs konstatēsiet, ka tām visām ir nodefinēta kārtība, kādā veidā skolēns tiek uzņemts. Kādas ir prasības pret skolēnu, viņa vecākiem utt. Pamatprasības faktiski ir divas:

1.piekrist skolas filosofijai,

  1. iekļauties skolas tradīcijās.
Tautskolas vizītkarteTautskola dibināta 1993.gadā

Ikšķiles atzars, Ikšķiles Brīvā skola – 2010;

Tukuma atzars -2011

 

·         Filosofiskā bāze – holisms jeb visuma filosofija

·         Pedagoģija – holistiskā

·         Visa „Mugurkauls”- tautas tradicionālā kultūra

Līdz ar to, gan holistiskajās skolās, gan arī mūsu skolā veidojas zināma atlase. Saprotiet, vecāks nesūtīs savu bērnu uz mūsu skolu, ja viņš nepiekritīs tam, ka mēs runājam par Dievu. Mums ir bijuši tādi gadījumi, ka vecāks atskārst, ka mēs runājam par Dievu, tā ņem bērnu ārā. Savukārt ir arī vecāki, kuri pieņem Dievu, bet nepieņem tautas tradicionālo kultūru, tautas tradicionālo pedagoģiju. Neko darīt, tā tas ir un bērni aiziet no mūsu skolas.

Kā? Veidojot pozitīvi orientētu, tautas tradīcijās balstītu kultūrvidi.

Mēs skrupulozi pieturamies pie visiem tautas tradīciju elementiem gadskārtu griezumā. T.n., gan rotaļas, gan dejas, gan ticējumi. Viss, kas saistās ar tautas tradicionālo kultūru. Es pieļauju, ka tad, kad bērni beigs mūsu skolu un aizies savā dzīvē, savā ģimenē, viņi daudz ko atcerēsies no tā un centīsies jau strādāt ar saviem bērniem. Šobrīd mums ir vecāki, kas ar saviem bērniem tā nestrādā, jo viņiem nav pieredzes, viņiem bija 50 padomju gadi, ar to jārēķinās. Tas ir ļoti spēcīgs spiediens uz apziņu.

Kā? Izejot dabā. Maksimāli, cik vien var būt dabā. Par laimi, mūsu skoliņa ir dabas vidū.

Kā? Strādājot – maksimāli strādājot. Padomju laikos bija tādi lauciņi. Es pats mācījos Rīgā, un pat tur bija stūrītis, kur mēs stādījām, ravējām, kopām.

Šobrīd nekur nekāda darba nav. Ja jūs šobrīd mēģināsiet darbā noslogot bērnu, tad bērni ir tik gudri, ka piezvanīs Darba Aizsardzības inspekcijai un paziņos, ka jūs bez maksas noslogojat viņus.

Kā vēl? Darbs tautas daiļamatniecības darbnīcās. Tās ir lietas, pret kurām vairs nevar iebilst. Mūsdienās ir pulciņi, interešu izglītība. Šos saucamos pulciņus, mēs skolas programmā iekļaujam kā obligātas lietas. Ščeciņina skolā ir kādi septiņi piedāvājumi interešu izglītībai. Mums nav tika daudz, mēs esam nabadzīgāki. Mums ir aušana, metālapstrāde, podniecība, mākslas, kokapstrāde, rotkalšana u.tml.  Mēs to esam nodefinējuši kā vispārējai attīstībai nepieciešamas lietas. Bērni šajās darbnīcās strādā labprāt, jo viņi izgatavo lietas, kas vajadzīgas vai nu pašiem, vai jaukām dāvanām. Piem., puisis bija izgatavojis skaistas rotaslietas gan mammai, gan māsai, kas ļoti priecājās. Nav tā, ka tikai puiši nodarbojas ar metālapstrādi un meitenes ar aušanu, ir arī otrādi. Otra lieta, ka darbojoties ar dabas materiāliem, starp citu, Šteinera filosofija to ir atbalstījusi, un tajās skolās iespēju robežās tas arī tiek realizēts. Darbs ar dabīgajiem materiāliem. Arī Montessori – darbs ar dabīgajiem materiāliem. Darbs ar šiem materiāliem, saskarsme, liek zemapziņā ievibrēties saitei starp mani un dabu. Un rodas pavisam cita attieksme pret dabu.

Kā vēl? – ar darba organizāciju

Laika limita noņemšana:

ü  Mācību stundai (plūstoša pāreja no viena veida nodarbībām uz citām, dotās situācijas nosacīta);

ü  Programmas apgūšanai (programmas apgūšanas ātrums atkarīgs no skolēna motivācijas, dotumiem);

Pašregulācija

ü  Individualizētas mācības;

ü  Pašmācīšanās

ü  Pašvērtēšana

ü  Sadarbība (skolotāja palīga loma)

Kā vēl? – klases nomainot ar saimēm, – kāpēc?ü  Dažāda vecuma bērnu apvienības ir dabīgas organizācijas formas;

ü  Neformālo pulcēšanos jaukta vecuma grupās nosaka tā tuvība dabīgam modelim sabiedrībā

Mūsu pieredze:

ü  Jaunākie skolēni atrod sekošanas paraugus vecākos biedros;

ü  Bērni ar bērniem labāk saprotas;

ü  Bērnu tradīcijas ir ļoti noturīgas.

Darbs saimēs, jauktās vecuma grupās. Man, piemērām, klasēs sēž bērni no pirmās līdz devītajai klasei. No pieredzes – tā var strādāt maksimums ar 15 bērniem. Kāpēc? Tāpēc, ka bērni palīdz bērniem. Šobrīd es neieslīgšu niansēs, ko dod šādas saimes veidošana, par sociālajām attiecībām nerunājot. Ja cilvēkam jāpalīdz, kāda viņam būs attieksme pret jaunākiem – nē, tu esi jaunākais, tu esi muļķis u.tml. Nav tāda attieksme! Ne reti ir tā, ka jaunākie ir spējīgi palīdzēt vecākajiem, jo tie vecākie ir aizmirsuši kaut ko no tā, ko jaunākie tikko apgūst.

Kā vēl? – darba vietu izkārtojums

Aplī tiek nodrošināti

ü  Komunikācijai labvēlīgi apstākļi;

ü  Vienādas telpiskas pozīcijas;

ü  Līdztiesība;

ü  Tiešs acu kontakts;

ü  Noņemtas barjeras;

ü  Ergonomiskums.

Telpas un bērna izvietojums telpā ir ļoti būtisks. Iepriekš minētajā ir uzskaitīti pragmatiski iemesli, bet ne tikai, zem tiem slēpjas arī kaut kas cits. Kas vēl ir ļoti svarīgs? Tas, ka šādā veidā sēžot, mēs ļaujam tām enerģijām, kas cirkulē, kas nāk no mums katra laukā, iesaistīties cirkulācijā pa apli un bagātināt vienam otru. Vienot mūs. Ja mums ir matemātika, mēs pieslēdzamies šīm Augstākajām Būtnēm, lai viņas mums palīdz. Mēs izdalām savu gaismu, un domājam par matemātikas loku, kas riņķo mums apkārt. Tātad ne tikai tas, ka mēs viens otru labāk redzam. Redzam, kuram mums jāpalīdz, neviens nevar slēpties viens aiz otra, visi ir vienādās pozīcijās, jā, tas arī ir svarīgi, bet pats svarīgākais, manā skatījumā, ir šīs enerģijas staigāšana.

Īpašie nodarbību elementi

ü  Dziesma;

ü  Klusēšana;

ü  Koncentrēšanās uz iekšējiem procesiem;

ü  Domāšana:

·         Sevis apjēgsme – dzīves;

·         Dzīves „lielo lietu” apcerēšana;

·         Pozitīvās un negatīvās noskaņas izraisītāju konstatēšana;

·         Savu stipro un vājo pušu apzināšana;

·         Sava dzīves sapņa apcerēšana.

Atsevišķie elementi – dziesma. Mēs pat matemātikas stundu sākam ar dziesmu.

Klusēšana. Mums nav matemātikas stundu, kurā mēs šo svarīgo elementu – sevī ieiešanu, nepiekoptu. Mēs ieejam klusēšanā un bērniem nav problēmu. Nezinu, kā ir valsts skolās, bet mūsu skolās nav problēmu – bērni labprāt iegrimst klusumā, sēž kā pelītes un nav jāaizrāda – ko tu mums te tagad traucē, mēs visi meditējam tagad.

Jāelpo vienā elpā

ü  Ģimenei

ü  Reālai dzīves telpai ap bērnu ārpus ģimenes

ü  Virtuālā multimediju telpa (internets, publiskie iespieddarbi, kino, televīzija, mobilie sakari u.c.)

ü  Bērns

ü  Mācību iestādes dzīves darbības vide.

Manuprāt, tikumiskā jeb vērtību izglītība skolās IR iespējama. Tikai ir jāievēro viss augstāk teiktais. Ko nozīmē mūsu izpratnē „elpot vienā elpā”.  Tā nav tikai ģimene, bērns un skola.

Virtuālā multimediju telpa – tā ir telpa, kuru nedrīkst novērtēt par zemu un tās iespaidu uz bērnu. Man ir tāds piemērs. Es ar savu mazdēlu skatos filmiņu par dabu, par Āfrikas zilonīšiem, un pēkšņi ir reklāmas pauze un rāda erotiskas ainas, reklamējot kādu preci. Kādā sakarā? Saprotiet, nav nekādas šķirošanas. Vai tā ir filmiņa bērniem, vai kas cits, reklāmas rullītis, tāds, kāds tas ir, iet visos gadījumos. Tas jau ir tikai reklāmas rullītis, nerunājot par visu vardarbību un visu pārējo, kas tiek propagandēts.

Es vēlos akcentēt apziņas memu pēc Vilbera terminoloģijas. Apziņas līmeņu ievērošanu. Būtnēm augstā apziņas stāvoklī, tikumiskā audzināšana nav vajadzīga, viņi pat nedomādami, vienmēr rīkosies pareizi. Viņi var pamācīt pat mūs. Viņi nemaz nevar rīkoties netikumiski, jo ir jau vienā veselumā ar visu, kas ir. Zemākie apziņas stāvokļi ( piederības izjūta nav attīstīta) –  arī šie darīs nedomājot, bet darīs nepareizi, ja mēs viņiem nenorādīsim un strikti nepieprasīsim konkrētu rīcību. Lūk, kādas audzināšanas formām jeb metodēm ir jābūt, lai šie apziņas līmeņi šajā pasaulē netaisītu tādus „mēslus”, kuros mēs vairs beigās nevaram dzīvot. Tātad mums ar pedagoģiskiem un psiholoģiskiem paņēmieniem ir jāpanāk, lai arī šie zemākie līmeņi šo pasauli „nesacūkotu”.

Ir arī vidēji apziņas stāvokļi, tie ir vairākumā. Jūs varat smalkāk papētīt Vilbera apziņas stāvokļu memus, un tad jūs redzēsiet, kas tie par apziņas stāvokļiem ir. Tie ir tie, kuri pareizi rīkoties iemācās mācoties, un izzinot dabas un sabiedrības likumsakarības. Vilbers tos ir nosaucis par zinātniskajiem memiem. Viņiem vajag pamatojumu, un kad viņiem ir pamatojums, tad viņi ir spējīgi pareizi rīkoties.

Novēlu jums visiem šajā plašajā darba laukā gūt panākumus, nenogurt, nepazaudēt entuziasmu, un būt visiem kopā kā vienam veselumam. Paldies!

Par lēmumu slēgt kustību “Par Tikumību!”. Darbs turpinās!

Starptautiskā Sabiedriskā kustība”Par tikumību!” tika nodibināta  2013. gada aprīlī. Tās dibinātāji bija Krievija, Ukraina un Latvija. Pārējās valstis pakāpeniski piebiedrojās.

Tika paveikts liels darbs, bet tas laikam kādam nebija izdevīgi, lai cilvēks dzīvotu saprātīgāk, zinātu pasaules pārvaldīšanas likumus, būtu ar Dievu un Sirdsapziņu, saprātīgi audzinātu bērnus, saudzīgi izturētos pret vecākiem. Dzīvot godīgi, izrādījās, ir “reliģiskais ekstrēmisms” – kustība “Par tikumību!” tika nosaukta par sektu. Ierēdņi, pareizticīgās baznīcas pārvalde un pat prokuratūra sāka ierobežot aktivitātes, neatļaut pasākumus, noņemt plakātus.

 Lai nepiedzīvotu cilvēku vajāšanu, 2015. gada 7.augustā kustības koordinācijas padome vienbalsīgi   slēdza kustību esošajā nodibinājumā. Iesaistītās valstis lems pašas par kustības turpmāko likteni savās teritorijās, vidēs, kopienās, kur apziņas līmenis ir atbilstošāks kustības mērķim.
 Kustības “Par Tikumību!” viceprezidente Veronika Lāce.

1

Krusta gājiens pret Tikumību

Mūsu kustības darbības jēga un mērķis bija veicināt cilvēka uzmanības koncentrēšanos pie paša labākā, tīrākā un augstākā, kas ir viņā pašā, iekšējās saiknes ar Dievu atklāšanā. Lai pamodinātu katra paša iekšējo regulatoru – viņa Sirdsapziņu. Un parādīt, ka dzīvot pēc Sirdsapziņas – ir iespējams. Pat mūsu ne-vienkāršajā laikā.

Lai sasniegtu šo mērķi, uz pasaules labāko paraugu pamata tika izstrādāti 10 principi – 10 kustības Kodeksa punkti:

1. Es pret citiem izturos tā, kā gribu, lai citi izturētos pret mani.
2. Es nedaru ļaunu ne cilvēkam, ne dzīvniekam, ne Dabai.
3. Es ar mīlestību un saudzīgi izturos pret tuvākajiem un pret dzimtajām mājām – planētu Zeme.
4. Es esmu par darbu Vispārības Labumam.
5. Es izvēlos godīgumu, taisnīgumu un patiesīgumu, tikumisku tīrību, vienkāršību un pieticību sabiedriskajā un personīgajā dzīvē.
6. Es tiecos uz savas apziņas paaugstināšanu un pozitīvu domāšanu.
7. Es piekopju veselīgu dzīves veidu.
8. Es priecājos par citu sasniegumiem tāpat kā par saviem.
9. Es esmu par visu tautu brālību.
10. Es dzīvoju saskaņā ar Sirdsapziņu.

Vai ekstrēmisms ir nedarīt otram ļaunu, darbs kopējam labumam? Varbūt tiekšanās pēc veselīga dzīvesveida vai, varbūt, dzīvot pēc sirdsapziņas – te izpaužas ekstrēmisms?

Taču mūsu duālajā pasaulē jebkuru gaišu ideju var apgriezt ar kājām gaisā, kas arī notika: Starptautiskā Sabiedriskā kustība “Par Tikumību!” Krievijā pēkšņi pārvērtās par reliģiski-ekstrēmu organizāciju.

Par to, kā notikumi šai valstī realizējās dzīvē, var izlasīt šeit (krievu val.):

http://http://z-n.center/news/2015/08/11/krestovyy_pokhod.htm

Neskatoties uz notikušo, iesāktais darbs Latvijā turpināsies!

Jo, kā teicis bīskaps Boļeslavs Sloskāns, “latviešu tauta varēs pastāvēt vienīgi kā ticīga tauta ar augstu morāli, kāda bija mūsu tautai cauri gadu simtiem. Ne ienaidnieki iznīcina tautu, bet tauta pati sevi iznīcina, kad morāle pagrimst.”

ANO rezolūcija “Par ģimenes aizsardzību”

familie

Avienoto Nāciju organizācijas (ANO) Cilvēktiesību padome savā 29.sesijā š.g. 3.jūlijā ir pieņēmusi vēsturiski nozīmīgu rezolūciju “Par ģimenes aizsardzību”.
Rezolūcija kopumā ir vērsta uz to, lai palīdzētu ģimenēm pārvarēt dažādas grūtības un uzlabotu to ekonomisko situāciju. Tajā tika mudināts valstis meklēt veidus kā nodrošināt un veicināt vecāku un darba pienākumu apvienošanu, īpašu uzmanību pievērst vientuļo vecāku, atraitņu un bāreņu vajadzībām, izmantojot veselības apdrošināšanas un sociālās palīdzības resursus, veidot finansiāla un materiāla rakstura programmas, piedāvājot dienas centru pakalpojumus, zīdīšanas telpas darba vietās, bērnudārzus, nepilna darba laika iespējas, apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu, apmāksātu grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, elastīgu darba grafiku, reproduktīvās un bērnu veselības aprūpes pakalpojumus.

Ar 29 balsīm “par”, 14 – “pret” un četrām “atturoties” tika pieņemta Ēģiptes, Krievijas, Saūda Arābijas, Ķīnas un vēl citu valstu virzītā rezolūcija par ģimenes aizsardzību.

Latvija pievienojās ES un ASV kopējam viedoklim un balsoja “pret”. Kā skaidro Ārlietu Ministrijā, rezolūcijas autori atkārtoti mēģināja panākt starptautisku vienpusīga ģimenes koncepta atzīšanu, pilnvērtīgi neņemot vērā dažādu ģimenes formu pastāvēšanu.

Šāds ĀM skaidrojums izraisījis nevalstisko organizāciju (Asociācija Ģimene: ANO rezolūcija)
un Saeimas deputātes J.Stepaņenko neizpratni (J.Stepaņenko atklāta vēstule E.Rinkēviča kungam )

Brīvības izpratne

Vai brīvība ir visatļautība vai iekšēja kvalitāte?

Fragments no kustības “Par Tikumību!” iniciatores T.Mikušinas intervijas lietuviešu žurnālam “Raktas” (“Atslēga”).

intervija

Kā Jūs domājat, ko tieši mēs varētu saukt par patiesu brīvību?

(..) Mēs atrodamies šai pasaulē, un mums liekas, ka šī pasaule ir laba. Bet patiesībā tā ir tālu no pilnības. Kamēr mums šī pasaule liksies laba, pievilcīga, mēs pie tās turpināsim pieķerties, piesaistīties, mums liksies, ka vēlamies brīvību, vēlamies darīt to, ko vēlamies. Piemēram, vēlamies lietot narkotikas, nodarboties ar seksu vai kādām citām lietām. Un līdz mirklim, kamēr mēs pieķeramies šīm lietām, t.i. kamēr tās mūs interesē, mēs turpināsim iemiesoties šai pasaulē – vienu reizi, otru, trešo…

Bet tad pienāks mirklis, kad sapratīsim, ka tas vairs mūs neapmierina, ka ir kas vairāk, un tas atrodas viņpus šīs pasaules. Šai gadījumā mēs, droši vien, jau pāriesim citā pasaulē, un tur jau būs cita brīvības izpratne, bet pie nosacījuma,  ka mēs pakļausimies tam Likumam, kas pastāv šai Visumā. Jeb viens nosacījums: mēs nesekojam savai brīvajai gribai un nedaram to, ko gribam, bet pakļaujamies tam Likumam, kas pastāv Visumā. To var nosaukt par Dievu, var nosaukt par Mīlestību. Un tad, kad mēs pakļaujamies šim Likumam, mēs iegūstam daudz lielāku brīvību, tāpēc ka mūsu pasaule ir ļoti ierobežota.

Kāda, jūsuprāt, ir tā nepareizā brīvības izpratne, kā mēs to izprotam?

Mēs saprotam brīvību, kā vēlmi darīt to, ko gribas un kad to gribas, nerēķinoties ar citiem cilvēkiem, citām zemēm, valstīm vai organizācijām. Mēs ar to saprotam brīvību. Taču ja mēs tā saprotam brīvību, tad agri vai vēlu mūsu intereses sadursies ar citu cilvēku, citu valstu, citu organizāciju interesēm, un radīsies konflikts.

 Droši vien, frāze, ka brīvības robeža ir tur, kur sākas cita brīvība – ir pareiza?

Ļoti svarīgs ir cilvēka apziņas līmenis. Kad cilvēks atrodas ne visai augstā apziņas līmenī un viņu vada ego, tad viņš vēlas parādīt sevi, pierādīt, ka viņš ir svarīgāks, un iesaistās konfliktā. Taču kad mēs paceļamies sava apziņā augstāk, mēs jau varam savā starpā vienoties, atrast saskares punktus un darboties kopīgi. Šai gadījumā nenotiek brīvības pārkāpšana, mēs vienkārši kaut ko kopīgi daram pēc savas brīvās izvēles. Tas ir cits apziņas līmenis.

Kongresā tika runāts par brīvību darboties saskaņā ar Augstāko Tikumisko Likumu. Ko nozīmē šis minētais Augstākais Tikumiskais Likums?

Visi patiesie pravieši vai sūtņi, vai gudrie, kad tie atnāca pasaulē, deva izpratni par to Likumu, kas pastāv šai Visumā. Ir Likums – Labā Likums, Mīlestības Likums, pakļaušanās Augstākajai sākotnei Likums. Mūsu pasaulē šis Likums pārveidojas kā morālie un tikumiskie principi: bijā Dievu, cieni vecākus, nenogalini, nezodz, nemelo, esi tikumīgs visās izpausmēs. Lūk šis likumu kopums mūsu apziņas līmenim arī ir Augstākais Tikumiskais Likums.

Es vēl arī vakar dzirdēju, ka Augstākais Tikumiskais Likums – ir Dievs.

Mūsu apziņas līmenī mēs saprotam tā, ka ir kaut kādi rāmji, ko mēs labprātīgi apņemamies izpildīt, nepārkāpjot: nenogalināt, nezgat… Taču tas viss jebkurā gadījumā atrodas tā lielā Likuma ietvaros, ko var nosaukt par Dievu.

Kā Jūs domājat, vai mēs varētu šo pareizeo tikumības, brīvības izpratni iepotēt mūsu sabiedrībai?

Tur vajadzīgs, lai cilvēki, pietiekami liels daudzums cilvēku, gribētu kaut ko izmaintīt uz labo pusi mūsu sabiedrībā. Pietiktu vienkārši ar šo daudzu cilvēku vēlmi…

1% Zemes cilvēku. T.i., vien 1 % Zemes cilvēku, kas vēlētos mainīt mūsu dzīves tecējumu uz Dievišķo pusi, visu varētu izmainīt. Tikai 1%!

Sākumā vajag ļoti stipri vēlēties. Pēc tam?

Vajag, lai tas atnāktu no iekšienes. Dievs taču darbojas no mūsu iekšienes. Ja 1% cilvēku atļaus Dievam darboties caur viņu, tad viss izmainīsies momentā, viss notiks zibenīgi, kā brīnums.

Bet ko varam izdarīt mēs – iedvesmot cilvēkus, lai tie sagribētu?

Katram jādara savs darbs… Katram jādara sava lieta, kā tas uzskata to par vajadzīgu un kā tā pie viņa atnāk no iekšienes.


Video filma par Dievišķo Brīvību, kas izskanēja SSK “Par Tikumību!” II kongresa noslēgumā:

http://https://www.youtube.com/watch?v=s4fm9dv2Yog

Tikumība vakar un šodien.

Cauri gadu simtiem un tūkstošiem senās tautas ir ievērojušas tikumiskās dzīves normas, mācījušas saviem bērniem tikumiskos dzīves principus un turējušas godā mūžīgās, nepārejošās cilvēciskās vērtības. Kāpēc? Tāpēc, ka zināja, ka tas ir tautas pastāvēšanas un attīstības pamatu pamats.

Šobrīd mūsu realitāte ir tāda, ka tikumiskās vērtības nav vairs savienojamas ar izpratni par “demokrātiju” un “cilvēktiesībām”. Tīrība, šķīstība, skaidrība, garīgums, dievbijība, askētisms – īpašības, kas tiek aizstātas ar izvirtību, egoismu, baudkāri, nepiesātināmību, vulgaritāti.

Vai mēs apzināmies, kādu ceļu izvēlamies un uz kurieni tas aizvedīs?

Fragments no T.Mikušinas uzstāšanās Starptautiskās sabiedriskās kustības “Par Tikumību!” II kongresa š.g. 6.jūnijā:

1

“Kādreiz, desmitiem tūkstošu gadu atpakaļ pastāvēja Zelta laikmeta civilizācija, kas aprakstīta indiešu “Upanišadās”. Tur ir teikts, ka bērnu no 7-8 gadu vecumam audzināja ģimenē, kur to apmācīja ģimenes dzīvei, ģimenes tradīcijām. 7-8 gadu vecumā bērnu atdeva mācībās klosterī. (..) Līdz 25 gadu vecumam bērns tika audzināts klosterī. Svētie, mūki, skolotāji deva bērniem zināšanas. Šīs zināšanas galvenokārt attiecās uz tikumisku audzināšanu un tikumiskā likuma ievērošanu, tāpat – savas seksuālās enerģijas kontrolēšanu un šīs enerģijas pacelšanu augstākajās čakrās. Lūk, kam tika veltīti 17 bērna mūža gadi klosterī. Šīs audzināšanas pamats – tikumība. 

25 gadu vecumā bērnam tika atļauts precēties. Tas nozīmē, ka līdz 25 gadu vecumam kā puiši, tā meitenes, dzīvoja šķīstībā. Un tad sekoja dzīves pamatmoments – “garīgā dēla ieņemšana”. Tas bija reliģiozs rituāls, kad vīrietis un sieviete attiecīgā brīdī guva iespēju veltīt visu labāko, kas viņos ir, bērna ieņemšanai. Proti, viss 17 gadu garumā sakrātais milzīgais garīgais potenciāls vienā mirklī tika koncentrēts sēklā, nākamajā pirmdzimtajā. 

Cik stipri šāda pieeja audzināšanai atšķiras no tā, kas notiek mūsu laikā. (..)

Visa pamats – bērna ieņemšana. 

Šobrīd tā vietā runā par to, no kāda vecuma cilvēki var nodarboties ar seksu, un ka nav svarīgi, kāds ir cilvēka dzimums, ar ko tas nodarbosies ar seksu. Sabiedrībai potē šādu informāciju.

Cilvēkus var nogalināt karā, cilvēkus var iznīcināt ar GMO palīdzību, bet pats vienkāršākais veids – tas ir liegt viņiem iespēju vairoties. Pēc 25 gadiem jebkuras valsts vietā paliks tuksnesis, jo vienkārši nebūs cilvēku.”

Tikai pareiza bērna ieņemšana, pareiza tā iznēsāšana, pareiza audzināšana, pareiza izglītība un pareizs dzīvesveids ved uz izaugsmi, uzplaukumu un vispārēju labklājību. “Mūsu sabiedrība ar to nenodarbojas, jo tā ir atrāvusi sevi no Dieva, un sabiedrības mērķi tad ir pavisam citi” (T.Mikušina).

T.Mikušina: par Dievu un tikumību

Tatjanas Mikušinas lekcija Starptautiskās sabiedriskās kustības “Par Tikumību!” II kongresā.

“Vienmēr visu šai pasaulē ir noteikuši labākie cilvēces pārstāvji. Es ļoti ceru, ka katrs no mums šobrīd izdarīs visu iespējamo, lai šī pasaule dzīvotu.. “

T.Mikušina
http://https://youtu.be/SU3mvHPBb-A

Ļaudis ir nesaprātīgi, neloģiski un pašcentrēti,
BET MĪLI VIŅUS TIK UN TĀ!

Ja tu darīsi labu, cilvēki tevi vainos par savtīgiem, slēptiem nodomiem,
BET DARI LABU TIK UN TĀ!

Dažas Mātes Terēzes atziņas, kura savu mūžu veltīja Dievam un Indijai:

Ja esi sekmīgs, tu iemanto neīstus draugus un īstus ienaidniekus, BET ESI SEKMĪGS TIK UN TĀ!

Labais, ko esi paveicis, tiks aizmirsts jau rīt, BET DARI LABU TIK UN TĀ!

Godīgums un atklātība padara tevi ievainojamu, BET ESI GODĪGS UN ATKLĀTS TIK UN TĀ!

Tas, ko tu cēli gadiem ilgi, var tikt sagrauts acumirklī, BET TURPINI CELT TIK UN TĀ!

Cilvēkiem tiešām nepieciešama palīdzība, taču viņi var uzbrukt, ja tu viņiem palīdzēsi, BET PALĪDZI CILVĒKIEM TIK UN TĀ!

Dod pasaulei labāko, kas tev ir, un par to tu saņemsi spērienu zobos, BET DOD PASAULEI LABĀKO TIK UN TĀ!

Un beigu beigās tu sapratīsi, ka tas viss ir noticis starp
TEVI UN DIEVU !
Un nekad tās nav bijušas attiecības starp tevi un viņiem …

Māte Terēze

Pateicība SSK “Par Tikumību!” II kongresa viesiem un atbalstītājiem

Izsakam sirsnīgu pateicību visiem SSK “Par Tikumību!” II kongresa, kas notika š.g. 6.jūnijā, viesiem un atbalstītājiem! Paldies par veltīto laiku, labajiem vārdiem un kopābūšanas prieku!
Uz tikšanos nākamajos pasākumos!
Ar cieņu,
Kongresa organizētāji.

http://https://www.youtube.com/watch?v=sg-ikAJAcAU

SSK “Par Tikumību!” II kongress izskanējis

  1. kongressgada 6. jūnijā Rīgā, koncertzālē “Rīga” notika Starptautiskās sabiedriskās kustības “PAR TIKUMĪBU!” II kongress.

Mūsdienu sabiedrībā tikumības līmenis ir salīdzināms ar Bībeles laiku Sodomu un Gomoru. Lai principiāli mainītu situāciju, jāmaina sabiedrības attieksme pret pamatjēdzienu Dievs, ar to saprotot Augstāko tikumisko likumu, – kā valsts līmenī, tā ģimenes un katra cilvēka apziņā.

  1. gada 6. jūnijā Rīgā notika SSK “PAR TIKUMĪBU!” II kongress. Kongresa darbā piedalījās pārstāvji no 15 pasaules valstīm: ASV, Baltkrievijas, Bulgārijas, Čehijas, Īrijas, Kanādas, Krievijas, Latvijas, Lietuvas, Lielbritānijas, Meksikas, Monako, Turcijas, Ukrainas un Vācijas.

Lielākā daļa kongresā uzstājušos runātāju pievērsās bērnu garīgajai un tikumiskajai audzināšanai, tikumīgas gaisotnes radīšanai ģimenē un valstī. Kongresa darbā piedalījās ievērojami izglītības, zinātnes un kultūras darbinieki: sabiedriska darbiniece Tatjana Mikušina (Krievija), Montesori pedagoģe Karolina Gomez del Valle (Meksika), Krievijas Montesori biedrības prezidente Jeļena Sitina (Krievija), Sokrāta Tautskolas vadītāja Elvita Rudzāte, Tautskolas “99 Baltie zirgi” vadītājs Ojārs Rode (Latvija), pedagoģisko zinātņu doktore, profesore Marina Skuratovska (Krievija).

Kongresā tika izgaismotas jaunas metodes un reāla pieredze bērnu audzināšanā un izglītībā (starptautiski pazīstamā Montesori pedagoģijas sistēma, humānas pedagoģijas pieredze, garīgu un tikumisku zināšanu apgūšanas pieredze), tika aplūkoti zinātniskie dati un atzinumi par televīzijas un interneta ietekmi uz bērnu un pusaudžu attīstību.

kongress 2

Kā sarkans pavediens kongresā teiktajās runās vijās cauri Dievišķās Brīvības patiesās nozīmes tēma – ne kā visatļautība, bet gan kā brīvprātīga visas savas būtības pakļaušana universālajam Visuma likumam, kā atbildība par mūsu darbībām.

Kustības prezidente J. Iļjina savā runā atzina faktu, ka tikumības līmenis mūsdienu sabiedrībā ir salīdzināms ar Bībeles laiku Sodomu un Gomoru. To, kas tiek pieļauts pasaulē, plašsaziņas līdzekļos un internetā nevar nosaukt nekā citādi kā par pilnīgu tikumības pagrimumu. Korupcija, terorisms, vardarbība, zādzības, “zelta teļa” pielūgšana, ģimenes institūta iziršana – tas viss ir tikai Dievišķā likuma ignorēšanas sekas.

kongres 3

Lai principiāli mainītu situāciju sabiedriskajās attiecībās, cilvēku sabiedrībā ir jāmaina attieksme pret pamatjēdzienu Dievs. Mūsdienu sabiedrībā – patērētāju sabiedrībā šis jēdziens vairs netiek uztverts kā absolūto vērtību avots, kas nosaka visu cilvēka dzīvi. Tā vietā tiek kultivēta materiālo vērtību pielūgšana, valda naudas kults, bet reliģiozās jūtas tiek aizstātas ar formālu reliģisko rituālu ievērošanu.

Dievišķais likums jeb Augstākais tikumiskais likums ir viens visai cilvēcei. Tie ir tikumiskie baušļi, ko gadu tūkstošiem cilvēcei ir nesuši Lielie Skolotāji, Gudrajie visos laikos un dažādām tautām. Šie tikumiskie principi vēl šobaltdien pastāv visās patiesajās pasaules reliģijās un filozofiskajās mācībās.

Visu izšķir tas, kā mēs spējam Augstāko tikumisko likumu ievērot savā dzīvē.

Kongresā tika pieņemta rezolūcija – aicinājums ANO ģenerālsekretāram un kongresā pārstāvēto valstu politiskajiem vadītājiem, kurā delegāti aicina panākt, lai Tikumiskais likums valsts ideoloģijas līmenī atgriežas sabiedrības un katra cilvēka dzīvē. Kopā ar šo rezolūciju valstu vadītājiem tiks nosūtīta arī “Augstas tikumības doktrīna”. Tā satur augsti tikumīgas sabiedrības ideoloģisko koncepciju, kas var būt valsts politikas veidošanas pamatā, lai izstrādātu mērķprogrammas tikumības paaugstināšanas jomā.

Kongresa noslēgumā tika nolikti ziedi – SSK “Par Tikumību!” simbols baltas liliijas – pie Brīvības pieminekļa. Mūsu gaišās domas, mūsu cerības, mūsu mīlestība un gādība tev, mūsu Latvija! Lai tavi dēli un meitas dzied un zied tēvtēvu tikumos!

kongres 4